Vilnis Zariņš: Kam nepatīk latviešu tautas valstiskums? 30
Ikvienam Latvijas pilsonim der zināt valsts Satversmi. Bet cik daudzi to spēj citēt pēc atmiņas? Tiem, kas nav profesionāli juristi, koncentrētus juridiskus tekstus ir grūti lasīt, izprast un precīzi paturēt prātā. Arī Latvijas Satversme ir tāds teksts. Tiem, kuri nav mūziķi, tikpat grūti lasīt un iegaumēt partitūras.
Dzīve ik dienas izvirza jautājumus. Uz daudziem no tiem nākas atbildēt bez garas prātošanas. Kas ir Latvijas valsts? Kas to dibinājis? Kāda ir latviešu tautas loma Latvijas valstī? Kādi ir Latvijas svarīgākie uzdevumi? Šādus jautājumus daudzās variācijās bieži uzdod ne tikai tie, kas vēlas Latviju labāk izprast, bet arī tie, kurus naids vai ārzemju saimnieki skubina darboties, lai Latvijai kaitētu. Latvija joprojām ir okupantu noziegumu satricināta. Tās atjaunošana pieņemamā līmenī vēl prasīs laiku un pūles.
Principiālie tiesību jautājumi Latvijas Satversmē izteikti skaidri. Tomēr ir vēlams, lai līdzās pamatdokumentam būtu vēl kāds cits uzticams teksts, ko būtu vieglāk lasīt, vieglāk saprast un iegaumēt arī tiem, kuri nav juristi. Lai to bez lielām pūlēm varētu iepazīt arī jaunieši un tie cittautieši, kuri grib būt lojāli. Latvijas Satversmes preambula tās tagadējā projektā ir kā skaidrs spogulis, kas par mūsu valsts būtību rāda pašu svarīgāko, bet nekavējas detaļās. Apspriešanas laikā tā gluži kā spogulis rāda arī daudzu politiķu un publicistu īsto seju. Nikni pret preambulu uzstājas tie, kuri arī citās sakarībās pauž naidu pret latviešu valstiskumu. Viņu vidū ir gan tie, kas noliedz PSRS okupantu pastrādātos noziegumus Latvijā, gan tie, kas neatzīst 1918. gada 18. novembri kā latviešu tautas pašnoteikšanās tiesību realizējumu vai apstrīd Latvijas valsts pēctecību no šā laika. Juceklīgi izsakās vēl citi, kuri vēlas nevis nacionālu, bet kosmopolītisku valsti.
Preambulas ienaidnieki savas mēles visvairāk trin par to, kas tajā skaidri pateikts par latviešu tautas valstiskumu. Tā sacīt neesot labi. Latviešu tautu nevajagot izcelt. Latvijā esot arī mazākumtautības, kurām vajadzīgas tādas pašas tiesības. Viņi noklusē to, ka vispārējās cilvēktiesības Latvijā ir visiem iedzīvotājiem. Latvijas mazākumtautībām, izņemot līvus un čigānus, ir savas nacionālās valstis, kur šo tautu kultūra dominē. Līvu un čigānu kopskaits ir maza daļa no viena procenta Latvijas iedzīvotāju.
Latvijā dzīvojošiem baltkrieviem Baltkrievija un krieviem Krievija ir vietas, kur viņi var būt saimnieki, var netraucēti attīstīt un kopt savu valodu un kultūru, kā paši vēlas. Latvijas lietuviešiem šāda zeme ir Lietuva, poļiem Polija, un tā visām tautām. Arī latviešiem ir tiesības veidot savu nacionālu valsti, vienīgo valsti pasaulē, kurā dominē latviešu tauta, tās valoda un kultūra. Protams, jādomā arī par mazākumtautībām, lai tām būtu iespējas iekļauties Latvijas valstī, lai visiem viņu bērniem būtu tiesības un pienākums līdz augstai prasmes pakāpei apgūt valsts valodu un augt par Latvijas patriotiem.
Jautājumā par identitāti man kā brīvdomātājam labāk patiktu, ja atzinumu par kristīgajām vērtībām aizstātu ar visas cilvēces vērtībām. Domāju, ka vairākums Latvijas iedzīvotāju nav reliģiozi. Tomēr ir arī tādi, kuriem reliģija ir vajadzīga un derīga. Tādēļ viņi nav ne labāki, ne sliktāki par citiem. Te iespējama mierīga līdzāspastāvēšana.
