Satraukuma pilnas dienas. “LA” lasītāju aptauja par 16.martu 14
Ārija Beņķe Babītes novadā: “Drīz 16. marts. Atkal satraukuma pilnas dienas. Baznīcā būs aizlūgums par kritušajiem karavīriem. Būs gājiens uz Brīvības pieminekli. Tas ir arī protesta gājiens pret okupāciju un Baigo gadu. Mēs zinām, ka gājienam nav nekāda sakara ar fašismu. Arī “antifašisti” to zina, bet viņi katru gadu iet pie Brīvības pieminekļa, lai ālētos un ņirgātos par latviešiem, lai nomelnotu valsti un šķeltu sabiedrību. Tas ir informatīvais karš – daļa no hibrīdkara. Mūsu valdība šajā karā zaudē. Faktiski bez cīņas. Vai šāds hibrīdkara paveids ir mazāk bīstams par karu ar ieročiem?”
Staņislavs Ružāns Nīcgalē: “Jautājumā par 16. martu pilnībā pievienojos vēsturnieka Ulda Neiburga viedoklim, kas izteikts “LA” 10. marta numurā publicētajā rakstā “Kam celsim pieminekli”. Piekrītu, ka leģionāru piemiņas diena jārīko Lestenē, nevis pie Brīvības pieminekļa un turklāt vēl ar tik pompozu gājienu. Jāņem vērā, ka dzīvo leģionāru šodien ir ļoti maz. Un tie, kas dodas pie Brīvības pieminekļa, pārsvarā ir rīdzinieki. Bet vajadzētu pārstāvjus no visas Latvijas. Laime, ka mums ir Lestenes Brāļu kapi.”
Guntis Ozoliņš Ogrē: “Domāju, ka būtu jāgodina ne tikai leģionāru piemiņa, bet arī pārējo Otrajā pasaules karā kritušo piemiņa – gan Litenē nošautie Latvijas armijas karavīri, gan aizsargi, gan sarkanarmieši, kas karoja frontes otrā pusē, gan kurelieši. Pēdējo gadu notikumi pie Brīvības pieminekļa 16. martā norit pēc valstij nedraudzīga scenārija. Vēlams būtu, ka leģionāru piemiņai ziedus noliktu Lestenes memoriālā. Uzskatu, ka Otrajā pasaules karā kritušie būtu jāpiemin kara beigu dienā 8. maijā. Bet 16. martā vispār jāaizliedz Rīgas centrā rīkot šo neviennozīmīgi vērtēto pasākumu.”
Dzintra Jemeļjanova Rīgā: “Katru gadu 16. martā esam gājuši uz Doma baznīcu. Manas mammas vecāki bija izsūtīti uz Amūru. Arī citi tuvinieki aizsūtīti uz Sibīriju. Ļoti esam cietuši. Tāpēc gribu pieminēt tos, kuri cīnījās par Latvijas brīvību, kaut svešas armijas rindās. Bet tagad Doma baznīcā tieši 16. martā taisa remontu. Rodas iespaids, ka tas darīts speciāli. Pārsteidz, ka tik daudzi – arī latvieši, tostarp valsts amatpersonas – iebilst pret 16. marta atzīmēšanu Rīgā. Mums jāmācās no lietuviešiem, no viņu prezidentes. Viņiem ir mugurkauls, mums nav. Tāpat jāmācās no ebrejiem, kā viņi savu tautu aizstāv. Atrod un tiesā pat simtgadīgus holokausta noziedzniekus. Kāpēc man manā vecumā 16. martā jābrauc uz Lesteni, kāpēc nevaru iet Rīgā pie Brīvības pieminekļa? Mums jābūt vienotiem!”
