Joprojām dzeram un braucam. Satiksmes drošība neuzlabojas 0
Pirmā jaunā satiksmes ministra Tāļa Linkaita vadītā satiksmes drošības padome februāra pēdējā dienā novērtēja pērno veikumu šajā jomā, apstiprināja šogad veicamo. Ne asu diskusiju, ne revolucionāru priekšlikumu nepilnas divas stundas garajā sanāksmē nebija. Ja kāds vēlas pilnu notikumu pārskatu, tāds pieejams Satiksmes ministrijas interneta lapā. Šeit piedāvāju īsu ieskatu runātāju prezentācijās, divu padomes locekļu un savus komentārus.
Ceļu policija (Normunds Krapsis) ziņoja, ka pirms dažiem gadiem izvirzītajiem mērķim (satiksmē bojā gājušo skaitu samazināt uz pusi) tuvojušies neesam. Aizgājēju un aizbraucēju pērn bijis nedaudz vairāk kā 2017. gadā. Kāpēc?
Pat divkārt pieaugušais radaru skaits nav spējis ātruma kāri slāpēt. Sastādīts ap trešdaļu miljona protokolu.
Gandrīz tūkstotis no tiem par “rekordiem”, kuru fiksēšana paredz vadītāja tiesību atņemšanu (2017. gadā tādu bija 661). Joprojām dzeram un braucam. Joprojām bakstām telefonus. Un aizmirstam piesprādzēties, lai gan sodi par šiem pārkāpumiem pērn ievērojami paaugstināti.
Šā gada prioritātes – bez īpašām izmaiņām. Vien darbs ar gājējiem izvirzīts šā saraksta pirmajā vietā, jo bez riteņiem kritušo skaits ir vairāk nekā trešā daļa no sēru saraksta summas.
Radaru jeb tehnisko kontroles līdzekļu jomas veikumu un perspektīvas kā allaž padomei prezentē CSDD pārstāvji. Šoreiz pat trīskāršiem spēkiem. Jāņa Aizpora ziņojumu papildina un precizē Andris Lukstiņš un Jānis Golubevs. Teiktā esence apmēram šāda.
Simts radaru izvietošanas un palaišanas plāns ir izpildīts. To darbības vietās smagu negadījumu skaits samazinājies (bet par nulli kļuvis nav). Ziņotāji pat apgalvo, ka “radarizācija” esot samazinājusi vidējo kustības ātrumu visā valstī, ilustrējot šo optimistisko tēzi ar grafiku, kurā ātruma līkne tiešām izskatās strauji krītoša.
Tā diemžēl vertikālās ass mēroga vaina. Ja papētām skaitļus – kopš 2015. gada kritums ir vien par nepilniem diviem km/h. Un piedevām šāds “vidējā” aprēķins ir apšaubāms, jo ne visi ceļi Latvijā tiek “LVC” uzskaites punktu novēroti, “vidējo” uz leju velk Rīgai tuvākie ceļi, kuros satiksmes blīvums lielāks un kontrole stingrāka. Tās pašas LVC tabulas liecina, ka, piemēram, šobrīd (svētdienas pusdiena) pa P80 tiek braukts vidēji ar 98 km/h, pa A12 – 103 km/h.
Interesants neapšaubāmi ir šim gadam prezentētais nevis viena punkta, bet garāka ceļa gabala ātruma mērījumu projekts. Stacionārs radars ātruma narkomānu piebremzē vien uz dažām sekundēm. Jaunajā variantā, kas jau tiek izmēģināts un pilnā apjomā darboties sāks aprīlī, mērīts tiks gandrīz septiņus kilometrus garā bēdīgi slavenā Tīnužu–Kokneses ceļa posmā pavadītais laiks. Iespējams – šeit iegūts miers (vai spriedze un nervozitāte?) nevis uz sekundēm, bet minūtēm piecām.
Bet kas tālāk? Kā šis jaunievedums ietekmēs valsti kopumā? Mani, piemēram, ja pa šo P80 es braucu ne biežāk kā reizi gadā? Izveidosim vēl 3, 5, 10 šādus posmus? Kā liecina esošo fotoradaru finansiālās bilances – “rentēsies”. Bet vai šie pasākumi mainīs kopējo satiksmes “klimatu”?
Vai to mainīs vēl viens tehnisks pilotprojekts, kurš padomei tika prezentēts (un finansējuma sadalījumā iekļauts)? Tiks fotografēti krustojumā pie sarkanas gaismas iebraukušie. Pamēģināt jau droši vien vajag. Bet tikai plašā, daudzveidīgā drošības pasākumu kompleksā, kurā, manuprāt, lāgā neiederas tādas iniciatīvas kā elementāras ceļu infrastruktūras lokāla (jo naudiņas maz) uzlabošana no mūsu visu maksātajiem OCTA līdzekļiem.
Eksperts: Naivi būtu iedomāties, ka braucēju disciplīna uzlabojusies
Oskars Irbītis, satiksmes drošības speciālists, tiesu eksperts: “Pērnā statistikas tabula faktiski jau nav nemaz tik briesmīga. Neliels pieaugums ir. Bet tas varētu būt vairāk attiecināms uz pērnās vasaras ļoti labajiem, kustību (diemžēl reizēm pārāk relaksētu un tādēļ bīstamu) veicinošajiem laika apstākļiem.
Sliktāks, nākotni apdraudošs, ir cits grafiks, kurā redzams ievērojams policijas sastādīto protokolu skaita samazinājums. Naivi būtu iedomāties, ka braucēju disciplīna uzlabojusies. Vienkārši policijas resursi kļuvuši vēl mazāki, kustīgas prevencijas bijis mazāk. Un tas ir slikti.
Radaru sodu statistika ir satriecoša. “Uzraujas” tūkstoši. Lielākā daļa gan zemākajā (līdz + 20 km/h) zonā, kuru par tieši bīstamu nez vai var uzskatīt. Bet arī šis pārkāpums liecina vai nu par izklaidību, vai par nu jau hronisku pieradumu limitus “mazliet” pārkāpt. Vai par bezpersonisko (bez soda punktiem) naudas sodu ignorēšanu.
Radari un netrafarētās ekipāžas vien nelīdzēs. Domāju, ka tikai komplektā ar labi redzamu, mazāk sodošu, vairāk preventīvu ceļu policijas darbību tie spētu šī un nākamo gadu statistiku uzlabot. Bet papildu finansējumu šādai darbībai padomes apstiprinātajos plānos diemžēl neredzam.”
Juris Kreicbergs, RTU docents: “Neesmu pārliecināts, ka, “neatlaidīgi mēģinot mainīt dalībnieku apziņu, paradumus, izglītojot”, ir vienīgais un labākais ceļš.
Pirmais, kas man nepatīk, ir, tas, ka visu vainu noveļ uz satiksmes dalībniekiem, neko neatstājot organizatoriem. Vajadzētu iedziļināties “vision zero” idejās.
Man patiesi nepatīk, ka galvenie vainīgie ir “nezinošā un nepaklausīgā tauta” – sarīkosim kampaņu un pastāstīsim, kā pareizi uzvesties. Kampaņas ir derīgas, bet, manuprāt, to loma satiksmes drošības uzlabošanā ir pārspīlēta.
Prasts piemērs par “izglītošanu”: “Ati, pārkāpt atļauto ātrumu ir bīstami pašam Atim un visiem apkārtējiem.” Patīk šāds vērtīgs padoms? Tagad virs 90 vairs nekad un nekur?
Uzskatu, ka vairāk jāpievērš uzmanība pašu satiksmes organizatoru kvalifikācijas celšanai. Nezinu, kas bija domāts ar “LVC” pasākumu, kuram padome atteica finansējumu, “Darbnīcu un semināru maratons “Drošāki infrastruktūras risinājumi””, bet šī man šķiet ļoti svarīga savstarpējā pieredzes apmaiņa pašvaldību lēmējiem.
Pārāk maz, īpaši salīdzinājumā ar skandināviem, pievēršam uzmanību arī pētniecībai. Pētniecības procesā izaug speciālisti, kas vēlāk var dot lielu pienesumu. Pētniecību atteica gan mums, gan “LVC”. Normāls pētniecības produkts ir rakstīts darbs. Uzskatu, ka jāizglītojas daudz no šāda līmeņa informācijas avotiem, ne tikai no virtuālajiem “nedzer, uzmanies, piesprādzējies”. Noteikti trūkst arī kvalitatīvas ne tikai profesionāļiem lasāmas grāmatas par drošību, ko varētu izmantot gan apmācītāji, gan drošības entuziasti.
Par dzīvnieku žogu pilotprojektu nebūtu tik skeptisks. Latvijā īpaši daudz šajā jomā nav darīts, ir normāli, ja apgūst pieredzi. Bet nepareizs šķita līdzekļu piešķīrums ceļa signālstabiņu uzstādīšanai. Tas ir standarta ceļa elements, kurš ir jāuzstāda ceļa izbūves laikā par ceļu būves līdzekļiem un nav nekāds papildu pasākums. Nesaskatu tur kopsakarību ar OCTA finansējumu.”
