Lasot meža zemenes, jēkabpilietis pāris kilometru no pilsētas sastopas ar lāci 4
Pirmdienas rītā tikai pāris kilometru no Jēkabpils Genādijs Šakola satika lāci. Vīrs bija devies uz tuvējo Klāvānu silu, lai lasītu meža zemenes. Trauks ar ogām pildījies, kad piezvanījis draugs – Genādijs vienā rokā turējis tālruni, ar otru turpinājis lasīšanu, kamēr nejauši apgāzis toveri un apmēram puslitrs izbiris uz celma. Pēkšņi viņu pārņēmusi sajūta, ka tiek novērots…
[wrapintext][/wrapintext]
“Jutu, kāds uz mani skatās, pagriezu galvu uz vienu pusi – nekā nav, uz otru – oi, tur lācis uz divām kājām stāv!” stāsta vīrs. Augumā palielais makans atradies ļoti tuvu – aptuveni 10 – 15 metrus –, lūkojies uz viņa pusi un gluži kā suns ošņājis gaisu. Pirmajā brīdī no pārsteiguma ogotājs nesapratis, kā rīkoties, tikai aptvēris, ka tuvumā nav neviena piemērota koka, kurā uzrāpties. “Lēnām piecēlos un atpakaļgaitā soli pa solim, uzmanīgi skatoties, kur lieku kāju, lai nejauši nepakluptu, devos projām,” savu taktiku izklāsta Genādijs un piebilst, ka viņš virzījies uz sava automobiļa pusi, kas no meža pļaviņas bija novietots 30 – 40 metru attālumā. Kad vīram līdz braucamrīkam atlicis apmēram pusceļš, lācis nometies četrrāpus, piegājis pie celma un nesteidzoties sācis mieloties ar meža zemenēm. Genādijs uzelpojis – lielais dzīvnieks nemaz neizskatījās bīstams, tāpēc tā vietā, lai kāptu auto un laistos projām, viņš mierīgi nolūkojies, kā ķepainis noēd viņa izbirušās ogas. Lācis bijis tumši brūnā krāsā, taču kažoks rādījies pluskains, it kā vēl nebūtu nomainīta ziemas kārta. Tagad vīrs nožēlo, ka nav izdevies dzīvnieku nofotografēt – kad sataisījies uz bildēšanu, tas bija klusi aizdevies tālāk. “Interesanti, uz kurieni viņš aizgāja, jo mežs tur neliels, tuvumā pilsēta,” prāto ogotājs, kas lāci savvaļā savā mūžā vēl nebija redzējis. Kad atgriezies mājās, tūlīt zvanījis draugam un pateicies, ka viņš ar savu zvanu izglābis Genādijam dzīvību – nebūtu nejauši izbēris ogas, nezin kā vēl beigtos sastapšanās ar lielo mežaini.
Zoologs Jānis Ozoliņš paslavē ogotāju par prātīgu rīcību. Viņam esot divas receptes gadījumam, ja mežā satiek dzīvnieku – no zālēdājiem jāmūk, bet no plēsējiem mierīgi jāattālinās, jo bēgšana parāda, ka esi vājāks un ar tevi var tikt galā. Mūsu valstī neesot zināmi gadījumi par lāču uzbrukumu cilvēkam, toties kaimiņos Zviedrijā, kas ir bagāta ar ķepaiņiem, satikšanās beigušās arī letāli. Eiropas plēsēju sugu izplatības kartē Latvija atzīmēta kā brūno lāču zeme, šopavasar trīs mēnešos Valsts mežzinātnes institūta “Silava” speciālistu veiktajā monitoringā uzietas 11 lāču pēdas vai iegūtas citas ziņas par šiem dzīvniekiem. J. Ozoliņš uzskata – sabiedrība pamazām jāpieradina, ka lācis Latvijas mežos nav svešinieks.
