“Saskaņas” piedāvājums – valdību bez spriedzes . Saruna ar Valēriju Agešinu 8
Par jaunās valdības veidošanu ar “Saskaņas centra” Saeimas frakcijas priekšsēdētāja biedru Valēriju Agešinu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.
V. Krustiņš: – Paziņojot par demisiju, premjers sacīja, ka valdībai nepieciešams lielāks atbalsts Saeimā. Šobrīd, šķiet, ka valdība tomēr top uz tiem pašiem agrākajiem pamatiem. Vai ir radušies kādi jauni apstākļi, kas liek domāt, ka nākamā valdība būs citāda?
– Valdības veidošanas sarunas turpinās, un mēs noteikti neesam atteikušies no cīņas par varu un līdzdalību valdībā. Cita lieta, ka mēs nedomājam pazemoties un lūgties, lai mūs pieņem koalīcijā. Mēs gājām pie prezidenta ar piedāvājumu, ka Latvijai pirms gaidāmajām Eiroparlamenta un Saeimas vēlēšanām vislabākais variants ir tehniska profesionāļu valdība. Tas noņemtu spriedzi un ļautu mierīgi strādāt gan parlamentam, gan Ministru kabinetam. Manuprāt, ministri ir tikai darbarīki, lai nodrošinātu sabiedrības labklājību, nevis celtu kādas partijas reitingu. Ministrijas nav partiju muižas.
– Jūs uz konsultācijām pie Valsts prezidenta bijāt aicināti kā pirmie. Latviešiem ir paruna: “Kas pirmais brauc, tas pirmais maļ.” Vai jūs teicāt, ko gribētu redzēt par nākamo premjeru?
– Mēs bijām pirmie, jo tāda ir vēlētāju griba – 11. Saeimas vēlēšanās tieši “Saskaņas centrs” ieguva visvairāk balsu. Ar prezidentu mums bija vīrišķīga saruna. Protams, mēs runājām arī par personām, taču mēs kā vīri esam vienojušies – kamēr Valsts prezidents nenosauks Ministru prezidenta kandidātu, arī mēs publiski konkrētus uzvārdus nesauksim. Citas partijas gatavas uzreiz piedāvāt trīs vai piecus kandidātus, bet tā jau var nonākt līdz tam, ka prezidentam iesniedz visu partijas biedru sarakstu. Nevajag izdarīt spiedienu uz Valsts prezidentu, Ministru prezidenta kandidāta nosaukšana saskaņā ar Satversmi ir viņa kompetence.
– Jūs prezidentam nosaucāt cilvēku no savas partijas?
– Nē, šis cilvēks nav mūsu partijas biedrs.
M. Antonevičs: – Vai viņš pats nojauš, ka jūs viņu esat ieteikuši?
– Valsts prezidents un viņa padomnieki mūsu ieteikumu rakstiski piefiksēja, un tālākais jau ir viņu ziņā – vai uzrunāt šo personu vai ne. “SC” prezidenta vietā to nav plānojis darīt.
V. Krustiņš: – Pirms vēl bija sākušās sarunas, parādījās Piebalga kunga kandidatūra. Kā jūs skatāties uz šo variantu? Pat ja šobrīd viņš nekļūs par valdības vadītāju, tas var notikt pēc 12. Saeimas vēlēšanām…
– Es uzreiz gribu piebilst, ka Andris Piebalgs nebija mūsu piedāvājums, taču mēs esam gatavi apspriest arī viņa kandidatūru, ja tā tiks nosaukta un ja viņš pats piekritīs. Šobrīd kandidāta nav, un ar zīlēšanu mēs negribam nodarboties.
M. Antonevičs: – Ko jūs īsti saprotat ar apzīmējumu “tehniska profesionāļu valdība”? Arī līdzšinējā Ministru kabinetā bija daudz bijušo ierēdņu, daļa pat bezpartijiski – zemkopības ministre Laimdota Straujuma, satiksmes ministrs Anrijs Matīss, ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, nupat apstiprinātā kultūras ministre Dace Melbārde, bet tas nenozīmē, ka nebija politikas. Vai nepolitiska valdība vispār iespējama?
– “SC” piedāvā, ka 11 mēnešus līdz vēlēšanām par ministriem tiek iecelti līdzšinējie ministriju valsts sekretāri. Pēc būtības tieši viņi parasti vada ministriju, bet ministri ir politiski vadītāji. Es domāju, ka ir ministri, kuri varētu turpināt darbu arī nākamajā valdībā, piemēram, pieminētā Straujuma un Matīss. Viņi nav politiķi. Profesionāļu valdībā pieaugtu arī parlamentāro sekretāru loma, kuri kā starpnieki starp Saeimu un valdību vairāk iedziļināsies apspriežamajos jautājumos. Par parlamentārajiem sekretāriem varētu kļūt deputāti no visām Saeimā pārstāvētajām partijām. Šis modelis ļaus izvairīties no populisma un administratīvo resursu izmantošanas pirms vēlēšanām. Politiski ministri visdrīzāk kandidētu uz Eiropas Parlamentu vai uz Saeimu, bet valsts sekretāri to diez vai darīs. Šis modelis palīdzēs arī uzlabot Saeimas darbu un reputāciju, tur pārvietosies politiskais smaguma centrs. Deputāti varēs sevi labāk parādīt, strādājot pie likumprojektiem. Nav noslēpums, ka šobrīd ap 80% likumprojektu top ministrijās, bet koalīcija parlamentā kļūst par aklu un kurlu “balsošanas mašīnu”.
V. Krustiņš: – Visu vajag depolitizēt, un tad būs labi?
– Sabiedrības uzticība parlamentam un valdībai ir ļoti zema, domāju, ka man nevajag to īpaši pierādīt. Tas saistīts ar līdzšinējo koalīciju darbiem un nedarbiem. Cilvēki redz nemitīgos kašķus, apvainojumus. Tur nenotiek konstruktīvs darbs. Valdis Dombrovskis aizgāja tāpēc, ka viņš palika bez komandas. Divi konkrēti piemēri – valsts budžets tika nodots komisijām ar opozīcijas balsīm, jo Nacionālā apvienība nepiedalījās balsojumā. Tas pats ar satiksmes ministra apstiprināšanu amatā – arī tas notika, tikai pateicoties mūsu atbalstam.
– Jūs uz to varējāt skatīties no malas un berzēt rokas. Bet tagad situācija ir mainījusies, nu jums jānāk ar piedāvājumu. Bet jūs aģitējat par tehnisku valdību…
– Kas attiecas uz mūsu darbu parlamentā, domāju, ka tas ir bijis pietiekami sekmīgs, par ko liecina mūsu likumdošanas iniciatīvas. No visām Saeimā pārstāvētajām frakcijām “SC” ir iesniedzis visvairāk likumprojektu un priekšlikumu, kuri parāda arī mūsu piedāvājumu. Tas ir sociāldemokrātisks vai kreisi centrisks virziens, kas līdz šim Latvijas politikā nav bijis. Ministri ir darbarīki, bet politiskajam piedāvājumam jānāk no parlamenta, un to mēs esam gatavi darīt. Valdība mums nav mērķis, bet līdzeklis, bet, ja Valsts prezidents mums uzticēs pienākumu to veidot – kaut vai tāpēc, lai parādītu, ka mums nekas nesanāks –, tad “SC” ir gatavs nosaukt gan savu Ministru prezidentu, gan ministru kandidātus.
M. Antonevičs: – Tā būtu sociāldemokrātiska valdība?
– Es regulāri lasu jūsu avīzi, arī lasītāju atsauksmes. Mana pārliecība, ka sabiedrības absolūtais vairākums Latvijā krietni augstāk vērtē sociālā taisnīguma principus, nevis abstraktus tiesiskuma principus, kuri nenodrošina cilvēku labklājību un kurus valdība tik un tā neievēro. Tiesiskums paliek kailu saukļu līmenī. Nereti, piemēram, Nacionālās apvienības nostāja ekonomiskajos jautājumos ļoti atgādina sociāldemokrātu nostāju. Piemēram, mans likumprojekts par sociālo atbalstu černobiliešiem Saeimā tika nodots komisijā, pateicoties NA un ZZS balsīm. Te nav nekādu “sarkano līniju”. Žēl vienīgi, ka šie un citi mūsu priekšlikumi vēlāk tiek “marinēti” komisijās.
