“Sātans urd pašos cilvēkos” – saruna ar aktrisi Ievu Segliņu par Margaritas lomu jaunajā izrādē “Meistars un Margarita” 21
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Piektdien, 22. martā, Dailes teātra Lielajā zālē notiks pirmizrāde ievērojamā igauņu režisora Tīta Ojaso un viņa radošās komandas iestudējumam “Meistars un Margarita”, kas veidots pēc Mihaila Bulgakova romāna motīviem. Margaritas lomā – pagājušā gada “Spēlmaņu nakts” Gada aktrises godu guvusī aktrise Ieva Segliņa.
Izrādes veidotāji par rakstnieku Mihailu Bulgakovu teic, ka viņa darbi ir aktuāli un mūsdienīgi un ka tie pa vīlēm izārda mūsu postnormālo laikmetu. Līdz pat šodienai romāna “Meistars un Margarita” lasītājs tiekot pakļauts slazdam, kurā viegli varot ieiet, bet no tā izkļūt nevarot nekad. Teātra mājaslapa vēsta: “Nekaunīgs ģēnija radītprieks un vienlaikus rūgtums par pasauli, kurā vienīgais ierocis cīņā pret ierēdņiem un oportūnistiem ir smalka domāšanas kultūra. Tas ir universāls ierocis pret cilvēcisku un patiesu attiecību sairšanu. Tas nav mainījies, lai gan ar vārdiem vien šodien vairs nepietiek.”
– Pēdējos gados Dailes teātris, aicinot viesrežisorus, nebeidz pārsteigt, tagad esat nokļuvuši igauņu radošās komandas “varā”…
I. Segliņa: – Šis process ir ļoti interesants, igauņu mākslinieki ir supertalantīgi cilvēki, ir ārkārtīgi aizraujoši kopā ar viņiem pavadīt iestudējuma laiku. Turklāt – igauņi izmanto pie mums agrāk neiepazītas metodes, tāpēc strādāt pie šīs izrādes bijis un joprojām ir gan personiski, gan profesionāli ļoti bagātinoši. Tiesa, strādājot kopā ar viesrežisoriem, kaut ko jaunu atklājam bieži, tāpēc vēl jo vairāk katra šāda iespēja liekas brīnišķīga. Katru reizi iegūstam ko citādu, līdz ar to citāda un, iespējams, arvien lielāka ir arī iespēja augt un attīstīties. Esmu ļoti laimīga par šo un visām citām satikšanās reizēm.
– Iestudējot “Meistaru un Margaritu”, režisors Tīts Ojaso nav viens; dramatizējuma un scenogrāfijas autore un kā kostīmu un video māksliniece strādā arī Ene Līsa Sempere. Ko šāda dubultvadība nozīmē aktierim?
– Iestudējumu neveido viņi abi vien, tā ir vesela komanda. Nevienu brīdi nav licies, ka strādājam tikai ar visu vadošu vienu režisoru, turklāt darbā ļoti liela loma ir arī Jiri Naelam, mūsu horeogrāfam. Viņu gan nevar saukt par horeogrāfu šī vārda ierastajā nozīmē, Jiri drīzāk ir cilvēka ķermeņa pētnieks. Viņš tēmu pētījis tiešām dziļi un, piedāvājot iziet tādu kā praksi, šajās zināšanās dalās ar aktieriem. Tas ved pie galvu reibinošiem atklājumiem, turklāt šīs jauniegūtās zināšanas ietekmē aktiera esību arī citās izrādēs. Jiri māca, cik ļoti svarīga ir ķermeņa klātbūtne, klātesamība tieši šajā brīdī, turklāt brīžiem ķermeņa klātesamība pat ir pārāka par prāta klātesamību. Brīžiem ķermenis spēj pateikt priekšā daudz vairāk nekā tavs prāts spēj izdomāt. Iestudējumā šim procesam ir ļoti liela nozīme, un, lai gan skatītāji nevarēs daudz ieraudzīt ierastos horeogrāfiskos numurus, šo pieeju varēs sajust.
Nozīmīgs pienesums ir arī izrādes otrajai režisorei Enei Līsai Semperei, kura piedāvāja iedziļināties dokumentālās fotogrāfijās. Tām iestudējumā būs ļoti liela nozīme, šīs fotogrāfijas vietumis pat diktēs izrādes formu. Dokumentālā sajūta izrādē ir ļoti svarīga, jo lielākoties tā runās par šodienas pasauli, šodienas cilvēku, par to, cik tālu cilvēks pats spēj aiziet savā ļaunumā vai nežēlībā. Bulgakova romānā pie cilvēkiem atnāk sātans, tomēr caur iestudējuma procesu sevī esmu diezgan stingri nonākusi pie slēdziena, ka sātans nav kāds atsevišķs tēls. Tiesa, vieglāk ir domāt, ka sātans ir kaut kas tāds, kurš pie jums var atnākt, bet patiesībā tas dzimst un urd pašos cilvēkos, viņi paši ir tie, kuri sātanu pie sevis izsauc. Sātans nemēdz parādīties tur, kur viņam nav sagatavojusies augsne, cilvēkiem pašiem ir jāatbild par šo pasauli – gan par to, kas tajā noticis agrāk, gan par to, kas notiek pašlaik.
– Tas tiesa, vieglāk pieņemt, ka “Annuška saulespuķu eļļu ir nopirkusi un ne tikai nopirkusi, bet jau pat arī izlaistījusi” (no romāna “Meistars un Margarita”. – Red.).
– Jā, daudz vieglāk ir iedomāties, ka kāds cits manā vietā jau ir izlējis eļļu, to izdarījis kāds cits lielais spēks, kāds cits var man piedot un parādīt to īstāko ceļu. Bet – ko tu pats, cilvēk, jūti un domā? Vieglāk, protams, ir paļauties.
– Bulgakovs literārajos darbos kritizēja padomju iekārtu, tomēr viņš ir daļa no krievu kultūras. Vai šajos laikos vajadzētu izplatīt krievu mākslu, mūziku, romānus?
– Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās baiļu un nežēlības sistēma Mihailu Bulgakovu (1891–1940) iznīcināja gan kā cilvēku, gan kā autoru; noteikti arī šodienas Krievijā ar viņu notiktu tieši tas pats. Ir ārprātīgi vērot, kā tur viss iet pa apli… Uzskatu, ka krievu autoru darbus var iestudēt tikai tajā gadījumā, ja tie ir šodienas kontekstā; pašlaik nav īstais laiks, lai tos iestudētu tāpat vien, lai tīksminātos. Mūsu atbildība ir, izmantojot šo autoru talantu, spēju un atklātību, caur šiem darbiem runāt par to, kas un kādā veidā notiek tagad. Mūsu izrādē Bulgakova spēcīgais vēstījums dos vielu pārdomām, ko es, mēs paši, spējam darīt, lai šī pasaule kļūtu labāka.
– Minējāt, ka iestudējums stāsta par mūsdienu pasauli, kādā vietā notiek darbība Dailes teātra “Meistarā un Margaritā”?
– Lai gan Bulgakovam tā ir ļoti konkrēta vieta (Maskava. Red.), mūsdienās šai vietai tādu godu neparādām, pilsētu gan pieminam, bet ne tik konkrēti kā romānā. Šis darbs ir eksistenciālus jautājumus risinošs, tāpēc tas runā par dažādām pasaules vietām, protams, arī par Krieviju, jo šobrīd tā ir galvenā vieta, kur mājo ļaunums vai kā Bulgakovam – sātans. Tomēr tiešām vēlos uzsvērt, ka šī “vaina” piemīt mums visiem, šobrīd pasaulē notiek daudz ļaunuma. Tas laikam gan tā bijis vienmēr, bet mūsdienu vislielākais jautājums ir, kā izskaust ļaunumu, šobrīd pasaule dzīvo teju baiļu vājprātā. Bailes ir tas, kas grauž no iekšpuses, bailes tevi sakauj no ārpuses, bailes ir tieši tas, uz ko ļaunums balstās. Arī Bulgakovs raksta, ka cilvēka lielākais netikums jeb grēks ir gļēvulība un bailes. Jautājumu, kā izdzīvot, nepazust šajās bailēs, uzdodu arī pati sev, tas ir jautājums visai cilvēcei šodien un vispār.
– Kāda ir jūsu tēlotā Margarita?
– Viņa sevī nes tēmu, kā izdzīvot šajā baiļu pārņemtajā sistēmā, kā pret to cīnīties, kā sevi provocēt būt bezbailīgai, turklāt ar lielu spēku un gribasspēku viņa sevi provocē arī empātijai. Tiesa, arī mīlestība prasa ļoti, ļoti lielu spēku, cīņa nav viegla, bet, manuprāt, tā būtu jāizcīna ikkatram no mums, vismaz nemitīgi tas jāmēģina darīt, jo nezinu gan, vai šādu cīņu vispār iespējams izcīnīt. Nezinu arī, vai šodienas pasaulē iespējams dzīvot bez bailēm… Nezinu, man tas neizdodas, bet katrā ziņā Margarita sevi provocē būt bezbailīgai. Sastopot dzīvē mīlestību, tā dod drosmi, arī drosmi turpināt cīnīties par savu bezbailību.
– Teātrī caur aktieriem skatītājiem dota iespēja izspēlēt tās emocijas, kuras vai nu negribētu, vai neuzdrošinātos darīt reālajā dzīvē.
– Jā, pilnīgi noteikti, zināmā mērā teātra izrāde spēj skatītājiem palīdzēt sevī dziedēt bailes, jo parasti tās ir no nezināmā. Teātris dod iespēju kopā apzināties esošo un domāt, šodien tas ir īpaši būtiski. Līdzjūtības un empātijas mācīšana caur procesu, kad cilvēks sēž zālē un viņā kaut kas sāk mosties, kad viņš jūt un līdzijūt, ir ļoti svarīga. Līdzjūtībai ir ļoti liela nozīme.
– Jūsu lomu sarakstā arī līdz šim maz bijis vieglu un izklaidējošu lomu… Daudzi teiktu, ka teātrim grūtos laikos skatītājiem jāgādā vien vieglas komēdijas.
– Jūtos pateicīga, ka šajā laikā man iekritušas tieši šādas kārtis. Man ir ļoti svarīgi iet uz skatuves un par šodienu pateikt ko jēgpilnu; tiešām veicies, ka šāda iespēja bijusi gandrīz katrā lomā. Par to tik tiešām esmu pateicīga, man būtu daudz grūtāk iet un izklaidēt publiku, lai gan saprotu, ka arī tas ir vajadzīgs. Tomēr – domāt ir vēl svarīgāk, neuzskatu, ka teātrim jābūt vien izklaidējošai vai atslābinošai funkcijai. Manuprāt, esam diezgan spēcīgs rupors, turklāt kopā ar tūkstoš skatītājiem, kuri atnāk uz Lielās zāles izrādi, mums ir spēcīgas iespējas mācīties līdzjūtību, cilvēcību, empātiju, apzinoties šodienu, nevis no tās bēgot. Ne jau tikai izklaidēšanās un smiešanās spēj mierināt cilvēkus, to dod arī abpusēja sapratne un kopīga cenšanās izprast realitāti, rast atbildes uz jautājumiem, kuri mūs uztrauc un urda.
– Kā jūtat mūsu tautas kopābūšanu? Mēdzam taču reizēm skumji smieties: kur divi latvieši, tur trīs partijas…
– Zinu, ka neesmu izņēmums, jo pagājušajā vasarā Dziesmu svētku nedēļā, tāpat kā daudzi ar saviļņojuma un aizkustinājuma asarām acīs raudāju gandrīz katru dienu. Atceros, kā, ejot pa Esplanādi, man pat aizrāvās elpa, redzot tik daudzus priecīgus un smaidīgus cilvēkus. Deju koncertu pūļus ar cilvēkiem, kuri brīžam pavisam sveši savā starpā sveicinās, apskaujas… Dziesmu svētku nedēļa beidzās, bet mēs zinām, ka var būt arī tā! Īpašos gadījumos, tad, kad tas visvairāk nepieciešams, mūsos ir kopības spēks, tas nekur nepazudīs. Tiesa, to grūti, pat neiespējami uzturēt ikdienā, bet varbūt ikdienā tas nemaz arī nav vajadzīgs.
