Franks Gordons: Koronavīruss aprāva viņa godkārīgās ieceres un lika viņam apjukt 0
Gads sākās ar to, ka viņš ņēmās pamācīt visu pasauli, kas esot bijis, kas neesot, ka Rietumi sakropļojuši vēsturi, ka Polija allaž bijusi rijīga hiēna.
Janvāra nogalē Uhaņā vīruss jau bija sācis nāves pļauju – viņš ieradās Jeruzalemē kā imperators, lai pasaulei pavēstītu, ka Krievijai kā PSRS mantiniecei pienākas mūžīgs gods par absolūtā ļaunuma pieveikšanu 1945. gadā un ka latvieši, lietuvieši un, protams, ukraiņi šim ļaunumam kalpojuši.
Tad viņš lielā steigā izdarīja pamatīgu “tīrīšanu”, nobīdot Dmitriju Medvedevu no premjera amata, atlaižot uzticamo līdzgaitnieku Surkovu un ar sirmās kosmonautes Valentīnas Tereškovas palīdzību panāca, ka konstitūcijas jaunais variants garantēja viņa valdīšanu līdz 2036. gadam.
Un tad sasodītais koronavīruss aprāva viņa godkārīgās ieceres un lika viņam apjukt. Tikai ar apjukumu izskaidrojams viņa lēmums – piedāvāt maskaviešiem apmaksātas brīvdienas vienas nedēļas garumā.
Saslimušo skaits auga, un viņš noņēma no sevis jebkādu atbildību par stāvokli valstī sērgas apstākļos, uzveļot visu atbildības nastu pilsētu mēriem, apgabalu gubernatoriem, federācijas reģionu pilnvarniekiem. Lai viņi ķepurojas, viņš mazgā rokas.
Nekad šī metafora nav bijusi tik daudznozīmīga kā šoreiz.
Un tad nāca brīdis, kad viņš sadrūmis uzrunāja tautu kā “dārgos draugus”, kas stipri atgādināja Staļina “brāļus un māsas” – vārdus, kas teikti 1941. gada 3.jūlijā, kad turpat miljons sarkanarmiešu devās gūstā, negribēdami mirt tā otrā ļaunuma vārdā.
Federācijas galva, “nācijas līderis” mēģināja mierināt satraukto tautu, atgādinot, ka Krievijai jau nācies izturēt smagus pārbaudījumus, uzveicot, piemēram, polovciešus un pečeņegus. Viņš nepieminēja tatāru-mongoļu jūgu, pat ne Napoleonu un Hitleru.
Polovcieši un pečeņegi, stepju ciltis, pirms 1000 gadiem sirojot bruka virsū pareizticīgās Ruses lielkņazistei.
Šis dīvainais piemērs rāda, cik runātājs bija izmisīgi apjucis.
Un tad nāca brīdis, kad viņam bija jāatzīst, ka sašķīst gabalos viņa mūža sapnis – tas, ko viņš uzskatīja par savas karjeras kroni, par savu ilgu un cerību piepildījumu: nācās ar dziļu nopūtu atzīt, ka koronavīrusa dēļ Maskavas Sarkanajā laukumā 9. maijā nenotiks Uzvaras parāde, atzīmējot Berlīnes krišanas 75. gadskārtu.
Tam bija jābūt grandiozam globāla mēroga pasākumam. Un pēc vēl nebijušu raķešu un tanku rēkoņas, pēc vesela lidmašīnu mākoņa laukumā vajadzēja iznākt – ar viņu priekšgalā – “Nemirstīgajam pulkam”, miljonam cilvēku ar kritušo kara dalībnieku ģīmetnēm.
Un vismaz Francijas prezidents Emanuels Makrons jau bija pieteicies būt klāt..
Nevis saslimušo skaita pieaugums, nevis naftas cenu kritums, nevis apokaliptiskās noskaņas tautā – nē, viņu līdz sirds dziļumiem sāpināja sabrukušais lielmanības triumfs.
