Sašķeltība būtībā nav etniska, bet ideoloģiska 0
Vērojot no malas Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijas (tās priekštece bija Pilsonības likuma izpildes komisija) pirmos soļus un pirmās debates, rodas iespaids, ka tā Latvijas ietvaros pārsvarā pievērsusies darbam ar vienu mazākumtautību. Tas savā ziņā ir labi saprotami, bet nav pietiekami.
Nenoliedzami, ka diskusija “par krievu organizāciju lomu” bija svarīga, taču, domājams, tai sekos vēl citas, jo Latvijas sabiedrības jēdziens ir krietni plašs un neaprobežojas ar latviešiem un krieviem. Ja reiz komisija ir izraudzījusies šādu divpusējo sarunu formātu, tad jārīko līdzīgas tikšanās arī ar pārējo etnisko minoritāšu pārstāvjiem, kuras nevar apdalīt ar uzmanību tāpēc vien, ka tās nav tik daudzskaitlīgas vai tik politizētas.
Varbūt šādi dialogi arī sniegtu skaidrāku atbildi, kāpēc, piemēram, Latvijas igauņiem vai poļiem kopumā nav īpašu integrēšanās problēmu. Iespējams pat, komisijas izvirzītais mērķis “pārvarēt etnisko sašķeltību” vispār neattiecas uz minētajām un vairākām citām minoritātēm tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tās neviens neizmanto noteiktām uz šķelšanu vērstām manipulācijām. Mums ir diezgan dīvaina situācija – materiāli un izglītības iespēju ziņā vislabāk nodrošinātā kopiena tiek mobilizēta “Eiropai” adresētu sūdzību rakstīšanas kampaņām. Turpretī, sacīsim, čigānu kopienas vadītāji pirms t. s. valodu referenduma nepārprotami pavēstīja: “Mums ir jābūt pateicīgiem un lojāliem pret Latvijas valsti!” (Kaspars Antess, citēts pēc LETA).
Nejēdzīgais referendums nebūtu noticis, ja to kā šantāžas instrumentu neatbalstītu ārpus valdības atstātais “Saskaņas centrs”, kura deputāti Saeimas komisijā, protams, ir iekļauti un kura atsevišķi biedri un biedrenes brīvajā laikā tagad, šķiet, piepalīdz vēl citu referendumu un tādas pašas ievirzes politpasākumu aktīvistiem.
Komisijas rīkotajā diskusijā, cik noprotams pēc atreferējumiem, tika runāts nevis par šiem politiskajiem, bet kultūras pasākumiem, kas veicinātu savstarpēju saprašanos. Tas vienmēr ir lietderīgi, taču “etniskā sašķeltība” nav radusies kultūru un valodu nezināšanas dēļ, tāpēc nebūs pārvarama, tulkojot daiļliteratūru (ko vispār ir labāk lasīt oriģinālvalodā). Šī sašķeltība būtībā nav etniska – drīzāk ideoloģiska, stipri saistīta ar ārēju iedarbību un specifisko informācijas telpu, kuras liela daļa nez kādēļ ir izīrēta Krievijas politisko interešu un dažu piesaistītu cilvēku biznesa interešu vajadzībām, ko attiecīgie TV kanāli un prese iztēlo par savu skatītāju vai lasītāju interesēm. Bet nav obligāti jābūt krievam, lai sevi identificētu ar Kremļa skatījumu uz pasauli – ne mazums latviešu to iemieso krietni vairāk. Un nav obligāti būt latvietim, lai kļūtu par Latvijas patriotu, – arī šajā ziņā piemēru netrūkst. Noteicošais kritērijs un vienīgais pamats, uz kā saliedēties, ir piederība Latvijas vēsturē sakņotajai nacionālo vērtību sistēmai. Nevis tās aizstāšana ar citai valstij vai vienai minoritātei izdevīgāku.
Jūnija atceres dienas būs īsti piemērots brīdis saliedētības apliecināšanai. Tiem, kuri to vēlēsies.
