Satraukums «SC» nometnē. Par ko īsti? 0
Ināras Mūrnieces atbilde Igoram Pimenovam .
“SC” politiķi pēdējā laikā demonstrē satraukumu. Rīgas domes galva Nils Ušakovs, cenšoties novērst uzmanību no izšķērdības paša vadītajā domē (projekts “zelta soliņš” vien ir ko vērts!), sagatavojis valdības pozīcijas politiķu “melno sarakstu”, un aktivizējas arī “SC” Saeimas frakcija. Piemēram, Pimenova kungs atkal vēlas diskutēt par valodu un valsts pamatiem.
Tiesa, Pimenova kungs gan nebija to “SC” līderu skaitā, kas atklāti aicināja vēlētājus uz referendumu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Tomēr viņš atklāti atzīstas, ka nesaprot, kāpēc Latvijā jābūt vienai valsts valodai, jo “krievi vēlas sev to pašu, ko sev grib latvieši” – “krievi vēlas lietot savu valodu līdzās citai valodai”. Pimenova kungam šķiet arī “pretīgi” sodi par Valsts valodas likuma pārkāpšanu, valodas pārbaudes – “pazemojošas”.
Redzējuma, ko darīt, lai sekmētu uzticību sabiedrībā, Pimenova kungam nav, viņam ir tikai jautājumi un aizvainojuma sajūta. Šīs I. Pimenova atklāsmes gan nepiestāv politiķim, kas pretendē uz godīgu atbilžu meklēšanu. Ir pat tā kā neērti Pimenova kungam atgādināt visiem zināmo: Latvijā nevienai etniskajai minoritātei nav liegts runāt savā dzimtajā valodā un šīs tiesības ļoti plaši arī tiek izmantotas.
Krievu valodā tiek izdoti laikraksti un grāmatas, ir pieejama virkne TV un radio kanālu, ir daudzas savas skolas, teātris… Neviena cita mazākumtautība tik privileģētā situācijā neatrodas, un tikai vienai noteikti politiķi un marginālas kopienas (Lindermans, Osipovs, Gapoņenko un Co.) uzstājīgi pieprasa arvien lielākas tiesības.
18. februāra referendumā šīs prasības formāli skāra valsts valodu, bet būtībā – pašus Latvijas valsts pamatus. Latvijas valsti dibināja, lai pirmkārt pastāvētu un attīstītos latviešu tauta, latviešu valoda un kultūra. Pēc cien. juristes Inetas Ziemeles atzinuma, tikpat labi referenduma jautājumu varēja uzdot skaidrāk: “Vai vēlaties izbeigt Latvijas valsts pastāvēšanu?” Latvijas pilsoņi šai iniciatīvai teica izšķirošu “nē”. Bet 274 tūkstoši Latvijas pilsoņu bija “par”.
Pēc referenduma tika domāts par steidzīgiem integrācijas pasākumiem. Bet, ja slimnieku skārusi nopietna kaite, tad nez vai plāksteri līdzēs. Vispirms ir jāsaprot slimības cēloņi, jāveic analīzes. Ir ļoti svarīgi gūt skaidras atbildes uz jautājumu, kāpēc 274 000 Latvijas pilsoņu referendumā balsoja par otras valsts valodas ieviešanu, kāds ir viņu vecums, izglītība, kur viņi smeļas informāciju par Latvijā notiekošo. Tāpēc būtu nepieciešams pētījums, kas dotu skaidras atbildes.
Manuprāt, tad atklātos daudzas nepatīkamas patiesības, uz ko Nacionālās apvienības partneri koalīcijā šobrīd labprātāk piever acis. Ir pamats domāt, ka “par” Latvijas valsts atcelšanu balsoja arī daudzi t. s. krievu skolu beidzēji. Mēs redzam, ka 9. maijā pie “Uzvaras” pieminekļa pulcējas arvien vairāk ideoloģiski apstrādātu krievu jauniešu. Redzam, ka to sekmē ne tikai iekšpolitiskas, bet arī ārpolitiskas norises.
Krievija cenšas nostiprināt savu ietekmi postpadomju telpā un Latvijā izvērš “krievu pasaules” un “Krievijas tautiešu” kustības tīklu, ar konkursu un pasākumu palīdzību zvejojot krievu jauniešus. Kāda te ir Krievijas vēstniecības Latvijā un “Saskaņas centra” loma, Pimenova kungs lai vaicā savam partijas biedram N. Ušakovam, kura sarakste ar Krievijas vēstniecību radīja skaidrāku iespaidu par šīs partijas mērķiem.
Pērn Roberta Ķīļa Analītisko pētījumu un stratēģijas laboratorijas pētījumā secināts, ka latviešu un krievu skolu skolēnu latviešu valodas zināšanas (pašvērtējumā) kopumā ir labas, un 12 procenti jauniešu atbildējuši, ka viņu attieksme pret latviešu valodu uzlabojusies, bet 9% – ka pasliktinājusies. Zināmas bažas rada, ka 23% latviešu skolu skolēnu atbildējuši, ka krievu valodai jābūt valsts valodai. Garām-ejot tiek minēti pētījumi, ka pat 97% cittautiešu skolēnu vēlētos, lai krievu valoda kļūtu par valsts valodu… Izglītības ministram R. Ķīlim uz to būtu jāreaģē.
Te, manuprāt, ir skaidrs simptoms: izglītības saturs. Jādomā par izglītības saturu krievu skolās, galvenokārt latviešu valodas, latviešu literatūras, kā arī vēstures stundās, un tam pievērsīsimies Valstiskās audzināšanas apakškomisijā. Arī latviešu skolās skolēniem netiek pietiekami izskaidrots, kāda ir valsts valodas loma nacionālā valstī un ka, ieviešot divvalodību, Latvija kā latviešu tautas valsts beigs pastāvēt. Bet vispirms valstij pašai skaidri jādefinē, kādi ir tās pastāvēšanas pamatprincipi, ja nepieciešams, Satversmē jau esošie pamatprincipi jāparāda vēl skaidrāk un pēc tam tie jāiekļauj izglītības saturā. Uz to mudinājusi Nacionālā apvienība, bet diemžēl tas joprojām ir Konstitucionālo tiesību komisijas un 11. Saeimas neizdarītais darbs.
Otrkārt, sadalītā latviešu un krievu izglītības sistēma nav “Latvijas veiksmes stāsts”, kā to mēģina pasniegt. Tieši pretēji – tā ir tiešs mantojums no padomju laikiem un mākslīgi turpina sadalīt nākamo paaudzi. Tas traucē arī politiskajām partijām izrauties no etniskuma važām, piedāvāt labēju vai kreisu politiku tās patiesajā izpratnē, veidot etniski jauktākus vēlēšanu sarakstus. Sašķeltā politika un t. s. krievisko partiju uzkrītošā Krievijas interešu atbalsošana mūsu valstī traucē panākt uzticēšanos latviešu un krievu starpā. Jo uzticēšanās šodien ir pašsaprotama latviešu un Latvijas lietuviešu vai igauņu, vai poļu starpā.
Ja pēc neatkarības atgūšanas Latvijas varai būtu pieticis drosmes pāriet uz vienotu skolu, tad etniskās un ideoloģiskās vienotības ziņā Latvija būtu aizgājusi daudz tālāk uz priekšu, būtu sociāli un ekonomiski stiprāka valsts.
Balsojums 18. februāra referendumā liecina, ka pārliecinošs pilsoņu vairākums Latviju uzskata par latvisku, tātad eiropeisku, nacionālu valsti, par 1918. gada 18. novembrī dibinātās Latvijas Republikas turpinājumu. Bet noteikta sabiedrības daļa – “ģeopolitiski apmaldījušies” un tie, kurus par tādiem pārvērtusi mūsu sadalītā izglītības sistēma, – par salīdzinoši jaunu valstisku veidojumu, kuru ar vienu rokas vēzienu var pārvērst par divkopienu – latviešu un krievu – valsti; ar divām valsts valodām, divām paralēlām sabiedrībām, kurām varētu izvirzīt “līdztiesīgas prasības”. Latvijas Republikas pastāvēšanai izšķiroši būs, ko domās jaunā paaudze.
