Sataustīt kustību. Saruna ar mākslinieku Pēteri Sidaru 0
Izstāžu zāles “Arsenāls” pirmajā ekspozīciju telpā apmeklētāju sagaida gaisā iekārti caurspīdīgi vijumi, kuros var ienirt un doties ceļojumā cauri laminātā notvertu spožu eļļas krāsu labirintiem, kas plūst acu augstumā. Mākslinieks Pēteris Sidars jau daudzus gadus darbojas ārpus viņa sākotnējā – tekstilmākslas – lauka, viņa rokraksts ir jauktas tehnikas darbi no glezniecības līdz instalācijai. Mākslinieks teic – materiāla maiņa radot kustību. No 8. janvāra līdz 13. martam izstāžu zālē “Arsenāls” būs skatāma jaunākās personālizstādes “Tveramā kustība” darbi – gleznas, instalācijas un objekti.
Personālizstādes apjomīgākais objekts – laminētais gleznojums “Plūsma” turpina pirms vairāk nekā desmit gadiem Pētera aizsākto priekšmetu laminēšanas kaislību. Savulaik šī ideja aizsākusies ar eksperimentālu nomesto čūskādu un eksotisku putnu spalvu laminēšanu – tās māksliniekam iedāvināja zooloģiskajā dārzā.
“Ko tikai neesmu laminējis!” saka Pēteris un strauji “ienirst” viņa caurspīdīgā veikuma viducī. Šoreiz uzmanības centrā – laminēti eļļas krāsas gleznojumi no ekspresīvām krāsu gammām līdz skandināviskam kolorītam.
“Krāsa veido vibrāciju. Tā ir spēle!” gluži vai bērna priekā staro par izdevušos lamināta lentu scenogrāfiju ekspozīcijas mākslinieka Jurģa Krāsona izpildījumā. Nevilšus ienāk prātā, ka šī tikpat labi varētu būt jauna, kaismīga un eksperimentēt kāra jaunekļa zaļoksnēja traukšanās, mēģinot notvert pašam kustību – savu un pasaules. No Pētera drīzāk sagaidīsim pašpuikas izlēcienus, ne nopelniem bagāta mākslinieka cienīgo sēdēšanu tronī, lai gan varētu – galu galā mākslinieks jau kopš 1976. gada regulāri piedalās izstādēs Latvijā un ārzemēs, sarīkojis virkni personālizstāžu Latvijā, piedalījies nozīmīgās starptautiskās konkursizstādēs, konferencēs un simpozijos Itālijā, Polijā, Beļģijā, Japānā, Šveicē, Francijā, Meksikā, Lielbritānijā, Nīderlandē, Dānijā, ASV, Ķīnā. “Mana dzīves pamatsajūta ir vienkārša. Vajag darīt savu darbu.”
Jaunās personālizstādes darbos ir tikko tverama kustīga robeža starp mākslinieka personisko stāstu un darbiem, kas raisa subjektīvu asociāciju virkni. Starp lielāka formāta darbiem un gleznām itin kā nejauši iekļuvis arī mājiens uz paša mākslinieka personisko dzīves stāstu – apdzeltējusi, desmitiem gadu vecu personas dokumentu kompilācija uzrāda 1967. gada kara biļeti, Lietuvā izsniegtu jauniesauktajam padomju sauszemes kājniekam Pēterim Sidaram. “Man toreiz laimējās. Mani notvēra tikai decembrī – ja būtu tikuši klāt septembrī, būtu sūtīts aiz Urāliem un tagad varbūt būtu bijis cits cilvēks,” smejas mākslinieks.
Pēteris Sidars daiļrades pirmsākumos skolojies un darbojies kā tekstilmākslinieks, šajā tehnikā viņš jau labu laiku nestrādā – pēdējais darbs tapis pirms diviem gadiem (izstādīts Vaidavas kultūras namā). Tomēr vienā no izstādes gleznām mesta asprātīga atsauce uz šo viņa daiļrades šķautni. Gleznas tapšanu iedvesmojusi rezidēšana Dāles mākslinieku centrā Norvēģijā. “Tā bija radoša nometne, apciemojām arī vietējos māksliniekus Bergenā. Viens no viņiem bija zobārsts, kura vaļasprieks ir gleznošana. “Pēterim bija kauns atklāti viņu bildēt, viņš to izdarīja paklusām,” smejas Pētera sieva Aiga. Glezna aizvadītā gada aprīlī, iegūstot augstāko novērtējumu Serbijas gobelēnu skiču konkursā, pārvērsta apjomīgā lielformāta gobelēnā. Uz Rīgu tas gan nav atceļojis.
“Aušanai ir sava kustība, kas šobrīd mani nesaista,” teic Pēteris. “Pati dzīve ir iemesls tam, ka šobrīd strādāju un veidoju tā. Pats ar sevi spēlējos. Esmu priecīgs par to, ka šādi esmu laimīgs. Esmu kustībā. Visa dzīve ir kustībā. Dzīvoju, kamēr esmu šādi. Instalācija ir veids, kā tveru šo kustību. Citas filozofijas tur nav. Šī ir mana, mākslinieka un arī cilvēka kustība. Mani fascinē katra cilvēka kustība. Iepatīkas, ka pie mājas sētnieks uztaisa kustību tā, ka tā kļūst par instalāciju. Es to vienkārši redzu. Un piedalos tajā ar savu skatienu. Eju gar Daugavmalu un pēkšņi ieraugu cilvēku, kas tur strādā. Man patīk, ka viņš ir savā domāšanā, savā kustībā. Tā ir tveramā kustība. Es tveru ar acīm. Es nestrādāju ar ideju. Viss rodas darbojoties. “Na hodu”. Naktī, kad visi guļ, tad es ar sevi “tamborējos”. Tu strādā, un pēkšņi darbs pats nāk virsū. Tāds psihoautomātisms smadzenēs. Lietas, kuras tu otram nevari pateikt, tikai sev. Smieklīgi, bet darbs dara darītāju. Tas nāk kaut kur apziņas plānā. Var būt arī tā, ka tu aizej uz krogu, iedzer šņabi, un – arī atveras!”
Vienu otram līdzās sakārtotu, melnu plastmasas spainīšu laukumu mākslinieks nodēvējis par “Meditācijas lauku”. “Vietoju tos vienu pie otra kompozīcijā, bet kādā brīdī, tai arvien paplašinoties, sajutu – tā ir meditācija!”
“Nāc tālāk!” enerģiskais pavadonis aicina (“tu skan dabiskāk par jūs”), “Arsenāla” dziļākajā ekspozīciju zālē it kā no sevis uz melna fona izgaismojas Pētera Sidara sprādzienveida ekspresīvie darbi, tapuši pēdējo gadu laikā. Mākslai labs jebkurš materiāls, saka Pēteris. Gleznas uz audekla, koka, ruberoīda un plastikāta, objekti un instalācijas radītas no rūpniecisko atkritumu nelikvīdiem no Daugavpils kabeļu rūpnīcas. Pētera draugs, Daugavpils tēlnieks Ivo Folkmanis, sastapts Marka Rotko rezidencē, atklājis jaunu sintētisko materiāla avotu, te pamazām pildījies mākslinieka pagrabs un darbnīca, kur šovasar tapa liela formāta tēlnieciski darbi (“Zīmējums pie sienas”). “Man šķiet, viss ir baigi vienkārši. Ja cilvēks ir mākslinieks, viņš satausta materiālu jebkurā variantā. Man vajag, lai ir sajūta, ka ir kustība. Tu glezno, bet tad vienā mirklī citi materiāli palīdz iet uz priekšu. Ierīkojot ekspozīciju, lielu uzmanību pievēršam gaismai. Tumsā izgaismotie darbi tādā veidā nokļūst kustībā, slīd. “Tie darbi ir brīvi”. Šī gaisma pati ir mūzika vijolei un klavierēm,” aizrautīgi stāsta mākslinieks. Izstādes atklāšanai viņš īpaši aizrunājis mūziku radio ekspertam Ansim Pavasarim. “Tā būs fona kustība!”
Eļļas un alkīda gleznu sērijai jauktā tehnikā ar iedvesmu kalpojuši vārnu mēsli. “Fraktāļu motīvs! Te šīs vārnas ir visur. Tās, atvainojiet, kakā visur. Uz mašīnām, auduma, zālē, uz trotuāra un cepures. Paskatieties, kāds tur iznāk fraktālisms! Alkīds plūst un ļauj spēlēties, bet ātri žūst,” smejas mākslinieks.
Sidara fraktāļi asprātīgi transformējas hieroglifiskā asociācijā (“Daži ir teikuši – tur ir visa Kama Sutra!”), vairākos darbos – neliela formāta darbos – uz Ķīnas zīda. “Mana otrā dzimtene ir Ķīna,” skaidro autors. “Ķīnas zīdu valkāju veselībai ap kaklu. Kad tas nodeldējas, ārā nemetu, uzvelku uz kartona un uzgleznoju savu kustību. Šeit vajadzēja taisīt rāmi pašam, lai gan parasti man tā rāmju būšana nepatīk. Mans tēvs bija uz tādām lietām meistars, tagad arī mani dēli cenšas iet vectēva pēdās.”
Pēteris Sidars vairākus gadus aktīvi piedalījies Ķīnas starptautiskajā šķiedras mākslas biennālē “No Lozannas līdz Pekinai” Pekinā, Šanhajā un citviet. “Man Ķīnā ārkārtīgi patīk. Tā ir vieta, kur manī ienāk miers. Tu brauc tur vilcienā, tev piesprauž puķīti! Šeit katrs par kaut ko ir satraukts, neapmierināts, bet tur jūtu mieru. Par ekonomiku nerunāsim, bet mākslā tur kūsā tāda dzīve! Tur pat paēst ir māksla. Vienmēr ņemu līdzi Aigu (Pētera dzīvesbiedre), citādi viens vari aizmeditēties. Laikam tā Ķīna ir klāt kaut kur bezapziņā.”
