Juris Lorencs: Sātana advokāti 10
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šajās dienās internetā klīst fotomontāža, kas jau kļuvusi par mēmi, – Īlons Masks pāvesta tērpā. Kas gan var būt kopīgs pasaules bagātākajam cilvēkam un Romas katoļu baznīcas galvam? Atbilde slēpjas attēla detaļās. Pāvesta krusta vietā mēs redzam agresiju slavinošo “Z” zīmi, pie baltā talāra piesprausta Krievijas varoņa Zelta zvaigzne.
Anonīmo ilustrācijas autoru iedvesmojuši pēdējo dienu notikumi. Krievijas okupētajā Ukrainas teritorijā laikā no 23. līdz 27. septembrim notiek pseidoreferendumi par pievienošanos Krievijai. 30. septembrī Putins Kremlī paraksta dekrētus par četru okupēto teritoriju aneksiju un piedraud pasaulei ar kodolieročiem.
Vienlaikus Krievija karā zaudē, tās armija atkāpjas, iekļūst aplenkumos. Pasaule neatzīst referendumus, žurnāls “Forbes” raksta, ka divu nedēļu laikā Krieviju pametuši vismaz 600 000 vīriešu iesaukšanas vecumā, Maskavas televīzijas propagandisti jau sāk ieslēgt “atpakaļgaitu”. Un te pēkšņi par sevi atkal atgādina Romas pāvests Francisks. Svētdien, 2. oktobrī, uzrunājot svētceļniekus Sv. Pētera laukumā, viņš aicina Putinu “apturēt vardarbības un nāves spirāli”. Savukārt Zelenskim pāvests iesaka “būt atvērtam nopietniem miera piedāvājumiem”.
Citiem vārdiem sakot – sākt domāt par Ukrainas kapitulāciju, ko tik ļoti vēlas Putins. Nākamajā dienā Īlons Masks tviterī nāk klajā ar visai īpatnēju Ukrainas miera plānu: “Okupētajās teritorijās jāsarīko atkārtoti referendumi ANO uzraudzībā. Krievija atstāj Ukrainu, ja tāda ir cilvēku griba. Krima formāli bijusi Krievijas sastāvdaļa kopš 1783. gada (līdz Hruščova kļūdai). Jānodrošina ūdens piegāde Krimai. Ukrainai jāpaliek neitrālai.”
Gribētos jautāt – kāda pašnoteikšanās iespējama okupācijas režīma apstākļos? Kādu referendumu iespējams rīkot Mariupolē? No 420 000 pilsētas iedzīvotāju ap 90 000 ir nogalināti. Vēl vairāk aizbēguši vai deportēti uz Krieviju. Viņu vietā sabraukuši kolonisti un Krievijas militārpersonas.
Īlons Masks ir talantīgs, gudrs, savā ziņā pat ģeniāls cilvēks. Nav tā, ka viņš neko nesaprot no politikas. Izrādās, viņam ir savi uzskati, kuri ukraiņiem, patiesībā daudziem cilvēkiem pasaulē, ir pilnīgi nepieņemami. Tajā skaitā arī man. Jo Īlona Maska tekstā vārdu “Krima” pietiek aizstāt ar vārdu “Latgale”, un viss nostājas savās vietās. Tātad Maska izpratnē Latgale tradicionāli bijusi Krievijas (kopš 1772. gada!) sastāvā.
Tāpēc nevajag lolot ilūzijas. Cilvēki, kuri ir gatavi atdot saplosīšanai Ukrainu, to pašu darīs Moldovas, Gruzijas vai Latvijas gadījumā. Noplātīs rokas un aicinās samierināties ar likteni. Atliek tikai konstatēt faktu, ka gan pāvests Francisks, gan Masks šodien diemžēl uzstājas kā sātana advokāti.
Jautājums – kāpēc viņi tā dara? Parasti tiek uzskatīts, ka šie cilvēki ir vai nu tā saucamie “noderīgie idioti”, vai arī Kremļa aģenti. Gribētos ticēt, ka tikai “noderīgie idioti”, kuri pakļaujami manipulācijai. Tomēr nedod miera jautājums – kāpēc Masks ar savu “miera plānu” nāca klajā brīdī, kad ukraiņi padzen okupantus Harkivas un Hersonas apgabalos?
Kad Ukrainas armija tuvojas Novakahovkas aizspostam, kas regulē ūdens piegādi Krimai? Acīmredzot Putinam par visu vairāk vajadzīgs atelpas brīdis, laiks, lai sakopotu spēkus tālākai agresijai. Tāpēc tiek mobilizēti visi resursi, pāvestu Francisku un Īlonu Masku ieskaitot. Cilvēki, kuri pieredzējuši Padomju Savienības sabrukumu, jau zina, kas būs tālāk. Brīdī, kad Krievijā sāksies jukas, bet Kremli pārņems Bizantijas cienīgas intrigas un cīņa par varu, Rietumos atskanēs balsis: “Nedrīkst šūpot laivu!” Tikai viņos neviens vairs neklausīsies, un vismazāk jau pašā Krievijā.
Pāvests ir augstākā autoritāte Romas katoļu baznīcā. Savukārt Īlons Masks ir gan ietekmīgs uzņēmējs, gan vienlaikus arī mediju zvaigzne, kura tvitera kontam ir 108 miljoni reģistrētu sekotāju visā pasaulē. Šādiem cilvēkiem vajadzētu apzināties, ka katram izteiktajam vai rakstītajam vārdam ir milzu ietekme.
Bet ko mēs varam mācīties no pāvesta Franciska un Īlona Maska? To, ka pat slavenu cilvēku domas nevajag uztvert kā nesatricināmas patiesības. Ka nekritiska, akla sekošana autoritātēm var būt bīstama. Totalitārā sabiedrībā tas var beigties traģiski, bet demokrātijā – ar sāpīgu vilšanos.
