Saturēt brūkošu sienu un laiku. Recenzija par izrādi “Visas viņas” Dailes teātrī 3
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Alistēra Makdauela lugas “Trīs dzejoļi” (“Three poems”, 2023) iestudējums Ineses Mičules režijā Dailes teātrī ir neparastas formas skatuves darbs, kas atklāj trīs sieviešu likteņus vēsturiski dažādos laikos.
Aktrises Ilzes Ķuzules-Skrastiņas trīs uznācieni skatītāju priekšā ir sižetiski nesaistīti, katrs no tiem iedzīvināts ar atšķirīgu stilistiku.
Jāsasprindzina uzmanība, lai sekotu monoizrādes kolāžai, kur galvenās varones iekšējās pārdomas mijas ar viņas dialogiem ar iedomātiem tēliem, fragmenti no poēzijas seko “stand-up” žanrā spēlētiem momentiem. Daudzlīmeņu spēli kā veselumu satur scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Ievas Kauliņas telpa, kas tiešā un pārnestā nozīmē griežas ap vienīgo visu lomu izpildītāju.
Jāpiebilst, ka iestudējums un teksta materiāls tapis ilgstošā procesā. Britu rakstnieks Makdauels izauklējis lugas ideju nesenās pandēmijas laikā, kad īpašie apstākļi lika un ļāva padziļināti ieskatīties sevī notiekošajā, savā mājā, citkārt nepamanītos niekos un niansēs, un tas atstājis pēdas arī tekstā. Vairāk par to noteikti vērts izlasīt lieliski sagatavotajā teātra programmiņā1. Publicētā intervija ar autoru atklāj gan rakstnieka Džeimsa Džoisa ietekmi, gan mazas personiskas nianses autora dzīves izjūtā, kas šajā detaļām bagātajā dramaturģiskajā darbā ir būtiskas. Skatuviskais iemiesojums ir līdzvērtīgi izsmalcināts, piemērs, – Gustava Smalkā Franča skaņas dizains neuzbāzīgi komentē izrādes pirmās minūtes ar dažām klasiskās mūzikas taktīm, kam seko plates griešanās skrapstēšana bez melodijas.
“Jāzina daudz, lai varētu tekstā ielikt pavisam nedaudz,” dramaturgs raksturo koncentrēto, saturiski ietilpīgo, blīvo vārdu plūsmu. Literārais materiāls sastāv no trīs neikdienišķiem monologiem, kas Ievas Lešinskas mērķtiecīgā tulkojumā kalpo par pamatu gandrīz divas stundas ilgai izrādei.
Viens no tiem veltīts Mančestras pilsētas konkrētas ielas kādā namā dokumentāli dzīvojušai sievietei, kuras dzīves epizožu virknējumā pamazām atklājas viņas uzvedības pazemība un pieticība. Viņas dzīves ritējums ir sadzīvisks, atkārtojas atmiņas par mirušo māti, braucieniem autobusā, sviestmaizēm darbā, aizraušanos ar grāmatām, izolēšanos no darba biedriem. Šķiet, iesprostota būrī, kur sieviete stāsta noslēgumā ierāpjas brīvprātīgi, viņa jūtas vislabāk. Par savdabīgu attaisnojumu varones bailēm kalpo dokumentālais fons, skan gaisa trauksmes signāli, izskan vācu armijas pavēles. Šo monologu Ilze Ķuzule-Skrastiņa izpilda iejūtīgā portretējumā, ja vien par personību un par portreta cienīgu var nosaukt tik bezpersoniski biklu būtni.
Kontrastējot pirmajai, otro stāsta varoni, kura bauda vecumdienās nopelnīto vientulību kopā ar televizoru, kaķi un traipu uz sienas, aktrise spēlē ar komiski emocionālām krāsām. Viņas tēls, gluži kā sarunājoties pa telefonu, komentē rūpīgo, taču nesekmīgo traipa tīrīšanas procedūru. Situācija attīstās, traipa izmēri pieaug, tad izrādās, ka blakus istabā trokšņojusī kaimiņiene izrādās otra viņa. Tomēr personības dalīšanās nesamulsina varoni, pat tad nē, kad viņa sāk eksistēt divās bioloģiskās vienībās. Sieviete organiski un bez mulsuma pārtop par sienu, austrumniecisku ziedu motīvi klāj tapetes, un tieši tādi raksti ir arī aktrises tērpā. Stāsts beidzas, kad mājas sienu nojaucot, putekļi no sienas nokļūst kosmiskā Visumā.
Arī trešajā stāstā risinās personības identitātes tēma, rādot vienas sievietes dzīves ciklu no piedzimšanas līdz aiziešanai. Ar teksta frāzēm, ko runā aktrises spēlētā varone, viņas būtiskākie mūža notikumi rit paātrinātā steigā. Pārsteidzošā kārtā un nemazinoties intensitātei visas epizodes garumā, sievietes raksturs ieraugāms, gluži kā izzīmēts ar precīziem punktiem. Ar apbrīnojamu darbības precizitāti un emocionālu atvērtību katrā spēles mirklī Ilzes Ķuzules-Skrastiņas varone izskrien cauri konkrētām miniatūrām ainām, kļūstot no neapzinīga bēbja par bērnu, tad – par pusaudzi, iemīlējušos jaunieti, nobriedušu sievieti, omīti un vecvecmāmiņu. Notvertie laika mirkļi tādos kā sazipētos failos pārceļo uz skatītāja uztveri, lai tur tos var atvērt un pārdomāt vēl ilgi pēc monoizrādes noskatīšanās.
Līdzīgi Makdauela varones atveidojumam intensīvs ir pašas aktrises radošais laiks, kas ar trīs bezvārda sieviešu lomām no izrādes “Visas viņas” papildina lomu pērles mākslinieces dārgumu lādītē. 2023. gada Dailes teātra iestudējumi, kuros viņa piedalās – S. Rūlas “Eiridīke”, koncertuzvedums “Poēma par spēlmani”, T. Stoparda “Leopoldštate”, B. Brehta “Kaukāziešu krīta aplis”, Ausmas Kantānes balss ieskaņojums LTV filmā “Dzejnieks un Auķis” – visi ir spilgti un dažādās šķautnēs noslīpēti darbi, kas spoži ļauj uzmirdzēt talanta piepildījumam.
Uzziņa
Alistērs Makdauels, “Visas viņas”, iestudējums Dailes teātra Mazajā zālē
Režisore: Inese Mičule, tulkotāja Ieva Lešinska, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa, gaismu mākslinieks Reinis Zalte, skaņas dizains: Gustavs Smalkais Francis.
Lomā: Ilze Ķuzule-Skrastiņa.
Nākamās izrādes: 21. februārī, 8., 9. martā.
1 Vienlaikus apsveru praktisku domu, kā būtu, ja tie, kuri nekrāj izrāžu bukletus un informatīvos materiālus vai citu iemeslu dēļ neiegādājas mazās brošūriņas, varētu ar to saturu iepazīties Dailes teātra digitālajos ekrānos.
