Satiksmes noteikumi un riteņbraucējs. Vietas bīstamām improvizācijām joprojām daudz 3
Atkal pavasaris. Atkal riteņbraucēju vilnis. Atkal diskusijas par divriteņu vietu motorizētu četrriteņu un lēnu, sapņainu kājāmgājēju vidū.
Tāds mērens déjà vu… Kaut ņem visu pērn rakstīto un drukā nost vēlreiz. Ko nu par tik tuvu pagātni. Palīdzēdams riteņbraukšanas federācijai šī sporta veida vēsturi pētīt, nesen digitālajā bibliotēkā atradu šādus tekstus: “Pēdējā laikā Daugavpils lieliski progresējusi riteņbraucēju skaita ziņā. Vakaros pa dambi daži “sportsmeni” apdraud kā pastaigājušos publiku, tā kārtīgos braucējus, jo brauc, neturoties pa labi, bez kādas kārtības, kā saka – krustām, šķērsām. Daži jauni zeņķi vingrinās figūru braukšanā un ne reti ieskrien cita braucēja ratā jeb nogāž gar zemi kādu gājēju. Tāda krustošana, kas var būt bīstama, novēršama, uz ko griežam attiecīgu iestāžu vērību.” “Daugavpils Vēstnesis”, 05.06.1925.
Un “attiecīgas iestādes” rīkojas. Rīgas dome publicē noteikumus, kuru kopiju (no laikraksta “Latvijas Kareivis”) šeit pievienoju, jo dokumenta lakonisma paraugs, manuprāt, varētu palīdzēt pašlaik, pēc 90 gadiem, topošo noteikumu autoriem.
Toreiz tika teikts – pa ietvēm braukt nedrīkst! Tāda doma un ziņa uzvilnīja arī pagājušajā nedēļā, tādu liegumu par ideālā variantā labāko diskusijā atzina arī viens no jaunā CSN teksta autoriem Juris Teteris (CSDD). Labāko, bet reālajā situācijā nerealizējamu. Pilnvērtīgas velo infrastruktūras nav un vēl ilgi nebūs. “Kritiskās masas” spiediens liels. Un, lūk, te pašlaik Rīgai (un citām pilsētām) piedāvātais risinājums.
“200.3. Izņēmuma gadījumā (atļauts) braukt pa ietvi, ja braukšana pa brauktuvi, ņemot vērā ceļu satiksmes intensitāti, ceļa un meteoroloģiskos apstākļus, nav iespējama, ir apgrūtināta vai bīstama. Braucot pa ietvi, velosipēdu vadītājiem jāizvēlas tāds braukšanas ātrums, lai netiktu apdraudēti vai traucēti gājēji un nepieciešamības gadījumā jābrauc ar ātrumu, kas nepārsniedz gājēju pārvietošanās ātrumu. Velosipēdu vadītāji nedrīkst nekādā veidā apdraudēt vai traucēt gājējus. Gājējiem, pārvietojoties pa ietvi, ir priekšroka.
201. Bērniem, kas jaunāki par 12 gadiem, un velosipēdu vadītājiem, kas tos pavada, atļauts braukt pa ietvi arī tad, ja uz brauktuves ierīkota velojosla. Bērniem, kas jaunāki par 12 gadiem, braucot ar velosipēdu, galvā jābūt aizsprādzētai aizsargķiverei.”
Tātad – būtu it kā jāminas pa brauktuvi. Bet “izņēmuma gadījumus” šāds dokuments precīzi neformulē, atstājot lēmuma pieņemšanu riteņbraucēja ziņā. Ja viņam šķiet, ka uz trotuāra ērtāk vai drošāk, viņš drīkst pa to braukt. Arī ātrumu izvēlēties pēc saviem ieskatiem. Arī to, vai gājēju viņš “netraucē”, konstatēt. Absolūta vienai kustības dalībnieku grupai dāvāta improvizācijas brīvība, kurā, manuprāt, izmisīgi pietrūkst kaut vai dažu vecā dokumenta tēžu. Braukt pa labo pusi, apsteigt pa kreiso – piemēram. Skaņas signāls uzmanības pievēršanai. Krass un kategorisks sacensību elementu liegums. Precīzāks ātruma ierobežojums.
Par riteņbraucēja ātrumu pilsētā. Biķerniekos notikušajā diskusijā no diezgan vienmuļa un bezcerīga spriedumu jūkļa izpeldēja kaut kas ļoti aktīvs, manuprāt, agresīvs un nepieļaujams. Kāds sportisks jauneklis sašutis sūdzējās par to, ka nepietiekamas investīcijas speciālu veloceļu izbūvē, pārāk stingri viņa meistarības iespējamo izpausmju ierobežojumi esot noveduši pie tā, ka nu jau viņš no Juglas līdz centram braucot gandrīz stundu. Viņam vajag atļaut kreisos pagriezienus no ass līnijas, viņš lidos pa pārejām (arī neregulējamām) ar pilnu klapi, viņš paņems Brīvības ielas krustojumu pie Dailes teātra pa diagonāli un būs ātrākais. Jo tāda, lūk, esot divriteņa sūtība. Nevis ekoloģija, nevis telpas atbrīvošana, nevis veselīgs dzīvesveids, bet ātrums pilsētā, kura sasniegšanai vajag visus kājāmgājējus izdresēt modrus un žiglus kā viņš. Lai paspēj malā palēkt, kad tuvojas vienīgie pareizie…
Pārspīlēju? Nu, protams. Bet arī auto vai autobuss rīta stundās līdz centram velkas to pašu stundu. Jo apstājas pie sarkanās gaismas. Jo palaiž vārīgākos (to skaitā šo čempionu). Jo bremzē pie asfalta bedrēm, kuru lāpīšana pēc naudas brēc ne mazāk kā jaunu velojoslu mālēšana…
Starp citu – pirms krāsot jaunas joslas, vajadzētu atjaunot līnijas uz izcili bīstamajiem “savietotajiem” gājēju/riteņbraucēju celiņiem. Vai – vēl labāk – tos likvidēt vispār. Jo riteņbraucējs, gar viduslīniju braucot, var aizķert un traumēt pa savu joslu ejošo. Kas tad spēs juridisko mudžekli atšķetināt?
Divriteņu meistar! Ātruma karalis tu vari būt trekā, MTB vai BMX trasē. Lielpilsētas burzmā – nekādā gadījumā. Tādēļ (tāpat kā pērn) rosinu lielākiem burtiem, redzamāk gan noteikumos, gan uz plakātiem rakstīt CSDD ieteikto pamatlikumu – uz ietves karalis ir gājējs! Un izdarīt izmaiņas arī Administratīvo pārkāpumu kodeksā, par karaļa aizskaršanu nosakot kriminālatbildību.
