Anita Bormane: Saslimt no kultūras trūkuma 1
Aizvien biežāk šķiet, ka Latvijā dzīvojam dīvainā realitātē, kur iedomātais tiek pieņemts par esošo un statistikas dati grozīti pēc sirds patikas, tos izmantojot skaļos paziņojumos. Uz šādām pārdomām rosina arī nesenais Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Jāņa Platā izteikums, ka daļu kultūras finansējuma varētu novirzīt veselības aprūpei, jo Latvijā kultūrai, redz, esot atvēlēts nesamērīgi daudz naudas. Platais pārdzīvo, ka Latvijā tērē naudu Dziesmu svētkiem un ar to vēl nepietiek: “Un tad vajag jaunu muzeju uzcelt un koncertzāli vajag, un izstāžu telpas jaunas – nu, tur aiziet, pamazām sakrājas.”
Spriedumi maz atšķiras no “Delfu” komentētāju skribelējumiem, ka “nav ko finansēt tos plānā galdiņa urbējus”. Jāatgādina, ka arī bijušais finanšu ministrs Jānis Reirs pirms kāda laika gaudās, ka Latvijas kultūra atrodoties privileģētā situācijā pat salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. Bet šajā finansējumā no 2008. līdz 2013. gadam bija arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvniecības izmaksas, tāpat arī Eiropā nav daudz valstu, kur kultūrizglītības uzturēšana būtu iekļauta kultūras budžetā. Labi apmaksātiem finanšu ekspertiem to vajadzētu zināt.
Lielākā daļa Latvijas kultūrā nodarbināto – muzeju darbinieki, bibliotekāri, arhivāri un daudzi citi, kuru atalgojums joprojām nav atgriezies pirmskrīzes līmenī, – par Platā izteikumiem gan tikai izbrīnā parausta plecus. Kungs jau arī neoperē ar dziļu analīzi. Ja piepūlētos papētīt dziļāk, izrādītos, ka Latvijā finansējums kultūrai, pat ieskaitot naudu kultūrizglītībai, kas veido 30% nozares budžeta, pēdējos gados ir aptuveni 0,46% no valsts iekšzemes produkta – zemāks nekā vidēji Eiropā. Kultūra gan atpelna nozarē ieguldītos līdzekļus, gan arī nopelna. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, kultūras pienesums ekonomikai ir ievērojams – 2014. gadā tas bijis 2,2% no iekšzemes kopprodukta, radot pievienoto vērtību un pozitīvi ietekmējot tādas nozares kā sabiedriskā ēdināšana, viesnīcu bizness, tūrisms un citas. Kultūras patēriņa pētījumi liecina – neraugoties uz to, ka Latvijā iedzīvotāju skaits samazinās, kultūras mērķauditorija aug. Pēc “Eurostat” datiem, Latvija ir otrajā vietā Eiropā kultūras eksportā. Retāk iedomājamies, ka starp kultūras profesionāļiem ir arī poligrāfisti, dizaineri, arhitekti, interaktīvo risinājumu speciālisti un vēl citi. Turklāt, ja runājam par kultūrizglītības atdevi, tad liela daļa šo mācību iestāžu absolventu ir tie, kuri vēlāk aiziet strādāt radošajās industrijās, radot pievienoto vērtību. Tas ir pamats lepnumam par mūsu valsti un kultūru – ar samērā nelielu finansējumu esam spējuši radīt pakalpojumus, kas starptautiski ir ļoti pieprasīti. Izrādās – ne tikai igauņi var.
Tiem, kam tīk pļāpāt par “mūžīgi dotējamo” kultūru un “alkatīgajiem” tās darboņiem, vērts ieskatīties skaitļos. Piemēram, dotācija teātriem veido mazāk par pusi to budžeta, pārējo teātri nopelna paši, dotācijas lielāko daļu vēl atmaksājot budžetā. Spilgts piemērs ir Cēsu mākslas festivāls, kas ik gadu nes pilsētas budžetā prāvas summas.
Lai izbeigtu spekulācijas, protams, būtu vajadzīgi dziļāki pētījumi, taču absurdi salīdzināt un pretstatīt izglītību, ceļus, kultūru, medicīnu, jo katrā no tām darbojas pilnīgi atšķirīgi principi. Kultūra nekad nebūs tik rentabla kā, piemēram, viesnīcu būve Vecrīgā. Tomēr bez kultūras valsts un tauta nevar pastāvēt. Bet, runājot par kultūru un medicīnu, jāpiekrīt kādai interneta komentētājai – dzīvot var visādi un arī saslimt var dažādu iemeslu dēļ – arī no kultūras trūkuma.
