Saskaņieši nepiekrīt Trofimovam 0
Pēdējās dienās vairāki mediji, tostarp arī “Latvijas Avīze”, citējuši krievu studentu korporācijas “Fraternitas Arctica” seniora Dmitrija Trofimova viedokli. Viņš uzskata, ka Latvijā nenotiek mazākumtautību diskriminācija un krieviem nav iemesla justies apvainotiem uz latviešiem.
“Neuzskatu, ka krievi tiek diskriminēti. Jā, starp latviešiem ir tādi, kas neieredz krievus. Nu un? Arī starp krieviem ir tādi, kas necieš latviešus. Bet vairākums latviešu pret mums izturas normāli, grib dzīvot mierā un draudzīgi ar citām tautām,” laikrakstam “Vesti segodņa” teicis D. Trofimovs. Šāds viedoklis stipri atšķiras no “Saskaņas centra” politiķu retorikā dominējošās noskaņas. Tādēļ vairākiem “SC” pārstāvjiem Saeimā vaicāju, kāds ir viņu viedoklis par krievu studenta izteikumiem.
Valērijs Agešins: “”SC” atbalsta viedokļu dažādību, bet pilnā mērā piekrist Trofimova kunga viedoklim es nevaru. Pašlaik mums visiem jādomā nevis par 18. februāri, bet par to, kā pēc tam dzīvosim kopā – latvieši un nelatvieši. Ieteiktu gan Trofimova kungam, gan sociologiem un sociālantropologiem izanalizēt iemeslus, kādēļ Latvijas pilsoņi tik kuplā skaitā parakstījās par krievu valodu. Pieļauju, ka iemesli ir vairāki. Tādēļ politiķiem būtu jābūt gudriem, jānoskaidro šie iemesli un jābūt spējīgiem tos novērst. Nevis aizvērt acis un paziņot, ka nekādu problēmu nav. Mēs jau vairākkārt gribējām uzlabot situāciju ar mazākumtautībām Latvijā, pietuvinot to Eiropā pieņemtiem standartiem, bet Saeima mūsu iniciatīvas noraida. Piemēram, ilgstoši neatbalsta pareizticīgo un vecticībnieku Ziemassvētkus – neatzīst tās par oficiālām svētku dienām. Ļoti aizskaroši ir arī mēģinājumi pēc būtības iznīcināt mazākumtautību skolas caur parakstu vākšanu un referendumu, ko rosināja arī Saeimas deputāti. Tāpat uzskatu, ka pašvaldībās, kur pēc tā ir pieprasījums, jāļauj cilvēkiem vērsties pašvaldībā ar iesniegumu savā dzimtajā valodā. Tas ir aktuāli diezgan lielai cilvēku grupai.”
Boriss Cilevičs: “Es cienu Trofimova kunga viedokli un ļoti priecājos, ka viņš personīgi nejūt nekādu diskrimināciju. Vēlētos, kaut Latvijā būtu vairāk cilvēku, kas varētu teikt to pašu. Diemžēl objektīvā situācija apliecina, ka tas drīzāk ir izņēmums un šādu cilvēku krievu vidū ir daudz mazāk, nekā man gribētos. Tas atspoguļots arī Eiropas Padomes konsultatīvās komisijas viedoklī par Latviju. Mums ir vēl daudz ko uzlabot šai ziņā. Ja mēs runājam par diskrimināciju, tad viens no aspektiem, ko nevar apstrīdēt, ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums Andrejevas lietā (šajā gadījumā gan nebija runa par diskrimināciju pēc nacionalitātes, bet gan pilsoņu un nepilsoņu pensiju aprēķināšanā; 2009. gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriedumā Andrejevas lietā pret Latviju atzina, ka atteikums piešķirt nepilsonei pensiju par ārpus Latvijas PSR nostrādāto laiku līdz 1991. gadam pārkāpj Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas normas. – Ģ. Z.).
Bet, ja mēs runājam par mazākumtautību tiesībām, tad problēmas ir aizliegumā mazākumtautībām lietot savu valodu saziņā ar vietējo varu. Tas ir tiesību pārkāpums, kas var izraisīt diskrimināciju. Proti – ja cilvēks nepārvalda valsts valodu pietiekami, lai uzrakstītu sūdzību, tad viņš nevar izmantot sev likumā noteiktās tiesības.”
Andrejs Klementjevs: “Katram cilvēkam ir tiesības uz savu viedokli. Varbūt Trofimova kungam nav informācijas vai arī nav sanācis šo informāciju izanalizēt. Varbūt tas viņam arī nav jādara. Toties mums, politiķiem, ir pienākums komunicēt ar sabiedrību, un redzu, ka diemžēl cilvēkos pastāv spēcīgs aizvainojums. Tas nav tik daudz etniskās, cik emocionālas dabas. Daudzi krievu cilvēki jūtas aizvainoti, ka viņiem ir jāpierāda sava lojalitāte Latvijai, lai saņemtu pilsonību, pat ja viņi ir aizstāvējuši neatkarības atgūšanu. Tāpat uzskatu, ka nepamatoti tiek liegts cilvēkiem saziņā ar pašvaldībām izmantot savu dzimto valodu. Neuzskatu, ka atļauja krievu cilvēkiem Daugavpilī uzrakstīt pašvaldībai iesniegumu krieviski kaut kādā veidā apdraudētu latviešu valodas kā valsts valodas pozīcijas.”
Igors Pimenovs: “Ja runājam par mazākumtautību diskrimināciju juridiskajā izpratnē, tad to es arī nesaskatu. Taču starp pamatnāciju un mazākumtautībām ir būtiskas atšķirības iespēju ziņā. Piemēram, latviešu bērnam Latvijā ir garantētas iespējas apgūt izglītību dzimtajā valodā, bet viņa vienaudžiem minoritāšu ģimenēs šīs iespējas ir atkarīgas no konkrētās pašvaldības izvēles. Diemžēl pēdējā laikā vairākās pašvaldībās, piemēram, Tukumā un Aizkrauklē, pieņemti mazākumtautību skolām nelabvēlīgi lēmumi. Nedomāju, ka tā ir apzināta vēršanās pret mazākumtautībām, vienkārši pašvaldības deputāti un amatpersonas lielākoties ir pamatnācijas pārstāvji un neapzinās šo problēmu.”
