Pretī iznīcībai un bojāejai dodas ilgus gadus tumsai kalpojis spēks. Egila Līcīša feļetons 6
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kādreiz lepni būvētais Nila Ušakova un Jāņa Urbanoviča “Saskaņas” savrupnams pārvēršas par dzīvošanai nederīgu konstrukciju. Izsauktie remontētāji likšot klāt stalažas, mēģināšot labot, uzpost, piekrāsot noplukušo ēku, tomēr postaža ir tik pamatīga, ka, visticamāk, celtne lemta sabrukšanai.
Viens saimnieks sen kā nedzīvo mājā un atstājis īpašumu likteņa varā.
Jūtas drošāk tūkstoš kilometru tālumā no šīs vietas, prom no iespējamiem krimināliem pārkāpumiem savrupnama celtniecības procesā.
Arī otram mājas saimniekam mazāk rūp grausts, vairāk kailās dzīvības glābšana. Āre, Joņs no Rēzeknes nemaz neizrādījās tāds drosminieks, kad iekšlietu dienesta pulkvede, pēc izskata smalka dāmīte Ļubova Švecova pakratīja pistoli atvaļinātā padomju armijas kapitāna virzienā, sak, šāvējai rociņa nenodrebēšot – Urbanovičs jokus nesaprata.
Ai, te cilvēkam tāds nelaimīgs liktens, noskatīties, kā viņa celtie lolojumi sagāžas un sapņi pārvēršas pīšļos.
Vai domājat, ka Urbanovičam nesāpēja jau PSRS sabrukums? Ui, kā sāpēja. Tik bēdīgs galaiznākums teicami izplānotai bijušā komjaunieša karjerai, kad papriekšu Jānis būtu komsorgs, pēc tam partorgs un pēdīgi nonāktu Latvijas PSR vadībā – bet padomju vara juka, bruka un izputēja līdz ar rēzeknieša kalnā kāpšanas sapņiem.
Arī tagad cilvēki birst ārā no agrāk tik monolītās “Saskaņas” celtnes, un ēka iet uz putēšanu.
Pulkvede Švecova, Ušakova kalpone Papule, partijas premjera kandidāts Slava Dombrovskis, kuri tika aicināti kā mīļi, sengaidīti viesi celt kāju pār slieksni, vedināti pie kopgalda savrupnama godu istabā, nu ir izrakstīti no mājgrāmatas un nelaipni patriekti prom.
Nule kā Latvijas radiofonā saskaņietis Igors Pimenovs ņaudēja un žēlojās, ka Latvijā esot kreisa tauta, kreisa valsts, bet vēlēšanās kreiso spēku neatbalstot.
Cilvēkiem pamazām atveras actiņas, ka “Saskaņa” sociāldemokrātiju lieto tikpat daudz kā velns krustu.
Viņu virzītais premjera kandidāts Vjačeslavs Dombrovskis bija rūdīts ultraliberālis, un sakiet, kad gan vadonis Urbanovičs pēdējā reizē ticies ar kādu pakāpē zemāku vēlētāju kā oligarhs? Tie tak ir lielkapitālistu algotņi, nevis darbaļaužu aizstāvji un draugi!
Un lai Pimenovs pajautā saviem partijas biedriem Rīgas domes vadībā, kur palika viņu kreisums un darba tautas interešu aizstāvība, kad vajadzēja izķeselēt pilsētas uzņēmumu kasi un bāzt personīgajās kabatās. Dažu vecu marksistu klātbūtne nedod tiesības “Saskaņai” skaitīties par piederīgiem Eiropas sociālistu ģimenei, bet gan jau arī Briselē kreisie atmaskos blēžus savās rindās.
Ko īstenībā mūždien ir aizstāvējusi “Saskaņa”? Visu slāvisko Latvijā. Lai te ieceļotājiem būtu krievu valoda, skolas un nezūdoša Maskavas ietekme, lienošā Krievijas maigā vara.
Savus atbalstītājus viņi nekad neskubināja ciešāk pieslieties Latvijas valstiskumam. Tie bija jātur pa gabalu no latviskā un valstiskā, jo ar šādi izolētu, orientāciju zaudējušu elektorāta masu ir viegli manipulēt un pakļaut savām vajadzībām, lai katru reizi ieslīdētu lielā skaitā Saeimas ērtībās.
Un šai mūžīgi opozīcijā dzīvojošajai partijai Latvijas sasniegumi jebkādā jomā šķita norejami, kurpretī neveiksmes tika sagaidītas ar gavilēm. Izaugusi jauna integrētu vēlētāju paaudze, kam nav pieņemama nošķeltība un dzīve izolācijas tumsiņā.
“Saskaņas” savulaik augstais reitings nodrūp un stāv pusmastā. Kā pareģojis Vjačeslavs Dombrovskis, nākamās Saeimas vēlēšanās var pienākt finišs reiz varenai partijai. Faktiski pretī iznīcībai un bojāejai dodas ilgus gadus tumsai kalpojis spēks, un tas ir tikai apsveicami.
