Monika Zīle: Visi ir tikai cilvēki, valdības galvu ieskaitot 2
Runa nebūs par Alfrēda Dziļuma romānu, kura ekranizējums pamatīgi saviļņoja daļu sabiedrības ar, dažuprāt, pārlieku erotiskajām ainām. Šajā gadījumā trauks ir simbolisks – Austrumu filozofu traktātos par akmens krūzi dēvētā savaldība –, taču pēc būtības daudz nozīmīgāks par nezināma keramiķa darinājumu prozas daiļdarbā un seriālā. Aizvadītajā nedēļā priekšmetu, kam augstas amatpersonas rokās vajadzētu izturēt jebkādus pārbaudījumus un palikt veselam, premjers Māris Kučinskis 10. maija “Rīta Panorāmā” nometa zemē tik sparīgi, ka ikviens tobrīd tālrādi ieslēgušais redzēja šķietami neievainojamās krūzes apskādējumus. Tiesa, jau tajā pašā dienā valdības vadītājs ar paskaidrojumiem centās vainu pielabot: viņa sacītais, ka “pēc Valsts kontroles “uzlidojumiem” parasti šķiet, ka viss ir sagrauts, tāds ir stils…” esot nepareizi saprasts. Tas nesaturot mājienus, ka Valsts kontrole (VK) nupat veiktajā pārbaudē Iekšlietu ministrijā izrādījusi nevajadzīgu centību, atklājot nepamatotus līdzekļu tēriņus un nolaidību īpašumu pieskatīšanā. Vienīgi VK pirms atklāto trūkumu publiskošanas vajadzējis pakonsultēties ar nozares ekspertiem, nevis cirst no visa pleca.
Varētu sacīt, ka premjers apstiprināja veco patiesību – jebkurš pārlieku izvērsts sava pauduma skaidrojums rada vien jautājumus. Arī šoreiz. Ministru kabineta vadītājs patiešām uzskata, ka valsts naudas tēriņu pieskatītāji sirgst ar maniakālu principialitāti, vai tikai būtu gribējis, lai atklātos nesmukumus VK nekar pie lielā zvana un iztirzā “mājas kārtībā”?… Iespējami abi varianti. Taču televīzijas ekrānā vērotajam savaldības zaudējumam drīzāk ir stipri vienkāršāks iemesls. Amatā stājoties, Māris Kučinskis solījās pieprasīt atbildību no “Liepājas metalurga” peripetijām valsts naudu atvēlējušajiem un lika saprast, ka vieglas dienas amatpersonām jāaizmirst. Tie noteikti nebija tukši vārdi, tomēr valsts pārvaldes kuģī cita aiz citas atklājās līdz šim pielāpītas un gluži jaunas sūces, ar kurām vajadzēja cīnīties, un tā… Visi ir tikai cilvēki, valdības galvu ieskaitot, un nav brīnums, ka vienā brīdī ilgi krājusies spriedze pasprūk gluži izmisīgā zemtekstā: ja pat Iekšlietu ministrijā, likuma un kārtības citadelē, par ugunsdzēsēju depo celtniecību atbildīgās amatpersonas ar būvēm atvēlēto finansējumu rīkojušās, maigi sakot, stipri neviennozīmīgi, tad jau tālāk vairs nav kur! Piedevām Saeimas vēlēšanu tuvums sasien rokas. Jo nevar zināt, ko skarba grēkāžu pļaukāšana maksās soda pieprasītājam.
Tomēr, no jebkura leņķa ieplīsušo premjera savaldības krūzi aplūkojot, diemžēl redzams konflikts valsts pārvaldes iestāžu starpā. Tas liec lejup jau tā satriecoši zemo uzticēšanos latiņu politiķiem un vairo skepsi par amatpersonu godīgumu. Brīnums, ka līdz šim vēl neviens nākamās Saeimas krēslus nolūkojušais politiskais spēks nav izvilcis gaismā iemeslus, kuru dēļ parlamentā divus gadus iestrēguši Valsts kontroles likuma grozījumi. Tiem spēkā stājoties, VK būtu tiesības iesaistīties izšķērdēto līdzekļu piedziņā gadījumos, kad revidētā vienība to darīt kavējas vai pat sekmē vainīgā izvairīšanos. Līdz šim grozījumiem bijis vairāk noraidījumu nekā atbalsta, un tos acīmredzot mantojumā saņems jau 13. Saeima.
