Riharda un Zanes satikšanās Romā – Dieva pirksts 0
Rihards (31) un Zane (30) Asniņi ir precējušies nu jau 11 gadus. Viņi audzina trīs burvīgus bērniņus, kopā veidojot mīlošu un saticīgu ģimeni. Abi jaunieši apprecējās uzreiz pēc vidusskolas, lai savas jūtas apstiprinātu ne tikai savā un tuvinieku, bet arī Dieva priekšā. Viņi iepazinās Romā, kad Zanei bija vien 17 gadi, un Rihardam 18. Tur dzima viņu mīlestība, un kopš tās dienas abiem bija skaidrs, ka katrs nākamais dzīves solis tiks sperts kopā.
Lietains vakars. Viena no romantiskākajām vietām pasaulē – Roma. Rihards un Zane abi bija devušies jauniešu svētceļojumā, kas veda uz Milānu, lai tur sagaidītu Jauno gadu.
Autobusā viņi viens otru nebija pamanījuši, taču viena vakara pastaigas laikā viss mainījās.
Zane atceras: “Laiks bija rudenīgs. Romā viss jau bija slēgts, bet mums tika dots brīvais laiks, lai apskatītu pilsētu. Katrs bijām ar savu kompāniju – līdzi arī brāļi, māsas, draugi. Pēkšņi pie Kolizeja sadzirdējām latviešu valodu, un tas, protams, piesaistīja. Vārds pa vārdam, un sapratām, ka visi esam no viena autobusa. Tā nu turpinājām ceļu visi kopā, apmetāmies viens otram tuvumā, lai varētu pavadīt laiku kopīgi, bet es to savukārt darīju, lai varētu tuvāk iepazīt tieši Rihardu.”
Rihards papildina: “Atceros, ka mēs vienu dienu netīšām, nu patiesībā jau tīšām, aizlaidāmies un noklīdām no visiem pārējiem, lai varētu pabūt divatā. Vienkārši vizinājāmies ar tramvaju pa Milānu. Tā nu kopā diendienā pavadījām veselu nedēļu un sagaidījām 2006. gadu.”
Zane atminas sirsnīgo mājupceļu: “Atpakaļceļā jau autobusā sēdējām kopā, neko citu neatceros kā tikai Rihardu. Nenolaidām acis viens no otra.”
Abi uzskata, ka ir viens otram īstie – nejauši satikties citā valstī ir īsts brīnums, Dieva pirksts: “Pēc ceļojuma viss notika ļoti ātri. Jau nākamajā dienā Rihardu uzaicināju uz sava tēta jubileju, un viņš ar prieku piekrita ierasties. Tikāmies katru dienu, lai gan dzīvojām dažādos rajonos. Tajā laikā strādāju, bet ļoti negribēju to darīt – bija grūti apvienot ar skolu. Rihards iedrošināja mani pamest darbu, atbalstīja it visā.
Mēs kopā apmeklējām draudzi, līdz ar to agri bijām nolēmuši, ka attiecības savienosim laulībā uzreiz pēc vidusskolas beigšanas. Un mūsu plāns īstenojās – pēc iesvētes kursiem pie baznīcas Rihards mani bildināja. Ilgi negaidījām un tajā pašā vasarā apprecējāmies – fantastika! Un vecāki mūs atbalstīja. Esmu pārliecināta, ka Rihards ir mans īstais, jo, ko Dievs savienojis, to nevienam nebūs šķirt.”
Rihards apstiprina: “Jā, Zane ir mana īstā, un viss notika tieši tā, kā es biju vēlējies. Mums tagad ir trīs bērni, un esam laimīgi, ka mūsu stāsts ir tieši šāds. Bērniem stāstām, ka iepazināmies citā valstī, nevis tepat Latvijā – tas ir lieliski. Turklāt pēc šī liktenīgā ceļojuma izveidojās vēl viens laulāts pāris – mans klasesbiedrs apprecēja manu māsīcu. Uzskatu, ka īstie nav jāmeklē – Dievs viņus pašus saved kopā.”
Pāris ir precējies jau 11 gadus, abi atzīst, ka ne vienmēr ir bijis viegli, bet, darot visu kopā, pārvarēt var jebkuru šķērsli: “Ir jāmīl otrs tāds, kāds viņš ir. Mēs otru nevaram mainīt. Protams, ka ir bijušas grūtības, piemēram, kad uzreiz pēc kāzām nesanāca tikt pie bērniņa, bet tas viss nokārtojās, mēs īstenojam savus plānus un dodamies uz priekšu. Katra problēma ir pārvarama, ja vien cilvēki iet kopā.
Mēs esam darījuši arī trakas lietas, piemēram, kopā lēkuši ar izpletņiem.
Tagad turpinām baudīt dzīvi, tikai nu jau kuplākā sastāvā.” Laulības un ģimene iemāca patiesās vērtības.
Rihards stāsta: “Kad bijām jaunāki, vairāk dzīvojām sev, bet tagad esam ģimene – ir kam dzīvot un kuru dēļ darīt. Kļūstot par vīru, cilvēkam ir jāpieaug. Ir mājoklis, bērni, sieva, jauni mērķi, uzdevumi, kuri jāveic. Mainās vērtības. Ir pāri, kuri neprecas, arī būdami daudz vecāki par mums, bet mums bija ļoti svarīgi savu saikni legalizēt Dieva priekšā. Jāsaka paldies vecākiem, kuri šo vērtību mums iemācīja jau bērnībā.”
Zane uzskata: ja cilvēks ir uzņēmies šādu atbildību un stājies attiecībās, to nedrīkst mainīt: “Ir jābūt un jāpaliek kopā līdz galam arī tad, ja ir grūti, arī tad, ja reizēm liekas, ka to vairs negribas. Ir jāatbalsta otrs, jādara kopā arī tādas lietas, kuras pašam tā neiet pie sirds, bet otram savukārt ļoti patīk.”
Rihards piekrīt sievai: “Nedrīkst padoties, slinkot un meklēt attaisnojumus. Ir svarīgi komunicēt un baudīt to laiku, kas mums ir dots. Ticība, cerība un mīlestība – tas mūs satur kopā.”
