Parīzē grūti atrast kafejnīcu, kurā skanētu franču dziesmas – šansoni, nesen secināja no brīvdienām Parīzē atgriezusies kolēģe. 0
Jā, tādu vietu nav daudz.
Kāda mūzika tad visvairāk skan Parīzē?
Tur varat paklausīties brazīļu mūziku, afrikāņu mūziku, džezu vai džezu “manuš”… visu ko, bet ne šansonu.
Februārī Francijā bija protesti pret to, ka, Parīzei pretendējot uz 2024. gada olimpiādes rīkošanu, pieteikumā olimpisko spēļu devīze bijusi tikai angļu valodā. Franču valodas aizstāvji vēlas panākt, lai šis sauklis būtu vai nu tikai franču, vai arī franču un angļu valodā. Tas liecina, kā tur cenšas aizsargāt savu valodu.
Jā, Francijā tas ir svarīgi. Es neesmu globalizācijas piekritēja, arī valodu jomā ne.
Mēs joprojām atceramies jūsu uzvaru Eirovīzijā 2002. gadā… Vai esat sekojusi līdzi tam, kā pēdējos gados noritējuši Eirovīzijas dziesmu konkursi?
Nesen, kārtojot māju, ieskatījos tā laika fotogrāfijās. Tas man bija lielisks, ļoti emocionāls posms. Bet mans iekšējais un muzikālais ceļš aizveda citā virzienā. Eirovīzija – tā nav mana mūzika, šovbizness nav mans ceļš. Vienīgi ik gadu jau pēc notikuma esmu noskatījusies uzvarētāja priekšnesumu un Latvijas pārstāvja dziesmu.
Šogad piedalījāties konkursa “Supernova 2017” žūrijā. Kā vērtējat finālistu sniegumu?
Biju patīkami pārsteigta par fināla dalībnieku augsto līmeni, ne par viena uzstāšanos starptautiskai publikai nebūtu kauns, tā ir Eiropas līmeņa mūzika. Skatītājiem patīk, ja cilvēks uz skatuves ir atvērts, nevis saspringts, jo tad runā arī ķermenis.
Kā vērtējat to, ka vasarā Rīgā pirmo reizi notiks cita Eirovīzija – sacensības amatierkoriem “2017. gada Eirovīzijas gada koris”?
Ideja ir ļoti laba. Man patīk, ka tas atkal stimulēs koru dziedāšanas attīstību. Tautas dejas un koru dziedājums ir Latvijas kultūras pamati. Jāsaprot tikai, ko amatierkoru sacensībās vērtēs. Piemēram, Eirovīzija agrāk bija dziesmu konkurss un visiem dalībniekiem bija vieni spēles noteikumi – bija orķestris, kas pavadīja visus izpildītājus. Tā notika līdz astoņdesmitajiem gadiem. Situācija mainījās, kolīdz parādījās fonogrammas, kādam ierakstā ir orķestris, citam – viena ģitāra. Tā Eirovīzija kļuva par izpildītāju konkursu – kurš harismātiskāks, tam veicās labāk; pēc tam pārtapa jau par šovu konkursu. Tagad tas ir šovu un tehnoloģiju konkurss, varbūt – efektu konkurss. Nezinu, cik lielas izredzes “Triānas parkam” ir uzvarēt Eirovīzijā. Jo tā ir liela loterija, turklāt tagad arī ar politiskiem aspektiem. Taču esmu pārliecināta, ka “Triānas parks” būs labā pozīcijā.
