Māris Antonevičs: “Saskaņas” draugu izbrāķē 0
Partijas “Saskaņa” kampaņa pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām krietni atšķīrās no iepriekš redzētajām.
Ne tik sen – pirms nesenajām Saeimas vēlēšanām – visa Rīga bija “izrotāta” ar partijas līdera Nila Ušakova attēliem, lai gan viņš pats šajās vēlēšanās nemaz nekandidēja. Tāpat viņa portreti bija uz “Rīgas satiksmes” autobusu dibeniem, kur Ušakovs bija redzams kopā ar atsevišķiem saraksta līderiem dīvainā sērīgā noskaņojumā.
Tagad medijos tiek ziņots – melnbalto portretu ideja, visticamāk, nākusi no piesaistītajiem vācu konsultantiem, kuriem par šiem padomiem maksāta liela nauda. Turklāt, ļoti iespējams, nav nākusi no partijas kases, bet rīdzinieku samaksātajiem nodokļiem. Šos aizdomīgos darījumus tagad pēta KNAB.
Lai nu kā, EP vēlēšanu kampaņai pavasarī jau bija pavisam cits raksturs un Ušakova plakātus Rīgā nevarētu atrast, pat ja meklētu ar uguni. Tomēr nebija arī tā, ka “Saskaņa” vispār netiktu reklamēta. Plakāti bija! Tikai galvenais personāžs tajos bija cits – Nīderlandes sociāldemokrāts Francs Timmermans.
Latvijā tas, protams, izskatījās dīvaini, jo diez vai kāds dotos balsot par “Saskaņu”, ieraugot iepriekš nezināma (vai mazzināma) kunga seju, un skaidrs, ka plakātiem bija kāda cita misija, kas kļuva saprotamāka šonedēļ, kad Timmermans īsu brīdi kļuva par galveno kandidātu uz Eiropas Komisijas (EK) vadītāja amatu.
Tieši EK prezidents ir tā persona, kas reprezentē Eiropas Savienību un savā ziņā arī tās ideju. Un, lai gan varētu iebilst, ka lielāka vara un ietekme ES arvien būs lielo valstu – pirmkārt Francijas un Vācijas – līderiem, tomēr arī EK vadītāja lomu nevajag novērtēt par zemu.
Līdzšinējais EK prezidents Žans Klods Junkers nebija veiksmīgs Eiropas līderis. Daudz un pamatoti tika kritizēta viņa uzvedība un manieres. Taču tas bija mazākais – tieši Junkera laikā ES kļuva nestabilāka, notika breksita balsojums, iezīmējās lielāka šķelšanās starp dalībvalstīm, pieauga konflikts starp Rietumeiropu un t. s. Višegradas valstīm, kas raksturoja “vecās Eiropas” augstprātību un pilnīgu nespēju saprast “jauno” dalībvalstu savdabību, meklēt kompromisus ES iekšienē.
Junkers nebija šo norišu iemesls, taču viņš tās nemazināja, drīzāk veicināja. Timmermans faktiski būtu šīs politikas turpinājums, ņemot vērā, ka viņš ilgstoši bijis Junkera vietnieks.
Pirms EP vēlēšanām Timmermans saviem Latvijas partneriem veltīja šādus vārdus: “Mēs visi Eiropas Sociālistu partijā kvēli atbalstām “Saskaņu” un Nilu Ušakovu. Vēlam Nilam veiksmi vēlēšanās un tāpat vēlam veiksmi “Saskaņai” Eiroparlamenta vēlēšanās. “Saskaņa” ir jauns un ļoti gaidīts mūsu lielās ģimenes loceklis. Ar nepacietību gaidu to brīdi, kad Nils Ušakovs varēs mums pievienoties Briselē.”
Tas, protams, rada jautājumus, vai Eiropas sociālistu grupa, kurai “Saskaņa” pirms kāda laika pievienojusies, tiešām nezināja, ka šajā laikā Latvijā vēršas plašumā skandāls par korupciju Rīgas domē?
Arī to N. Ušakova un Andra Amerika iekļaušana “Saskaņas” sarakstā ir vairāk tāds “krīzes menedžments”, lai paglābtu skandālos ierauto Rīgas domes priekšsēdētāju un viņa ilggadējo vietnieku.
Protams, neesam jau vairs naivie, lai nesaprastu, ka stāsti par Eiropas vērtībām, demokrātiju un tiesiskumu bieži vien ir retoriski instrumenti, ar ko izcīnīt lielas politiskās cīņas.
Diez vai mums būs lemts uzzināt, ko par “Saskaņu” un Ušakovu patiesībā domā Timmermans, bet skaidrs, ka viņam daudz vairāk rūpēja, lai sociālisti Eiropas Parlamentā iegūst pēc iespējas vairāk vietu (jo īpaši apstākļos, kad ierastās pozīcijas daudzās valstīs tiek strauji zaudētas), bet viss pārējais ir mazsvarīgs. Vairāk balsu Eiroparlamentā nozīmē vairāk iespēju tikt pie amatiem, un šajā gadījumā tās ir Timmermana personiskās intereses.
ES šonedēļ gāja vaļā tirgus par “amatiem” – tas pats, ko mēs bieži esam nosodījuši Latvijā, taču Briselē politiskā “virtuve” nav tīrāka. Aizkulišu darījumi starp lielvalstīm un divām lielākajām politiskajām grupām (sociālistiem un Tautas partiju grupu) vienu brīdi Timmermanam bija diezgan cerīgi, tomēr sapnis strauji pārtrūka.
Pārāk stipra izrādījās atsevišķu dalībvalstu (Polija, Ungārija, Čehija, Slovākija) iebildes. Protams, arī Latvijai šādos apstākļos nebūtu iemesla piekrist “darījumam” par “Saskaņas” draugu kā EK prezidentu. Eiropas Savienībai nav vajadzīgi lēmumi, kas to turpina šķelt.
Tā nu otrdien parādījās jauna un daudziem negaidīta kandidatūra – Vācijas aizsardzības ministre Urzula fon der Leiena. Ņemot vērā, cik smagi nācis kompromiss, par kuru vienojušies ES valstu vadītāji, visticamāk, viņa arī tiks apstiprināta amatā. Redzēs, ko tas nozīmē ES nākotnei, taču no Latvijas pozīcijām šis variants izskatās labāk nekā sociālistu kandidāts.
