Latvija ir viena no lielākajām kokskaidu granulu ražotājām Eiropā 6
Kaut arī Latvija kokskaidu granulu ražošanā Eiropā reāli atpaliek tikai no Vācijas, ceļš līdz enerģētiskai neatkarībai, tāpat kā vairākumam Eiropas valstu, mums vēl tāls.
Lielākie granulu ražotāji – Latgalē
Latvijā lielākais industriālo biomasas granulu ražotājs atrodas Latgalē – SIA “Latgran” gadā saražo ap 600 000 t granulu un pērnruden pie Gulbenes atvēra jau savu ceturto ražotni. Uzņēmuma ražošanas vadītājs Mārtiņš Zvejnieks atzīst, ka granulu ražotāji zināmā mērā līdzsvaro tirgu laikā, kad pieprasījums pēc papīrmalkas ir ļoti svārstīgs un arī cenas nepastāvīgas.
Krāslavas puses meža īpašnieku pārstāvis Valērijs Drozdovs uzsver, ka meža īpašniekiem sadarbība ar šķeldotājiem un granulu ražotājiem īpaši cieša izveidojusies pēdējos gados, kad daudzi lauksaimnieki novākuši no savām zemēm apaugumu. Citādi vai nu mazvērtīgajai koksnei būtu jāsapūst, vai arī to nāktos sadedzināt. Krāslavieši stāsta, ka skaidas uz granulu rūpnīcu vienubrīd veduši arī baltkrievi, taču, tā kā Baltkrievijā zāģskaidas joprojām vairāk pieskaitītas ražošanas atkritumiem, nevis blakusprodutiem, tās bieži piegādātas nepieņemamā kvalitātē – kravās nereti bijušas pat vecas riepas. Tagad granulu ražotāju sadarbība ar austrumu kaimiņiem esot pārtraukta.
Valērijs Drozdovs stāsta, ka cenas malkas koksnes segmentā Latgalē svārstās. Vasarā tās bijušas zemas – 12 – 13 eiro par kubikmetru, bet tagad sasniegušas 20 eiro. Mazliet vairāk – 21 eiro – par alkšņu malku maksājot eksportētāji, un, tā kā angļi gatavojoties aukstai ziemai, tad liels pieprasījums pēc malkas šobrīd esot Lielbritānijā. Lielbritānija ir arī milzīgs granulu patērētājs, kur tās pamatā izmanto elektroenerģijas ražošanai, ar industriālajām granulām aizvietojot ogles.
Šobrīd pasaulē gadā patērē ap 24 miljoniem tonnu granulu un Eiropa ir galvenā granulu ražotāja. Taču pēc gadiem desmit šis apjoms varētu dubultoties. Tajā pašā laikā granulu izmantošanai industriālā apkurē sākas lēns noriets, un nākotnē tās galvenokārt izmantos mājsaimniecībās. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs. Izmaksas ir zemākas, nekā kurinot ar gāzi, un valsts, piemēram, Itālijā, nosedz sākotnējās investīcijas apkures katlu nomaiņai. Tas cilvēkiem palīdz pieņemt lēmumu pāriet no gāzes uz granulām. Būtiski, ka jaunie granulu katli ir ļoti moderni, tajos ir automātiskā tīrīšanas sistēma, pelni tiek briketēti, un tie jāiznes tikai reizi trīs mēnešos. Modernie granulu katli, ja tiem pierīkoti vairāku tonnu lieli bunkuri, var strādāt automātiski visu ziemu un ērtību ziņā konkurēt ar gāzes apkuri.
Šobrīd visstraujāk augošais granulu tirgus ir Itālijā, kur patērē apmēram trīs miljonus tonnu gadā. Strauji aug patēriņš arī Spānijā, Francijā un Austrijā. Tikai Somijā vēl aizvien mājsaimniecību apkurē izmanto naftas produktus un tikai 20 – 30% mājsaimniecību pāriet uz granulām.
Latvija gadā eksportē ap trim miljoniem tonnu enerģētiskās koksnes, pārsvarā uz Lietuvu un Igauniju, bet vietējais patēriņš ir pieaudzis līdz vienam miljonam tonnu gadā.
Enerģētiskā neatkarība – tikai 45%
Kā atzīst Latvijas Biomasas asociācijas valdes priekšsēdētājs, Eiropas Biomasas asociācijas valdes loceklis Didzis Palejs, Eiropas valstu energoatkarība ir tuvu pie 55% un lielāko importētās enerģijas daļu veido gāze.
“Tikai viena valsts ir sasniegusi izvirzītos mērķus jau tagad – tā ir Zviedrija, kas iet uz priekšu ļoti straujiem soļiem, īpaši transporta nozarē. Ap 2050. gadu, ja ne agrāk, Zviedrija pilnībā izmantos tikai atjaunojamo enerģiju,” prognozē D. Palejs. Iespējams, tas tāpēc, ka Zviedrija biomasas izmantošanu sāka apgūt jau astoņdesmitajos gados. Zviedri nesubsidēja apkures nomaiņu, bet gan ieviesa nodokli par fosilā kurināmā izmantošanu apkurē. Sākumā tas bija ļoti mazs, bet pamazām kāpa uz augšu. “Iespējams, tas ir ceļš, kas jāiet arī mums. Lai nekropļotu tirgu, subsīdijas nav jāpiešķir, taču jāmaksā tam, kas piesārņo vidi,” secina D. Palejs.
Taču Latvijai līdz enerģētiskai neatkarībai vēl ir ļoti tālu – joprojām gadā eksportējam enerģētisko koksni apmēram septiņu terovatstundu apmērā un tādā pašā apjomā importējam gāzi. Tā kā gāzes cena ir 55 EUR/m3, bet vidējā koksnes cena – 13 EUR/m3, starpība sasniedz ap 300 miljoniem eiro.
Turklāt šķeldas cenas šobrīd stagnē, tirgus ir mazaktīvs, tas kustas, tikai pateicoties vietējam tirgum un lietuviešiem. Pirms trim četriem gadiem notika eksports uz Skandināviju, šobrīd tas praktiski ir apstājies. Iemesls – celulozes koksnes pārbagātība, un papildus tam fakts, ka Skandināvijas granulu industrijai neiet īpaši labi, skaidas tur pieejamas lielā daudzumā un to cenas ir zemas. Pirms trim četriem gadiem Skandināvijā par enerģētiskās koksnes megavatstundu katlumājā maksāja apmēram 21 – 22 eiro, bet šobrīd Zviedrijā šī cena ir 17 – 18 eiro. Ja ir šāda cena un šķelda jāved ar kuģi, tas vairs nav rentabli.
Taču atjaunojamajai enerģijai Eiropā ir ļoti liela konkurence – mājsaimniecību atkritumi. Arī Zviedrijā viens no patērētājiem, kas pirka šķeldu no Latvijas Noršēpingas katlumājai, tagad šķeldu gandrīz vairs neizmanto, jo dedzina mājsaimniecības atkritumus no Beļģijas un Nīderlandes. Nīderlandē un Beļģijā ir ļoti augsti nodokļi par mājsaimniecības atkritumiem un uz vietas tos dedzināt nedrīkst, bet Zviedrijā par to dedzināšanu tiek piemaksāts.
Zināmu iespaidu uz enerģētiskās koksnes tirgu atstās arī tas, ka ceļas kuģu fraktēšanas cenas, jo tiem jāpāriet no mazuta uz dīzeli. Tas nozīmē, ka cena par papīrmalkas pārvadājumu celsies apmēram par 2 EUR/m3.
Un tomēr pieprasījums pēc enerģētiskās koksnes tikai augs. D. Palejs: “Aizvien aktuālāka ir otrās paaudzes šķidrās biodegvielas izmantošana. Jau šobrīd ir aviokompānijas, kas lido uz ASV, kur lidmašīnās viens motors izmanto fosilo degvielu, otrs – biodegvielu. Un tā ir realitāte jau šodien.”
