“Sastopoties ar muļķību, nespēju klusēt, tāpat redzot sliktu reformu, man ir ko teikt!” Saruna ar Ivetu Ratinīku 11
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Vai tad Rīgas domē tik maz maksā, ka vēl par skolotāju jāstrādā? Ne viens vien pajautājot Ivetai Ratinīkai, kas no kabineta rātsnamā vada Izglītības, kultūras un sporta komitejas darbu un attālināti māca latviešu valodu un literatūru divās skolās. No bērniem viņa nemūžam neatteiktos, bet jaunajā amatā cerot pavērt plašāk durvis labām idejām.
Ja ne uzaicinājums “izdaiļot” partijas “Latvijas attīstībai” Rīgas domes vēlēšanu sarakstu, Iveta Ratinīka mēģinātu pretendēt uz kādas skolas direktora amatu. “Kļuva par šauru vienā kabinetā. Kad sastopos ar muļķību, vairs nespēju klusēt, tāpat redzot sliktu reformu, man ir ko teikt,” ienākšanu politikā skaidro deputāte.
Nupat viņai nākas par muļķīgu novērtēt arī pašas partijas līdera Jura Pūces rīcību ar “Rīgas satiksmes” autostāvvietu caurlaidi, kas politiķim maksājusi vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra posteni un “Latvijas attīstībai” vadītāja krēslu. Ja var ticēt viņu kādreizējam partijas biedram Mārim Mičerevskim, tumši mākoņi savilkušies pār visu politisko organizāciju.
Vienā no jūsu partijas videoseriāla “Virtuves politika” epizodēm prātojāt, ka pie mums politiķi automātiski tiek uztverti kā pērkamas kuces, zaglīgi shēmotāji un tā tālāk. Ka tikai nebūsit nelaimi pierunājusi…
Ja iespējams pierādīt, ka tas ir noticis – ļoti labi, nu tad sliktos novācam no politiskās ainas un ejam tālāk. Bet mūsu gadījumā varētu būt pārkāpta trauslā robeža, ka trauksmes celšana bez pierādījumiem ir nekas vairāk kā reputācijas graušana.
Pūce atkāpās ne jau bez pierādījumiem.
Kas attiecas uz šmaukšanos ar stāvvietu caurlaidēm, abonementiem, vajadzētu paskatīties, kas braukā ar Saeimas deputātu caurlaidēm. Bēda ir liela un hroniska, bet bija pilnīgi aplami un muļķīgi zaudēt savu tēlu un ietekmi šāda merkantila štrunta pēc.
Tas ir ļoti skumji un nožēlojami.
Tomēr gribētos, lai arī Mičerevska kungs apzinātos – ja ir tā, kā pats stāsta, ka kāds devis partijai naudu un viņš to stiepis iemaksāt bankā, Trauksmes celšanas likuma skatījumā viņš ir varonis un juridiski ziņošana pasargā, bet no ētikas viedokļa – ne.
Ja tu, Mičerevski, tiešām esi to darījis, tev jāatkāpjas no budžeta komisijas vadītāja vietnieka amata un jānoliek deputāta mandāts!
To rakstījāt arī savā tvitera kontā, bet pēc tam “izdzēsāties”, kāpēc?
Izdzēsu to tikai tāpēc, ka man raksturīgo sarkasmu bez “pēdiņām” cilvēki ar vāju teksta izpratnes līmeni pārprot.
Biju pārāk uzvilkusies, lai turpinātu komunicēt par šo tēmu, varbūt sākšu kādu kontu no jauna, bet neviens par to nav aizrādījis, tāpat arī nav regulējis, kā domē balsot. Varu teikt, ka Mičerevskis pārspīlē, sakot, ka mūs vada, ietekmē un regulē.
Šogad savai partijai ziedojāt 70 eiro, kamēr Ivars Ijabs kopš pagājušā gada vidus – vairāk nekā 15 000 eiro, Daces Rukšānes vīrs Ainārs Ščipčinskis – 7000, Jura Pūces māte – tikpat. Varbūt neesat daļa no shēmas un neredzat īsto partijas virtuvi?
Esmu slikts katolis, nedalos ar saviem līdzekļiem, jo esmu pieradusi dzīvot no skolotājas, nevis deputātes un komitejas vadītājas algas. Ja kaut kam ziedoju, tad pāris reižu “ManaBalss.lv” un konkrētiem cilvēkiem.
Atvēlēt naudu idejām un vērtībām, kuras uzskati par nozīmīgām, ir pareizi, un, ja ziedojums reģistrēts kā publisks, neredzu problēmu.
Taču sabiedrībai, kuras liela daļa dzīvo par minimāliem līdzekļiem un ir izsalkusi, ļoti grūti noticēt, ka to var darīt nesavtīgi, un tā ir problēma.
Vēl viena ministra aizvākšanu pieprasa Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība. Pati nemaz neesat tās biedre – kāpēc?
Lai man nepiedēvē arodbiedrības ideju lobēšanu un popularizēšanu, tā paša iemesla dēļ neesmu arī partijas valdē.
Kādas vērtības jūs piesaistīja “Latvijas attīstībai”?
Viens no aspektiem, kāpēc joprojām esmu partijā, – tā ir rupors manām idejām, nevis es esmu rupors partijas idejām.
Svarīga ir runas brīvība, cilvēktiesības, arī netradicionālāk orientētu cilvēku tiesības, jo man ir draugi un paziņas ar šādu pasaules skatījumu un redzu, ka viņi ir ļoti labi cilvēki, strādā un godprātīgi maksā valstij nodokļus, negrib emigrēt.
Vai jūsu katoļu radinieki neteiktu, ka ejat pret Dieva likumiem?
Nesaku, ka viendzimuma pāru attiecības ģimenē būtu jāsauc par laulību, bet dzīvesbiedru tiesību regulējumu vajag un ne tikai viendzimuma, bet visām ģimenēm, kuras kaut kādu iemeslu dēļ nav sakārtojušas savas attiecības.
Pašai bija baznīcā noslēgta laulība, kas izjuka. Juridiski tā ir šķirta, bet baznīcā – ne, tāpēc tās acīs ar jauno ģimeni esmu neglābjams grēcinieks.
Neesat salaulājušies?
Neesam. Dzīvesdraugam nav bijusi laulību pieredze, iespējams, viņš to vēlētos, bet man vairs nav ilūziju, ka paraksts baznīcas vai dzimtsarakstu grāmatā kaut ko mainītu attiecību stabilitātē vai dziļumā.
Turklāt dzimtsarakstu birojos mani smīdina tantes, kas lasa saldsērīgos pantus, draugu kāzās pat nevarēju noturēt smieklus…
Vai uz baznīcu ejat?
Ļoti reti, ir kaut kādi ar Dieviņu neatrisināti jautājumi. Iespējams, neesmu tikusi pāri mammas nāvei, viņa nomira vēl jauna un ļoti pēkšņi. Strādāja par laboranti asinsdienestā, darbā sevi nesaudzēja, pie ārstiem negāja, līdz bija daudz par vēlu.
Kad viņa aizgāja, mana dzīve atradās ļoti zemā punktā – tikko bija izjukusi laulība, skolā konfliktēju par visādiem niekiem, nebija ar ko lepoties – ļoti neizteiksmīgs periods, un mammas nāve zināmā mērā lika saņemties.
Iznāca dzejoļu grāmata, kas pavēra manas durvis plašāk, jo braucu uz skolām kā dzejniece.
Sapratu, ka patīk runāt ne tikai par sevi, bet vispār par literatūru, tā tas aizgāja. Ja ne šis amats, pretendētu uz kādas skolas direktora amatu, jo sajutu, ka vienā kabinetā ir mazliet par šauru.
Kā vērtējat izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas demisijas pieprasījumu?
Viņas demisija šobrīd neatrisinātu pilnīgi neko, tikai radītu lieku haosu. Pandēmijas apstākļos valdības stabilitāte, pat tādas, kas mums nepatīk līdz sirds dziļumiem, ir svarīgāka par jauna ministra meklēšanas procesu, it īpaši vienā no atslēgas nozarēm.
Tomēr ministrei gribētos teikt – nu, nu, nu – par labojumiem, kas bez normālām diskusijām tika izdarīti izglītības jomā.
Viens no tiem ir attālinātās mācīšanas padarīšana par klātienes izglītības procesa daļu ne tikai pandēmijas apstākļos un otrs – skolēnu mācību rezultātu saistīšana ar skolu finansēšanu, t.sk. skolotāju atalgojumu.
Ko tas provocē? Apstākļos, kad attālināts darbs ir ne jau skolotāju izvēle, pieprasīt jebkādus rādītājus kā kritēriju algu izmaksām nozīmē nogrūst problemātiskās skolas uz pašvaldību pleciem, faktiski sodīt tās, ka izpilda valsts likumus pandēmijas laikā.
Ļoti gribētu, lai arī ministru algas sasaistītu ar viņu darba rezultātiem.
Runājot par attālinātu mācīšanu, kas ārkārtas situācijā ir normāls risinājums, ilgtermiņā tā ir absolūti aplama ideja. Visbīstamākais šajā situācijā ir tas, ka, pieņemsim, skolā A nav fizikas skolotāju, tāpēc to pieslēdz skolai B attālināti bez jebkāda kontakta ar skolotāja.
Arī tā var interpretēt šo normu. Vienmēr uztraucos par to, ka izglītības izmaiņām var sekot pati ļaunākā situācija.
Pieņemot šādus lēmumus, netiek arī domāts par daudzbērnu ģimenēm, kuriem nav daudz tehnoloģiju mājās, par vientuļo vecāku ģimenēm, riska grupās esošiem jauniešiem, kam ir kādas problēmas ar atkarībām vai nevēlamām kompānijām.
Kāda ir jūsu pieredze, strādājot attālināti?
Nepatīk attālinātais darbs, visu pavasari mēs, skolotāji, mēģinājām cik necik būt efektīvi, bet pat prestižā skolā jauniešu motivācija mācīties pie datora ir ļoti dažāda.
Visabsurdākais, kad jārunā ekrānā redzamiem rimbulīšiem, uz kuriem redzami tikai bērnu iniciāļi, – daļa teic, ka nevarot tehniski pieslēgt savu attēlu, daļa pievienojas stundai, bet patiesībā dara kaut ko citu. Tas sāk atgādināt spiritisma seansu – Jurīt, Jurīt, vai tu esi te?
Izglītības reforma saņēmusi daudz kritikas arī no jums un tieši par latviešu valodas un literatūras apmācību. Kas ir uztraucošākais?
Visneveiklākais ir pamatskolas latviešu valodas mācību saturs – ar tādu netaps ne valodnieki, ne grāmatu redaktori.
Nedrīkst dzimto valodu mācīt pēc svešvalodu metodes, kur centrā ir topiks*, piemēram, par sportu, un daži uzdevumiņi, no kuriem tu, iespējams, vari izlobīt, taču vari arī neizlobīt gramatiku. Dzimtajā valodā jāsāk ar sistēmu.
Reformu var nosaukt par bumbu ar laika degli?
Ne tikai reforma, bet arī mediji ir bumba ar laika degli. Tiešsaistes medijos ir tik slikta valoda, ka, šķiet, tur nav korektora. Televīzijā nav kāda, kurš izlasa titrus. Skolēni nepārtraukti redz sliktu latviešu valodu.
Arī daudziem viņu influenceriem, kurus man patīk saukt par ietekmelēm, līdzās stereotipiskiem uzskatiem, nepārbaudītai informācijai, nezinātniskumam ir slikta valoda. Un vēl tvitera komunikācija bez gramatikas. (Smagi nopūšas).
Kā aug pašas bērns?
Kā mazs mežonis. Nopietni. Skolotāju bērnus var dalīt divās kategorijās – mazie alvas zaldātiņi vai mežonīši. Manējais ir ļoti dzīvespriecīgs, ne no kā nebaidās, patīk publika, draudzēties. Pagaidām gan nav nekādu pazīmju, ka viņa intereses būtu saistītas ar valodām, literatūru.
Vai pēc dēla piedzimšanas ir mainījies skats uz dzīvi? Sapratu, ka bērniņu vairs negaidījāt un viņš jums atnāca kā brīnums.
Ja ļoti ilgi mediķi teic, ka tur nekā vairs nebūs, vienā brīdī par šo jautājumu pārstāj iespringt. Teikt, ka manai dzīvei tagad ir jēga un līdz tam nebija – tādu frāžu nebūs, jo līdz vēliem 30 gadiem cilvēks atrod gan dzīves jēgu, gan ideju piepildījumu.
Čiepstēšana un klukstēšana, ka bez bērna nekur, nav mans formāts, taču viņš mudina vairāk sargāt sevi, jo saproti, cik tev gadu, taču dēls ir jāizaudzina un jāuzliek uz drošas platformas.
Vedat uz bērnudārzu?
Paldies Dieviņam, mums ir izcils bērnudārzs, protams, privātais.
Kāpēc “protams”?
Kā liela daļa liriski domājošu cilvēku neiedomājos, ka jau trešajā dienā pēc dzimšanas viņš jāpiesaka bērnudārzā. Daudzi domā, vai tiešām nevar bērnu uzaudzināt bez bērnudārza? Var, bet tad jāatsakās no savām ambīcijām un karjeras iespējām.
Tiešākais jautājums, ko man jautājuši divi ministri, – vai tev Rīgas domē maksā par maz, ka joprojām skolā strādā? Es nemūžam to nedarītu, ja man tas nepatiktu. Man ir vajadzīga atgriezeniskā saite ar bērniem.
Jūsu audzēkņi pat uz Dzemdību namu esot ciemos nākuši.
Atnāca no pirmās audzināmās klases meitene ar savu draugu, abi ļoti gudri un talantīgi, bet skolā bija problēmas ar disciplīnu un veselīgu dzīvesveidu. Mana spēcīgākā puse, ka šādos huligānos un bēdubrāļos ieraugu talanta dzirksti.
Skolotāji tādus parasti noliek apakšējā plauktā ar maz cerībām uz pozitīvu vērtējumu.
Man patīk tie, kas pārstāj izdabāt tipiska skolotāja gaumei – rakstīt piepaceltās dežūrfrāzēs, jo daudziem šķiet, ka latviešu valodas skolotājs ir kaut kas pa vidu starp folkloristu un Aspaziju.
Vai ar jauno varu dzīve Rīgā mainīsies uz labu?
Tas nenotiks acumirklī, ja notiek acumirklī, neizraisa prieku. Čaka iela diez vai izraisa prieku, bet tas bija lēmums uz sitiena, un tagad jādomā, kā, neatsakoties no velojoslas, atrast risinājumu.
Vai bērnudārzu būs vairāk, lai vecākiem nav jāgaida rindā vai jāmaksā privātajiem?
Bērnudārzi ir viena no lielajām prioritātēm, un katra partija ir solījusi par tiem rūpēties. Tagad notiek budžeta plānošana un sarunas, ka vajadzētu sākt būvēt pāris bērnudārzu, kā arī novirzīt līdzekļus, lai esošajos uzlabotu kvalitāti.
No nākamā gada likvidēti autostāvvietu abonementi deputātiem. Kas vēl no vecās varas mantojuma jāmaina?
Par caurlaidēm bija saruna septembrī – pajokoju, ka visiem vajag e-talonus, un miers. Man saka – vai tu traka, kādi taloni! Šajā jautājumā viegli būt sociāldemokrātiskai, jo man nav autovadītājas tiesību.
Noteikti jāmaina budžeta plānošanas necaurspīdīgums. Parasti to saplāno ļoti lielos vilcienos, piemēram, Kultūras pārvaldes milzīgās summas dotas ar ļoti nosacītu detalizāciju, bet pasākumiem tās vispār nav.
Plānošana jāveic savādāk, bet šobrīd kaut ko mainīt, nesaprotot, cik ilgi turpināsies ierobežojumi, ir ļoti sarežģīti. Nepatīk doma nogriezt kādu daļu tāpēc, ka tur nekas nenotiek. Tieši tagad ir būtiski saudzēt, neoptimizēt kultūras cilvēkus.
Vai ir paredzēts atbalsts kultūras jomai kovida laikā?
Atsevišķā programmā – ne, ir dažādas idejas, bet vēl nekonkrētas, tagad tā ir kā zīlēšana ūdenī, jo katra komiteja velk deķi uz savu pusi.
Ko pati vēlētos īstenot?
Gribu skolotāju māju – ne dienesta viesnīcu Dreiliņos sociālajā mājā, bet atsevišķu namu, kurā jaunajiem skolotājiem vai tiem, kuri pārcēlušies uz Rīgu, ir sava maza istabiņa un arī koprades telpas ar bibliotēku, tehnoloģijām u. c.
Viņi tur dzīvotu civilizētā un kulturālā veidā, kamēr atrastu citu risinājumu. Savulaik esmu mēģinājusi pārvilināt uz Rīgu labus skolotājus, bet viņiem nav bijis kur palikt. Tā būtu kā sezonālā migrācija ar atgriešanos savā dzīves vietā vasarā.
Kā ar radošo darbību, dzejoļus vēl rakstāt?
Kad piedzima bērns, aizvērās dzejas rakstīšanas čakra – laikam visa radošā enerģija tika koncentrēta uz reproduktīvo aspektu. Organisms neprasa rakstīt dzeju, nekas nesanāk.
Dzīve par labu?
Jā, jo sliktāk klājas, jo labāku dzeju rakstu.
Tad jau jāpriecājas, ka nerakstāt – Ratinīkai viss kārtībā!
Ir epidēmija un apokalipse, bet privāti un cilvēciski – ļoti rāms un mierīgs periods.
* Sarunu tēma (svešvalodas mācību procesā).
Iveta Ratinīka
Rīgas domes deputāte, skolotāja
Studējusi filoloģiju Rēzeknes Augstskolā, Latvijas Universitātē un Daugavpils Universitātē.
Strādā par latviešu valodas un literatūras skolotāju Āgenskalna Valsts ģimnāzijā un Rīgas 64. vidusskolā.
Par zinātniskiem sasniegumiem ieguvusi Kristapa Morberga stipendiju.
2014. gadā saņēmusi Ata Kronvalda balvu par darbu ar talantīgiem skolēniem.
Izdevusi divus dzejoļu krājumus “Rūgts” un “tikko&tikai”.
Ģimenē dzīvesdraugs Imants Liepiņš un dēls Vents Eduards.
