Ilmārs Stūriška: Sasniegts galapunkts 4
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece apņēmusies izbeigt Latvijas neatkarības laika sporta skaļāko stāstu – hokeja kluba Rīgas “Dinamo” startēšanu Kontinentālajā hokeja līgā (KHL). Tam vajadzēja notikt jau sen, taču jāatzīst, ka ne tikai Rietumiem, bet arī Latvijai Vladimira Putina tik naidpilnas impēriskās tieksmes izrādījās pārsteigums. Tomēr nu sasniegts galapunkts.
Lai izsēdinātu “Juri Savicki”, nepietiek tikai ar apņēmību, esot vajadzīgas izmaiņas likumdošanā. Vienkāršāk būtu, ja Latvijas Hokeja federācija nedotu savu atļauju “Dinamo” spēlēt citas valsts čempionātā, taču nebūsim naivi – prezidents Aigars Kalvītis kā “Latvijas gāzes” vadītājs ir “Gazprom” interešu aizstāvis. Muižniecei gan arī ir savs trumpis – valsts finansējums, ko saņem federācija. Vai Kalvītis paliks savās pozīcijās kā mūris, rādīs notikumu gaita, bet vajadzētu būt tā, ka Latvijas klubs pēdējo spēli KHL ir aizvadījis.
Vēl ir daudzas sporta sviras un daudz spēcīgākas par “Dinamo”, kā radīt spiedienu uz Krieviju, proti, starptautiskas sacensības. Iespējams, Sanktpēterburgai ies secen maijā paredzētais UEFA Čempionu līgas fināls. Latvijā arī ir funkcionāri, kas šos jautājumus varētu cilāt starptautiskā mērogā, bet – te drīzāk dzirdams multiplikācijas filmu varoņa runča Leopolda aicinājums, sak, dzīvosim draudzīgi.
“Latvijas Avīze” vairāku funkcionāru viedokļus apkopoja uz 24. februāra numuru. Tajā brīdī skaidru valodu runāja vien daži – mūsu kolēģis, Latvijas Florbola savienības valdes loceklis Artis Drēziņš un Latvijas Volejbola federācijas prezidents Jānis Buks, kurš saka – šāda Krievija nav pelnījusi uzņemt lielo sportu. Buka kontekstā jāatceras, ka viņš ir “Olainfarm” valdes priekšsēdētājs, bet Krievija ir viens no uzņēmuma galvenajiem eksporta tirgiem.
Iespējams, tieši domājot par naudu, Latvijas Hokeja federācijas valdes loceklis un Starptautiskās hokeja federācijas (IIHF) padomes loceklis Viesturs Koziols bija krietni ieturēts par ideju krieviem liegt tiesības rīkot 2023. gada pasaules hokeja čempionātu, norādot, ka sportam ir jāceļ tilti starp valstīm, nevis tie jānojauc. Jā, čempionāta atņemšana krieviem nozīmētu sitienu pa budžetu, bet kas būtu ļaunākais šajā situācijā? Vai hokejs pazustu no zemes virsas? Nē, ripu turpinātu dzenāt visi, kas to dara pašreiz. Kādu projektu realizēšana būtu sarežģīta vai neiespējama, taču tas nebūtu hokeja gals. Līgumsaistības sasien IIHF rokas? Ikvienā līgumā taču ir “force majeure” punkts. Un karagājiens citas valsts teritorijā – tas pavisam noteikti ir arguments atteikties no vienošanās.
Sankciju tematika Krievijas gadījumā tiek piesaukta jau astoņus gadus, taču, kā redzams, Putinam no tā ne silts, ne auksts. Visi taču arī līdz šim zināja, ka krievu armija Ukrainā ieguva kontroli pār Krimu un slēpti turpināja karot valsts austrumos, tika notriekts pasažieru avioreiss, paņemot teju 300 dzīvību. Jau tolaik līdzās ar runām par ekonomiskajām sankcijām vajadzēja pieņemt principiālus lēmumus par sporta jomu, taču tas netika izdarīts, ļaujot krieviem sarīkot 2016. gada pasaules čempionātu hokejā, 2018. gadā – Pasaules kausu futbolā. Ļaujot piedalīties olimpiskajās spēlēs. Bez sava karoga un himnas dopinga dēļ, taču – viņi tur bija, skaitīja medaļas un gavilēja.
Sankciju attiecināšana uz sportu nav tik sīkumaina, kā sākotnēji varētu šķist. Jāpiekrīt Latvijas eksprezidentam Valdim Zatleram – pa emocijām tas trāpītu visai precīzi un, iespējams, būtu palīdzējis situācijai nenonākt līdz šodienas šausmām. Katrā ziņā turpināt sportot un izlikties, ka mēs jau patiesībā veicinām tautu draudzību, kamēr ukraiņu mātes gadiem saņem savus dēlus no frontes līnijas zārkos, jau sen bijusi nepiedodama gļēvulība, bet šobrīd tā ir vienkārši sevis pazemošana, kas turklāt vēl palielina tirāna apetīti.
