Deputāti pieņēmuši, iespējams, vēsturiskāko lēmumu šā Saeimas sasaukuma laikā 25
Kā diskusiju laikā vairākkārt uzsvēris Satversmes ievaddaļas iniciators Egils Levits – šā dokumenta galvenais uzdevums ir kodolīgi un saprotami atbildēt uz jautājumiem – kādēļ Latvija ir izveidota, un kam tā nepieciešama? Pēc deputātu pēdējiem labojumiem preambulas tekstā atbilde skan šādi: “Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.”
Tieši šī preambulas rindkopa griezusi ausīs “Saskaņas centra” deputātiem, jo, viņuprāt, šādi jēdziens “Latvijas tauta” faktiski tiek sašaurināts līdz jēdzienam “latviešu nācija”. “Mēs uzskatām, ka Satversmes papildināšana ar šādu preambulu ir solis pie sabiedrības etniskās sašķelšanas apzinātas padziļināšanas. Jaunajā ievaddaļā tiek apgalvots, ka Latvijas valsts izveidota, pateicoties tieši latviešu tautas gribai un tieši latviešu tautas pastāvēšanas labad,” teica “SC” pārstāvis Valērijs Agešins, piebilstot, ka Satversmes “tēvi” ļoti tālredzīgi pamatlikumā iekļāvuši jēdzienu “Latvijas tauta”, nevis “latviešu tauta”.
Preambulas teksta pamatu radīja Egils Levits, bet izvest caur Saeimas politiskajiem “labirintiem” bija uzņēmusies Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja llma Čepāne (“Vienotība”). Tādēļ viņa savā runā centās atbildēt uz visiem preambulas noliedzēju argumentiem.
Pirmais – Satversmes tēvu radīto tekstu nedrīkstot grozīt. “To drīkst un pat vajag. Izmantojot Satversmi, neviens nedrīkst likvidēt Latvijas demokrātisko valsts iekārtu vai pašu valsti. Tāpat neviens nedrīkst atcelt cilvēktiesības. Taču pats Satversmes teksts ir grozāms. Tas attiecas arī uz ievadu, kas ir integrēta konstitūcijas sastāvdaļa,” teica Čepāne un atgādināja, ka Satversme kopš tās pieņemšanas 1922. gadā jau ir grozīta divpadsmit reižu. Turklāt ievada teksts negroza nevienu pantu, bet tikai akcentē identitāti un vērtības. Čepāne arī apšaubīja, vai saskaņiešiem, kuri noliedz okupāciju, maz ir morālas tiesības uzmesties par Satversmes tēvu advokātiem, ņemot vērā, cik smagi Latvijas pamatlikuma autorus skāra padomju represijas.
Otrais – Satversmei jau tagad ir ievadteikums. Kādēļ to paplašināt? Čepāne: “Pašreizējam Satversmes ievadteikumam ir sava nozīme, taču tas diemžēl neaptver pietiekami plašu laukumu. Satversmei mūsdienās ir nepieciešams tāds ievads, kas atspoguļo Latvijas valsts jēgu un būtību, Latvijas valsts mērķus, kas ņem vērā to, kas ir noticis ar mūsu valsti kopš 1918. gada.”
Trešais – bez valstsnācijas jēdziena šim dokumentam nav jēgas. Juridiskās komisijas vadītāja šādu apgalvojumu noraida, skaidrojot, ka Egila Levita sākotnējā preambulas projekta ideja ir pilnībā saglabāta, taču izteikta citiem vārdiem, lai teksts iegultos kompromisā un būtu iespējams nodrošināt preambulai nepieciešamo konstitucionālo vairākumu. “Tas it sevišķi attiecas uz valstsnācijas jēdzienu, kas tagad gan nav minēts tekstā tieši, taču plaši un detalizēti ir izskaidrots pēc būtības,” teica deputāte.
Balsojumā Satversmes papildināšanu ar preambulu atbalstīja 69 valdošās koalīcijas pārstāvji, pret bija 28 “SC” deputāti. Rezultātu paziņošanu parlamentārieši uzņēma ar ilgiem aplausiem. Šie Satversmes grozījumi gan vēl jāizsludina Valsts prezidentam Andrim Bērziņam, kurš līdz šim par šo tēmu bijis atturīgs. Prezidents paudis bažas, ka preambulas tapšanu varētu iespaidot vēlēšanu tuvums, un spriedis, ka tik ievērojami grozījumi būtu jāpieņem tautas nobalsošanā. Vakar Bērziņš bija ieradies Saeimā teikt tradicionālo sesijas noslēguma sēdes uzrunu. Taču arī tajā valsts galva ne ar pušplēstu vārdu nepieminēja preambulu. Tā vietā viņš runāja par paša ierosinātajiem Satversmes grozījumiem, kas jau mēnešiem iestrēguši atbildīgajā komisijā.
Uzziņa
Preambulas gala variants
1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.
Latvijas tauta izcīnīja savu valsti Brīvības cīņās. Brīvi vēlētā Satversmes sapulcē tā nostiprināja valsts iekārtu un nolēma sev Satversmi.
Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus.
Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības. Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju, tās vienotību un demokrātisko valsts iekārtu.
Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu.
Latvija, apzinoties savu līdzvērtību starptautiskajā kopienā, aizstāv valsts intereses un veicina vienotas Eiropas un pasaules ilgtspējīgu un demokrātisku attīstību.
Dievs, svētī Latviju!
