Sarunu ar skolotāju aizstāj tīmeklis 3
“Skolotājs tagad ir apdraudēts, jebkurš var atnākt un pārmest, ka kāds no mācību materiāliem neatbilst tikumībai”, “Gribam justies droši klasē” – šādas frāzes vairākkārt izskanēja pagājušajā nedēļā notikušajā konferencē par seksuālās izglītības nodrošināšanu skolās.
Laikā, kad sabiedrībā noris gana asa diskusija par to, ko skolās drīkst un nedrīkst mācīt, lai nepārkāptu Saeimā šovasar pieņemtos grozījumus Izglītības likumā, kas paredz skolās nodrošināt tikumisko audzināšanu, rīkot šādu konferenci šķiet gana drosmīgi. Konferences organizators – Ģimenes plānošanas un seksuālās veselības asociācija “Papardes zieds”. Asociācijas izdotais aptuveni 30 lapu biezais buklets, kurā vienā no lapām bija pieminēta homoseksualitāte, arī bija viens no iemesliem, kāpēc Saeimā izvērtās diskusija par tikumības normu ieviešanu Izglītības likumā.
Sliktas sekmes – pāragra pubertāte
Konferencē tika spriests par to, kāpēc skolās tomēr drīkst runāt par homoseksualitāti. Psiholoģijas doktore, Latvijas Universitātes docente un pētniece Ieva Stokenberga norādīja uz pētījumiem, kas liecina: homoseksualitāti nevar iemācīt, tā nav brīvi izvēlēta vai iegūta atdarināšanas vai eksperimentēšanas ceļā. Tajā pašā laikā psiholoģe atzina: joprojām nav līdz galam izpētīts, kā tieši homoseksualitāte veidojas. Viņa uzsvēra, ka arī seksuālā izglītība kā tāda nebūt neveicinot jauniešu pāragru iesaistīšanos dzimumdzīvē. Gluži otrādi: tieši tad, ja informācijas par seksuāliem jautājumiem trūkst, jaunieši vēlas ātrāk izmēģināt dzimumattiecības, lai noskaidrotu, ko īsti tās nozīmē. Pētījumos secināts arī, ka pāragri seksuālās attiecībās iesaistās jaunieši, kuru ģimenē valda naidīgas attiecības vai arī ģimene materiāli nejūtas droša. Tādi apstākļi veicina arī agrāku pubertāti. Agrīna pubertāte biežāk novērota arī tiem jauniešiem, kuri pāragri pamet skolu, kuriem ir zemāks intelekts un sekmes mācībās.
Vispirms jāskolo vecāki
Konferences laikā pedagogiem bija arī iespēja piedalīties meistarklasēs, kurās risināja šobrīd aktuālās problēmas. Piemēram, skolu direktori apspriedās par to, kā vajadzētu reaģēt uz agresiju un seksuālo izglītību skolās. Skolotāji tikmēr pārrunāja, ko darīt, ja mācību procesā iejaucas vecāki, kuri neatbalsta seksuālo izglītību.
Skolotāji atzina: viņi tikai priecātos, ja vecāki paši izglītotu bērnus seksuālās un reproduktīvās izglītības jautājumos. Taču realitāte ir tāda, ka skolēniem trūkst informācijas par šīm tēmām. Ja viņus neizglītos skolotājs, izglītos kāds cits ne tik uzticams avots. Turklāt seksuālo izglītošanu pieprasa arī izglītības standarts. Piemēram, 9. klases skolēni bioloģijas stundā jāinformē par kontracepcijas metodēm. Skolotāji sprieda: dažkārt pašus vecākus vajadzētu izglītot par seksuālajiem jautājumiem. Iespējams, tieši pašu zināšanu trūkums liedz viņiem runāt ar bērniem. “Ir ļoti daudz vecāku, kuri pat par higiēnas jautājumiem nespēj ar bērniem runāt. Bet, lai izvairītos no konfliktiem ar vecākiem, es vienmēr vecāku sapulcēs apjautājos, vai drīkstu skolēniem stāstīt šo vai to,” teica kāda no skolotājām. Arī citas pedagoģes atzina, ka jau laikus brīdina vecākus, ja grasās runāt par tēmām, kas kādu varētu satraukt. Kāda skolotāja atzina: dažkārt bērni paši ļoti kautrējas klausīties informāciju, kas skar seksuālos jautājumus. Kāda meitene visu veselības mācību stundu nosēdējusi zem galda.
Valsts izglītības satura centra (VISC) direktors Guntars Catlaks ieteica skolotājiem vienmēr apdomāt, ko viņi vēlas panākt, sniedzot kādu informāciju skolēniem. “Mums jāapzinās, ka uzņemamies lielu atbildību. Cenzūras nebūs, taču skolotājam jāspēj skolēniem un viņu vecākiem izskaidrot, kāpēc viņš rīkojies tā vai citādi. Ja rādāt vai stāstāt kaut ko kontraversālu, jums jāmāk izskaidrot pedagoģisko mērķi. Ja to varēsiet, neviens jūs neaizskars,” sacīja G. Catlaks un piebilda: “Ir jāsaprot, ka seksuālajā izglītībā jārunā ne tik daudz par prasmēm, cik par vērtībām.” Līdzīgi izteicās Juglas vidusskolas bioloģijas skolotāja Aija Randoha: “Ar seksuālo izglītību jāsaprot ne tikai izglītošana par dzimumattiecībām, bet arī par attiecībām ar citiem un arī pašam ar sevi.”
Var būt arī sliktāk
G. Catlaks norādīja: “Šodien visi zina visu par visiem, un tur nav ceļa atpakaļ.” To VISC vadītājs teica, runājot par to, ka skolotāji nav vienīgie, no kuriem skolēni var gūt informāciju. Uz to vairs nevienam nav monopola, taču patiesībā skolotājiem jāatceras arī tas, ka ar sociālo tīklu palīdzību nu jau jebkurš skolā noticis skandāls vai pat neliels pārpratums kļūst plaši zināms visā valstī. Arī vecāki, ja ar kaut ko ir neapmierināti, vispirms izsaka savu sašutumu, piemēram, vietnē “Facebook”, nevis vēršas ar jautājumiem vai iebildumiem pie attiecīgā skolotāja. Juglas vidusskolas pieredze liecina: mamma, kas sociālajā tīklā publicēja jau pieminēto “Papardes zieda” bukleta lapu ar informāciju par homoseksuālismu, pēc pārrunām skolā savu sašutuma un satraukuma pilno ierakstu dzēsa, bet Izglītības kvalitātes valsts dienests jau bija sācis pārbaudi un arī sabiedrībā bija radies iespaids, ka Juglas vidusskolā propagandē homoseksuālismu.
Jāatzīmē G. Catlaka teiktais, ka Latvija nav vienīgā valsts pasaulē, kur sabiedrība konfliktē par vērtībizglītības jautājumiem. Valstīs, kur ir multikulturāla sabiedrība, daudz vairāk tiek lauzti šķēpi par to, ko tad drīkst vai nedrīkst skolās mācīt. Katrai etniskajai un reliģiskajai grupai ir savi tabu, ko skolās nedrīkstētu mācīt. “Mums vēl ir paveicies,” uzskata G. Catlaks. Pasaules elpa gan ienāk arī Latvijā, diemžēl diezgan greizā veidā. Konferencē divu skolu pārstāves stāstīja, ka sastapušas skolēnus, kuru ģimenes iestājušās sektā “Dzīvības straume”, kas nepieļauj velnu piesaukšanu. Tad nu bērni uz skolu nav laisti dienās, kad skolā mācīts par Rūdolfa Blaumaņa “Velniņiem” un Annas Brigaderes “Maiju un Paiju”.
