Sarunāt ar klimata pārmaiņām? 10
Atraduši peramo zēnu – rodas sajūta, izlasot Eiropas Parlamenta vēlēšanu partiju programmu tekstus par vides aizsardzības jautājumiem. No sešpadsmit sarakstiem vairums vēršas pret Zaļo kursu, visbiežāk to nosaucot par nesamērīgu, neizpildāmu un pārāk dārgu. Vides eksperti spriež, ka pretestībai kājas aug biznesa, īpaši lielo lauksaimnieku, vidē, kuru darbību var ietekmēt Eiropas Savienības noteiktās prasības. Iniciatīvas “Zaļais barometrs” veidotāji prognozē, ka ievēlēšanas gadījumā lielākā daļa no Latvijas partijām nesniegs būtisku ieguldījumu vides ilgtspējas politikas stiprināšanā.
Labvēlīgāks ir “Apvienotais saraksts”, kas pielikšot visas pūles, lai tautsaimniecības attīstība nenotiktu uz vides kvalitātes un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās rēķina, tomēr lielos ražotājus lauksaimniecībā, kas Latvijā vairums ir konvencionālie jeb industriālie zemnieki, tas uzskata par galvenajiem apgādniekiem. “Latvijas attīstībai” norāda, ka klimata politikai jāveicina, nevis jākavē ekonomiskā izaugsme, un tā atbalsta saprātīgu un reālistisku pieeju ES klimata mērķu sasniegšanā, ņemot vērā cilvēku maksātspēju. “Par” atbalsta klimata neitralitātes sasniegšanu Eiropas Savienībā (ES) līdz 2050. gadam un citus Zaļā kursa uzdevumus, tostarp pilnībā atteikšanos no fosilā kurināmā un enerģētikas saiknes ar Krieviju, kā arī atbalstu lauksaimniekiem, kas nodrošina Eiropu ar veselīgu un drošu pārtiku. Zaļā kursa stiprās un vājās vietas detalizētāk izvērtēs deputātu kandidāti no Jaunās konservatīvās partijas, Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”/”Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, “Progresīvajiem”, Zaļo un zemnieku savienības un “Jaunās Vienotības”.
Ar kādu auto brauksim
Bargu kritiku Zaļajam kursam programmā veltījusi Nacionālā apvienība (NA), nosaucot to par nesamērīgu, nesasniedzamu un pārlieku dārgu, kas ilgtermiņā Latvijai radīs zaudējumus visās jomās. Tomēr vienlaikus tā virzienu vērtē par pareizu, ja tikai spētu ieviest par cenu, ko valsts var atļauties, saglabājot ES drošības, tautsaimniecības un sociālās prioritātes.
Saraksta līderis, EP deputāts ar divdesmit gadu pieredzi un kopš 2022. gada viceprezidents Roberts Zīle par vienu no jomām, kam nepieciešama Zaļā kursa mērķu korekcija, nosauc transporta nozari, kurā izmaiņas tika mērķētas CO2 samazināšanai. No 2027. gada paredzēts, ka degvielas tirdzniecība tiks pakļauta emisijas kvotām, kas sadārdzinās benzīna un dīzeļdegvielas cenas, un no 2035. gada jāpārtrauc iekšdedzes dzinēju auto ražošana. Lai attīstītu videi draudzīgākā elektroauto izmantošanu, uz galvenajiem valsts autoceļiem ik pēc 60 vai 100 km jāizvieto elektroapgādes stacijas, kuru izmaksas, kā apgalvo
R. Zīle, tiks uzliktas uz nodokļu maksātāju pleciem, jo finansējumu šim pasākumam ES no sava budžeta neparedz.
Jaunā konservatīvā partija (JKP) programmā aicina piebremzēt Zaļo kursu, kura prasības sauc par neizpildāmām. Elektroauto tiek raksturots kā bagāto iespēja, tāpēc nevajagot liegt izmantot vecākus automobiļus, īpaši laukos. “Ja cilvēkiem vienīgais pārvietošanās līdzeklis ir mašīna ar iekšdedzes dzinēju, ar kuru nokļūt līdz tuvākajam veikalam, prasīt, lai visi pārsēžas uz elektroauto, nav ekonomiska un sociāla pamata. Šeit runājam par zaļo nabadzības plaisu, kas rodas mūsu trūcīgākajai iedzīvotāju daļai,” saka saraksta līderis, bijušais satiksmes ministrs Tālis Linkaits.
“Progresīvo” līdere Elīna Pinto atzīst, ka transporta jomā vidējā vai īstermiņā sakarīgi zaļās politikas lēmumi nav iespējami, ja netiek ieguldīti līdzekļi, lai palīdzētu mazāk nodrošinātajiem pieņemt pareizās un racionālās izvēles. Par ačgārnu viņa nosauc līdzšinējo nacionālo politiku ar elektroauto subsīdijām. “10 miljoni eiro no valsts puses ir ieguldīti, lai nomainītu 0,4% no visas auto bā-zes, ko izmantojusi sabiedrības turīgākā daļa, nevis tie, kuriem visvairāk vajadzētu. Tāpēc Eiropas līmenī kopā ar Eiropas Zaļo partiju iestājamies par to, ka ir būtiski jāpalielina Sociālais klimata fonds, lai maksimāli nodrošinātu, ka zaļā pāreja neguļas uz mazāk nodrošināto un mazo uzņēmēju pleciem.” E. Pinto spriež, ka elektroauto nebūt nav labākais veids, kā samazināt CO2 emisijas. Aprēķini rādot, ka izmaksas emisiju samazināšanai sanāk mazākas, stādot mežus vai veidojot enerģijas vēja parkus.
Mazāk ķīmijas, vairāk kūdras dārzos
Būtiskas pārmaiņas Zaļais kurss paredz lauksaimniecības jomā, nosakot, ka līdz 2030. gadam uz pusi jāsamazina augu aizsardzības līdzekļu un antibiotiku lietošana, kā arī par 20% – mākslīgā mēslojuma, ko savās saimniecībās galvenokārt izmanto industriālie lauksaimnieki. “Progresīvie” atbalsta šos mērķus, uzsverot, ka ir jāierobežo pesticīdu un minerālmēslu izmantošana, t. sk. aizliedzot glifosātus, kas var izraisīt neiroloģiskās slimības. Latvijā pesticīdu lietošana pēdējos desmit gados ir strauji pieaugusi, Baltijas un ziemeļvalstu reģionā sasniedzot līderes pozīcijas.
Videi draudzīgākai saimniekošanai palīdzētu ES atbalsta maksājumu taisnīgāka pārdale, uzskata E. Pinto. Statistika rāda, ka lauksaimniecībā lielāko daļu jeb 80% maksājumu saņem 13% lauku saimniecību. “Pirmais solis ir jau esošo finansējumu sadalīt taisnīgi un godīgi, lai stiprinātu videi draudzīgo bioloģisko saimniekošanu. Nesenajos lauksaimnieku protestos, kuros piedalījās pamatā industriālos lauksaimniekus pārstāvošas organizācijas dalībnieki, kamēr Latvijas Zemnieku federācija un Bioloģisko lauksaimnieku asociācija skaidri norobežojās, uzsverot, ka dabas aizsardzība ir arī lauksaimnieku interesēs, jo bez apputeksnētājiem un dabas daudzveidības nespēsim lauku saimniekošanu uzturēt.”
Maksājumu pārdali uz konvencionālo lauksaimnieku rēķina kā neiespējamu vērtē R. Zīle, jo šāds lēmums atkal varētu izraisīt zemnieku protestus. Pesticīdu lietošanu Latvijā viņš neuzskata par pārmērīgu, uzsverot, ka būtiskākais, lai lietotājs to dara precīzi, nekaitējot kaimiņiem. T. Linkaits līdzīgi vērtē minerālmēslu patēriņu Latvijā, kas krietni atpaliekot no ES vidējā rādītāja uz hektāru. Turklāt ar katru desmitgadi tie kļūstot mūsdienīgāki un arī mazāk kaitīgi.
Atbalstu bioloģiskās lauksaimniecības attīstībai programmā uzsvērusi Zaļo un zemnieku savienība (ZZS). Tomēr līdzsvaram jāatbalsta arī konvencionālā, skaidro zemkopības ministrs Armands Krauze. Ilgtermiņā konvencionālajiem saimniekiem vairāk jāpievēršas integrētajām saimniekošanas metodēm, kas augļkopībā un dārzeņkopībā jau notiek, tāpēc vēlams, lai viņiem sekotu arī graudkopji, kas palīdzētu tuvākajos piecos gados samazināties minerālmēslu un augu aizsardzības līdzekļu patēriņam.
Par Zaļā kursa prasību, kas noteikti jāpārskata, A. Krauze min aizliegumu apstrādāt kūdras augsnes. Ko darīt zemniekam, kura saimniecībā tādu ir vairākums? Plašāk izskanējuši protesti aizliegumam izmantot kūdru dārzkopībā un mežkopībā – atkal jau ar mērķi samazināt CO2 emisiju, taču lēmējiem pietrūcis izpratnes, ka pēc izmantošanas tā tieši veicina CO2 absorbēšanu. “Galvenais nosacījums, ka Zaļais kurss nedrīkst samazināt saimniecības ieņēmumus un ekonomisko aktivitāti – ja kaut ko piedāvājam, jārod alternatīva, kā cilvēks, kas dzīvo un saimnieko lauku teritorijā, varēs turpināt saimniekot, nodrošināt ģimenei ieņēmumus un vienlaikus ievērot Zaļā kursa prasības,” spriež A. Krauze.
Lai gan “Jaunās Vienotības” (“JV”) programmā nekas nav teikts par atbalstu bioloģiskajai saimniekošanai, deputātu kandidāte, EP deputāte kopš 2004. gada Inese Vaidere uzsver, ka bioloģiskā lauksaimniecība ir viņas prioritāte, uzskatot, ka tai vajadzētu lielāku atbalstu, lai varētu ražot produkciju par tādu pašu cenu, kāda ir konvencionālo lauksaimnieku produkcijai. Savukārt konvencionāļiem būtu jāvirzās videi draudzīgas saimniekošanas virzienā. “Prātīgiem lauksaimniekiem jāsaprot, ka ilgtermiņā jāatrod zaļi risinājumi, citādi viņi būs zaudētāji, ja šajā zemē grib strādāt un ražot pārtiku, jo tendence ir lietot veselīgāku pārtiku un dzīvot zaļāk.”
Līdzsvars dabā un likumos
“Neuzstājam, ka jāpārtrauc mežus apsaimniekot vispār, bet svarīgs līdzsvars. Bioloģiski vērtīgu mežu Latvijā ir tikai aptuveni 10%, turklāt sadrumstaloti mazos nogabalos, kas neļauj saglabāt plašo dabas daudzveidību. Izcilu mežu platību ir mazāk par 1%, tas nozīmē, ka mums nopietni jādomā par dabas vērtību saglabāšanu. Nesenie grozījumi noteikumos atļaut jaunāku mežu izciršanu vēl tālāk pasliktinātu mūsu mežu situāciju. Tālāk palielināt mežu izciršanu neesam ar mieru,” “Progresīvo” atbalstu vērienīgajiem Zaļā kursa mērķiem dabas teritoriju aizsardzībai – līdz 2030. gadam aizsargāt vismaz 30% no sauszemes un jūras un teritorijām, no kurām 10% jābūt stingri aizsargātām, – pamato E. Pinto. Viņa uzskata, ka svarīgi, lai aizsargājamās teritorijas pamatā tiktu nodrošinātas valstij piederošajos īpašumos, taču tur, kur tās skar privāto īpašumu, nepieciešama taisnīgāka kompensāciju sistēma – patlaban tā nav pietiekama, jo nemotivē cilvēkus rūpēties par šīm teritorijām.
“Gaidām priekšlikumus, uz kā rēķina varam palielināt biotopus, jo par tiem ir jāmaksā. Nevaram Latvijas iedzīvotājam atņemt daļu no īpašuma un pateikt – mēs tev neko nemaksāsim, tas ir sabiedrības interesēs. Ja sabiedrības interesēs, tātad arī sabiedrībai par to jāmaksā,” ZZS nostāju jautājumā par kompensāciju, ja īpašumā kādai teritorijai noteikts aizsargājama biotopa statuss, skaidro A. Krauze.
Dabas atjaunošanas likums, kuru vēl nav apstiprinājusi Eiropas Padome, EP deputātu vidū bija izraisījis karstas diskusijas un tika pieņemts ar vairākiem kompromisiem. I. Vaidere atgādina, ka tikai tā bijis iespējams nonākt līdz rezultātam. Atšķirībā no “JV” kolēģēm Sandras Kalnietes un Daces Melbārdes, kuras kopā ar Eiropas Tautas partijas grupu balsoja pret likumu, viņa to atbalstījusi, taču tikai ar izmaiņām. “Kā vides entuziaste un ekonomiste gribēju sabalansētu likumu, lai tiktu izņemts pants par zemju applūdināšanu un dalībvalstu vadībām dotu lielāku elastīgumu, kādus pasākumus rīkot, lai sasniegtu klimata mērķus. Kad abus pantus balsojumā izdevās pieņemt, ar tīru sirdi nobalsoju par visu likumu, jo uzskatu – ja 80% mūsu dabas ir sliktā stāvoklī, kaut kas ir jādara. Un vienlaikus uzskatu, ka lauksaimniekiem, ražotājiem arī jāļauj elpot, jo pārtika ir vajadzīga.”
Zaļā kursa revīzija?
Saistībā ar Zaļā kursa mērķiem jāpārskata visas jomas, kas rada ekonomiskās un sociālās sekas, uzskata R. Zīle. Viņš cer, ka spēku samērs jaunajā EP mainīsies un vairs neatkārtosies tik bezatbildīgs balsojums kā iepriekš. “Sliktākā lieta, ko esmu pieredzējis gadiem ilgi, kad sagatavotais tiesību akts nonāk parlamentā, tur vairs nav svarīgi aprēķini, bet tikai politiskais princips – tuvākajos gados ātrāk sasniegt CO2 rādītāju ieviešanu par tik un tik procentiem mazāk un tad ievēlēs atkal –, kas bija vienīgais mērķis dabas likumdošanā, it īpaši tuvu vēlēšanām EP pēdējā gada laikā, kad tika pieņemta lauvas tiesa no Zaļā kursa aktiem.” Par labu darba kvalitātei nenākot arī EP izmantotā nokausēšanas metode, kad balsošana ievelkas dziļi naktī.
Kā prognozē R. Zīle, nākamās EP sastāvs būs labēji centrēts ar saprātīgu pieeju Zaļajam kursam un jaunā Eiropas Komisijas vadība, ņemot vērā spēku salikumu, izanalizēs tā sāpīgākos jautājumus – vai ir sasniedzami un kādas sekas radīs. “Tas parasti aizņem gadu vai divus, līdz viņi nāk ar priekšlikumu, kas ir jāmaina gan dalībvalstu valdībām, gan EP, jo Zaļais kurss nestrādā ļoti daudzās valstīs un mūsu mērķis nav sodīt kādu ar miljoniem soda naudām.”
T. Linkaits atgādina, ka Zaļais kurss tika pieņemts, pateicoties plašai zaļi domājošu cilvēku pārstāvniecībai EP, kas bija saistīta ar vides aktīvistu kustību, kuras redzamākā persona bija Grēta Tunberga no Zviedrijas. Strādājot satiksmes ministra amatā, viņš izjutis atšķirību EK priekšlikumiem, kuri vairāk bija balstīti realitātē un zinātnieku un ekspertu viedokļos, no EP, kas regulās un direktīvās iekļāva dārgus, tehnoloģiski sarežģītus vai pat neīstenojamus mērķus.
Pragmatisku pieeju ar virzību uz videi draudzīgu saimniekošanu, taču pieļaujot, ka rādītājus varētu arī pārskatīt un pielāgot reālajām iespējām, atbalsta I. Vaidere. Viņa gan bažījas, ka, ievēlot pārliecinātus Zaļā kursa atbalstītājus, nebūs iespējams virzīties uz priekšu ar kompromisu palīdzību.
Vērtējot nepieciešamību pārskatīt Zaļo kursu, A. Krauze uzsver, ka jāvirzās tā, lai iegūst ekonomika, tad viss būs kārtībā, un nevajag zāģēt zaru, uz kura paši sēžam.
Vaicāta, kā skaidro lielo pretsparu Zaļajam kursam, E. Pinto atbildēja, ka viņai grūti izskaidrot, kāpēc dabas un vides aizsardzība, kas kā latviskās dzīves ziņas pamats vijies cauri laikiem un bijis viens no virzītājspēkiem arī 80.–90. gados, iestājoties pret Padomju Savienības okupāciju, mūsdienu Latvijā nav prioritāšu lokā. “Redzu, ka ir milzīga ekonomisko spēlētāju ietekme, spēcīgi lobiji, kas sargā savas iegūtās spēka pozīcijas un spēj gan ar asiem elkoņiem, gan lielu finansiālu ieguldījumu nodrošināt to, ka pie lēmumu pieņemšanas galda viņu balsis izskan daudz skaļāk nekā dabas aizstāvju balsis, kā nesen Latvijas Ornitoloģijas biedrības vadītājs Viesturs Ķerus spilgti raksturoja, ka grieze nevar atbraukt ar traktoru pie Saeimas un likt sevi sadzirdēt.”
Vai zaļais kļūst pelēks?
Baiba Baltvilka, Latvijas Dabas fonda politikas koordinatore: “Dabas ilgtspējas mērķi teorētiski nav nereāli, arī par to, ka jāsasniedz klimata neitralitāte līdz 2050. gadam. Eiropas Komisija detalizēti veica modelēšanu, rēķināšanu, kas būtu jādara, lai tos sasniegtu, – kurā brīdī un kādi nodokļi jāpaaugstina, lai mazāk aizsargātās grupas pasargātu no cenu paaugstināšanās enerģētikas jomā u. c. Ieviešot mērķus pakāpeniski, iespējams, ka ekonomika necieš vai cieš tik minimāli, ka to nejūtam, taču ar nosacījumu, ka nacionālajā līmenī plānošana notiek gudri un saprātīgi.
Kā Latvija sasniegs klimata mērķus, ir atkarīgs no mums. Ja pie varas ir liberāli, biznesu atbalstoši lēmumu pieņēmēji, tad viņi arī tādu politiku īstenos, cenšoties iespēju robežās izvairīties no Zaļā kursa. Ja pie varas ir izteikti labējie, nevar būt garantiju, ka mazāk aizsargātos iedzīvotājus neskars klimata pārmaiņu politika. No ekonomiski kreisi noskaņotajiem varam sagaidīt lielāku iespēju, ka viņi ņems vērā mazāk aizsargātos iedzīvotājus. Kur ir lielā dilemma – teorētiski Zaļo kursu ir iespējams īstenot, taču tas nenozīmē, ka tā notiks, jo tas atkarīgs galvenokārt no mūsu politikas plānotājiem, kā arī lielajiem spēlētājiem ierēdniecībā, biznesā un citos sektoros – no tiem, kas valstī reāli pieņem lielos lēmumus.
Ar kovidu un karu saistītās krīzes dabas ilgtspējas mērķos ienesīs pārmaiņas, bet man ir bažas, ka no izmantotās retorikas un interešu pārstāvniecības grupām šis tiek izmantots kā iegansts, līdzīgi kā Ministru kabinetā tika pieņemti koku ciršanas grozījumi, un tas ir ļoti neētiski. Mums jādzīvo ar domu, ka karu uzvarēsim, dzīvosim brīvā Eiropā, taču jāatceras, ka ar klimata pārmaiņām nevarēs sarunāt, jo tās nekur nepazūd. Tāpēc ir bīstami Zaļo kursu atbīdīt otrajā plānā kā kaut ko tādu, ko risināsim pēc tam.
Ja kādā brīdī radīsies sajūta, ka 2030. gada klimata pārmaiņu mērķi nav sasniedzami, būs izmaiņas. Ja tā notiks daudzās valstīs, būs pamats mainīt likumu.
ES sabiedrība ir kļuvusi nedaudz klimatskeptiskāka, un būtisks spēlētājs – Eiropas Tautas partijas grupa – ir nosliecies par labu konservatīvākam vēlētājam. Jāatceras, ka biznesam, arī lielajiem lauksaimniekiem, ir lielāka pārstāvniecība politiskajā līmenī. Izskatās, ka jaunā EP varētu būt izaicinošāka vides ilgtspējas politikai nekā šobrīd, ja vairāk būs pārstāvētas galēji labējās partijas un Eiropas Tautas partija. Nākotnē visu noteiks EP un tas, kādas būs nacionālās politikas.”
Viesturs Ķerus, Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs: “Kādreiz vides aizsardzības jautājumi politiķu apziņā bija margināla lieta, kam nepievērst uzmanību. Kad tie nokļuvuši dienaskārtībā, lielāka pretestība nāk no tiem, kurus Zaļā kursa īstenošana varētu ietekmēt. Viens ļoti būtisks spēlētājs visā ES ir lielo industriālo lauksaimnieku lobijs – tā ir liela, starptautiska organizācija, līdz ar to pretestība ir starptautiska.
Gan Latvijā, gan ES kopumā var redzēt, ka lēmuma pieņēmēji bieži vien jūtas daudz komfortablāk, izdabājot ietekmīgiem lobijiem, nevis iestājoties par sabiedrības interesēm. Tie paši spēki, kas savulaik iestājās par Zaļo kursu, sāk atkāpties un stāstīt, cik viens vai otrs uzstādījums ir nesaprātīgs.
Stipri šaubos, vai nākamajā EP sasaukumā būs tāds pats uzsvars uz zaļajām lietām, kā, vismaz vārdos, bija šajā. Vienlaikus jāsaka, šī sasaukuma laikā nekas dramatisks nav sasniegts, tāpēc atkāpšanās no Zaļā kursa vairāk nozīmētu retorikas maiņu nekā kaut kādu pasākumu atcelšanu. Mums ir ES Bioloģiskās daudzveidības un Mežu stratēģija, bet tām nav regulējuma. Joprojām nav pieņemta Dabas atjaunošanas regula. Pārmaiņas vairāk atspoguļotos runās, un labie plāni paliktu neīstenoti dzīvē.
Daudzu partiju programmās lasāma līdzīga retorika, taču jāpatur prātā, ka pie mums EP vēlēšanās svarīgāku lomu spēlē personība, taču EP vairāk nozīme ir lielajām politiskajām grupām, līdz ar to būtiskāk, kā politiskā grupa noskaņota par vai pret vidi. Piemēram, Eiropas Tautas partija (ETP), kas ir liela un ietekmīga grupa, izvērsa ļoti intensīvu dezinformācijas kampaņu, lai noraktu Dabas atjaunošanas regulu, un, ja neskaita Inesi Vaideri, kura šo to atbalstīja, deputāte S. Kalniete un D. Melbārde balsoja atbilstoši ETP disciplīnai.
Jāpatur prātā, ka karš neatceļ klimata vai bioloģiskās daudzveidības krīzi, tā ir jārisina. Jo vēlāk sāksim, jo grūtāk to būs izdarīt, vajadzēs lielākas pārmaiņas un arī emocijas. Tas ir tāpat kā ar slimību – jo vēlāk ķersies pie ārstēšanas, grūtāk būs izārstēt.
Redzu, ka karš tiek izmantots kā iegansts, nevis objektīvs pamats kaut kā maiņai. Par koku ciršanas noteikumu grozījumiem, kurus nesen atcēla Satversmes tiesa, arī tika apgalvots, ka tie ir vajadzīgi tāpēc, ka notiek karš, lai gan ekonomikas eksperti teica, ka grozījumi neko neatrisinās, tomēr tos izbīdīja cauri. Tāpat ir ar ES lauksaimniecību, kur vienu brīdi Zaļo kursu vajag atcelt tāpēc, ka Ukrainā ir karš un mums trūks pārtikas, citā brīdī tas jāatceļ tāpēc, ka ES ieplūdīs lētā Ukrainas pārtika – dari, ko gribi, Zaļo kursu vajag pastumt malā.”
Raivis Bahšteins, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs: “Tādi programmu formulējumi par Zaļo kursu kā “jāpiebremzē, radīs zaudējumus, uzspiests, tāpat esam viena no zaļākajām valstīm” izskan, ka tas ir traucēklis un uzspiests no malas, nevis nepieciešamība un iespēja. Kam tad Zaļais kurss tā traucē? Vai tikai tās nav sabiedrības grupas ar lielu varu un ietekmi pie politiķiem, un visskaļākie protestētāji ir daļa lauksaimnieku? Viņi ir spējuši uzšaut kosmosā savas vajadzības un parādīt, ka ir tik svarīgi un ietekmīgi, ka var braukt ar sūdu mašīnām un dedzināt riepas pie EP. Viņi sevi ir parādījuši pietiekami spilgti, lai arī politiķi viņus pamanītu un ņemtu vērā. Te būtu jāsamēro, vai tiešām daļas lauksaimnieku viedoklis un prasības ir tas pats, kas iedzīvotāju prasības un viedoklis. Man ir lielas bažas, ka nē. Ir svarīgi neiekrist uz skaļiem saukļiem vai veciem mītiem, ka lauksaimniekus, kas gādā maizīti, nedrīkst sāpināt un viņi ir jāklausa.
Arī protestos ir savi patiesības graudi, bet īlens, kas lien laukā, ir pretestība pret zaļajām prasībām, pesticīdu un minerālmēslu samazināšanu – tas ir sāpīgākais. Politikai vajadzētu būt gudrākai un neskriet līdzi ne vienmēr pamatotajiem lauksaimnieku trauksmes kliedzieniem, bet paskatīties tālāk un sadzirdēt iedzīvotājus.
Negribētu sagaidīt paziņojumu, ka EP maina kursu un nebūs vairs zaļais, bet pelēkais kurss. Tā būtu atpakaļrāpulība, tas nebūtu pareizi. ES cenšas rādīt priekšzīmi mazāk attīstītiem reģioniem, redzam, ka visā pasaulē attīstās bioloģiskās platības un arī tirgus. Pat ja Eiropā attīstība ir mazliet noslāpējusies, citur pasaulē izaugsme turpinās. Jācer, ka arī ES atgriezīsies uz izaugsmes takas bioloģiskā tirgus ziņā un šo vērtību turpmāk nepazaudēs.”
Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība, izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autoru personīgos uzskatus. Ne Eiropas Savienība, ne Eiropas Parlaments nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.
