Gunta Bāliņa: Saturam ir jābūt! 0
Skrejoša, darbīga un daudz domājoša – tā par savu ikdienu saka Gunta Bāliņa, kādreizējā balerīna, kuras baleta lomu virtenē kā pērles mirdz teju visas baleta princeses, arī galveno varoņu lomas “Riekstkodī”, “Ugunī”, “Žizelē”, “Korsārā” un “Donā Kihotā”. Arī pēc aktīvu balerīnas gaitu beigām Gunta Bāliņa ir uzticīga klasiskajai dejai – pašlaik augsti vērtētas klasiskās dejas pedagoģes, pēdējos gados – arī baleta kritiķes lomā. Šobrīd viņas vadībā tapusi kustību horeogrāfija Rīgas Krievu teātra jaunā aktieru kursa diplomdarba izrādei – Viljama Šekspīra romantiskās komēdijas “Divi džentlmeņi no Veronas” iestudējumam. Pirmizrāde – 31. maijā.
Maijs ir semestra beigu pārbaudījumu laiks augstskolās, izņēmums nav arī Latvijas Kultūras akadēmija, kurā asociētā profesore Gunta Bāliņa pasniedz klasisko deju gan topošajiem laikmetīgās dejas horeogrāfiem, gan jaunajiem aktieriem. Šogad akadēmiju beidz vēl viens aktieru kurss – Rīgas Krievu teātra jaunie spēki, kurus četrus gadus ilgušajā studiju laikā Gunta iesvaidījusi kustību un dejas mākslā. “Ļoti labs kurss – gan aktiermeistarības, gan vokāla, gan arī kustības un dejas jomās. Man šķiet, Krievu teātrim šis būs ļoti liels ieguvums, jo viss kurss ir ļoti talantīgi jaunieši. No viņiem nāk tik daudz interesantu ideju un uzdrīkstēšanās. Liels prieks ar viņiem strādāt,” ar gaišu smaidu runājot par studentiem, balerīnas balsī ieskanas sir-snīgs un lepnuma pilns pedagoģes tonis.
“Aktieriem deju apmācība sākas ar klasiku – pozīcijas, roku un ķermeņa stāvokļi. Ir jāzina klasiskā baleta ābece – demi plie, battement tendu un port de bras –, tikai tad varam būvēt tālāk dejas. Arī tautas dejās ir jābūt nostieptiem pirkstgaliem, jābūt stājai, visi griezieni notiek ar veiklu galvas pagriezienu. Kopā ar aktieriem mazliet apgūstam arī vēsturisko deju ieskatu – ir polonēze, menuets, gavote, arī nedaudz latviešu dejas. Gadās, ka nākas pamatīgi pasvīst. Tāpat arī laikmetīgās dejās horeogrāfiem jāmēģina apgūt maksimāli daudz no klasikas. Protams, mums nav puanšu, nav divdeju kā baleta skolā, tomēr pamata griezieni, lēcieni tiek apgūti.”
“Kursa vadītājs un izrādes režisors Igors Koņajevs ir ļoti uzticējies saviem audzēkņiem. Viņiem ir liels un sarežģīts uzdevums – praktiski diplomdarbs jāuzved un jāiestudē pašiem. Mūsu darbs ir tikai pielabot, patīrīt, ieteikt. Skatītājs saņems kaut ko ļoti interesantu un arī nebijušu.”
Pēc daudzu gadu baleta repetitores darba Latvijas Nacionālajā operā Gunta pašlaik Balto namu atstājusi. “Pagaidām iepauzēju,” viņa gaiši nosaka. Balerīna atzīst, iepriekšējais gads neesot bijis viegls – viņsaulē aizgājusi mamma, reizē pabeigtas studijas pedagoģijas augstskolā, iegūts doktora grāds. “Pagājušās sezonas beigas un pavasaris bija ļoti grūts. Biju nogurusi, gribējās mazliet ievilkt elpu. Šodiena visās jomās ir tāda – esam ieprogrammēti uz ātrāk, tālāk, vairāk. Varbūt nepaliek laika apstāties, pasmaržot ceriņus, sajust, kā smaržo daba pēc lietus. Mēs skrienam garām. Kaut kad vajadzētu apstāties. Šis brīdis ir stimuls apstāties un dabūt kādu impulsu radošam darbam nākotnē.”
Šobrīd no operas repetitores Gunta pārorientējusies uz kritiķes lomu. “Mēģinu rakstīt un būt saudzīga,” viņa pieticīgi smaida, lai gan baleta apskatnieces pieredze un zināšanas uzkrātas pamatīgi. Jau 2006. gadā klajā nāca Guntas Bāliņas un kolēģes Ijas Bites sastādītā pirmā “Latvijas Baleta enciklopēdija”, rakstīta baleta hronika “Teātra Vēstnesī”. Par nopelniem Latvijas labā balerīnai un pedagoģei aizvadītajā gadā piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Gunta atklāj, ka līdz Latvijas simtgades svētkiem iecerējusi izveidot baleta enciklopēdijas krietni papildinātu un rediģētu jaunizdevumu.
“Pašlaik operā skatos un vērtēju izrādes, un šogad notikumu bijis tik daudz! Tikko bija trīs jauno horeogrāfu pasākumi, Raimonda Martinova diplomdarbs. Manu uzmanību piesaistīja jaunā Žizeles lomas izpildītāja Jolanta Lubēja. Ar interesi noskatījos arī Ringolda Žiga “Otello”, tad vēl Baleta festivāls un Dejas dienas, kurās šogad spēcīgi pārstāvēts laikmetīgās dejas žanrs. Varu teikt, ka jauno horeogrāfu veikums vairs nav tik akadēmisks, aristokrātisks, kāda savulaik bija klasiskā baleta tradīcija. Šobrīd mūsu akadēmiskais balets ir ārkārtīgi sakārtots, ļoti precīzs, tehnisks – šī tendence ir izteikta visā pasaulē, redzu to, skatoties, piemēram, “Grand Opera” baletu. Ja salīdzinām baletu Rīgā un Parīzē, kordebalets ir absolūti vienāds. Tomēr visā tajā gan ir kaut kas mazliet mehānisks. Ir pazudis kaut kas no tā, par ko manā bērnībā daudzināja Rīgas baletu – emocionalitāte, spilgtums. Reizē jāatzīst, ka mūsu solistiem ir labāki fiziskie dotumi, skaistākas ķermeņa līnijas, arī kājas varbūt tiek celtas mazliet augstāk. Tomēr kā pedagoģe zinu, ka reizē dabūt gan to emocionālo, gan sinhronitāti ir ļoti grūti.”
Balerīna atzīst, pašlaik līdzās klasikai viņu ļoti saista arī laikmetīgā deja. “Tā ir mazliet atbrīvotāka, emocionālāka, brīvāka un vairāk pieejama. Klasiskā deja uzliek savus kanonus – jābūt izkoptām ķermeņa līnijām, kustībām, ļoti labai stila izjūtai. Mūsdienu dejā viss ķermenis darbojas kā instruments. Kādreiz, kad dejoju pati, domāju – kā gribētos kaut ko tādu! Diemžēl manā laikā šis žanrs nebija tik attīstīts. Ja arī bija modernā horeogrāfija, tā vienalga bija uz puantēm, ar klasiskās dejas elementiem. Protams, bija arī nepieejamība politiskās situācijas dēļ. Man laimējās, ka 1999. gadā Kultūras akadēmijā strādāja modernās dejas horeogrāfe no Amerikas Šerona Perija. Viņa Nacionālajā operā iestudēja Hendeļa “Mesiju”, kurā varēju piedalīties. Tas bija ļoti interesants projekts, piedalījās arī Olga Žitluhina ar savu dejas kompāniju un studentiem, bija baleta skolas audzēkņi. Atzīstu gan, man kā klasiskai dejotājai bija grūti pāriet uz šo žanru, tāpēc vairs nelauzos tajā iekšā.”
Gunta priecājas, ka, darbojoties Kultūras ministrijas Dejas padomē un esot Nacionālās kultūras padomes sastāvā, ir iespēja aizstāvēt gan klasisko, gan laikmetīgo deju. Savukārt, piedaloties Valsts jaunatnes iniciatīvu centra rīkoto mūsdienu deju konkursu žūrijā, konkursa skatēs izbraukāti visi Latvijas novadi. “Ļoti priecē, ka šādu kolektīvu kļūst arvien vairāk. Tas rosina domāt, ka mūsdienu deja – hiphops, breiks – starp jauniešiem ir ļoti populāra.” Tāpat darba pilnas rokas ir jau tagad, gatavojoties nākamgad gaidāmajiem Skolēnu dziesmu un deju svētkiem, Gunta Bāliņa ir svētku mākslinieciskajā padomē.
Dejot pašai? Nē, smejas Gunta. “Savā laikā esmu nodejojusi visu, ko sirds kāroja. Nekas nav palicis aiz svītras. Mierīgi skatos baleta izrādes, jo šobrīd mani interesē aktieru darbi, patīk vērtēt, cik tālu tos vēl varētu veidot, kā varētu kustēties. Arī pēc četru gadu darba kopā ar aktieru kursu, paskatoties uz viņiem, ir milzīgs gandarījums, jo viņi tiešām ir labi!”
Ko rāda nākotne? “Nākamgad studijas beigs jauno horeogrāfu kurss – noslēgumā studentiem Guntas vadībā jāizveido un jānodejo arī klasiskās mūzikas uzvedums. Šobrīd kopā ar režisoru Robertu Rubinu top filma par izcilo baletdejotāju Alekseju Avečkinu. Būs arī grāmata, un man kā producentei jāatrod trūkstošie līdzekļi. Bet vēl jau vasara – jūra, saule… Neko nedarīt. Gulēt un atpūsties. Ir jārod laiks arī sev.”
