Māris Zanders: Vēl nesen cilvēkus slavēja. Nu pēkšņi izrādās, ka viņi neizturoties atbildīgi 9
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kontekstā ar jaunajiem ierobežojumiem Covid-19 izplatīšanās mazināšanai, manuprāt, svarīgs ir jautājums par lēmumu pieņēmēju komunikāciju ar sabiedrību. Vai tā varētu būt citāda – ar atšķirīgiem akcentiem, mainītu retoriku u. c.?
Pirmkārt, varētu ieteikt nemainīt pašu teiktā saturu, jo tas cilvēkus mulsina un kaitina.
Vēl nesen amatpersonas regulāri atzīmēja, ka Latvijas sabiedrība pret pandēmiju izturas atbildīgi, racionāli, savstarpēji solidāri. Īsi sakot, malači.
Nu pēkšņi izrādās, ka jauni un stingrāki ierobežojumi ir nepieciešami tādēļ, ka cilvēki pret koronavīrusu neizturoties atbildīgi un racionāli. Kurā konkrēti brīdī notika šīs izmaiņas uzvedībā? Oktobra sākumā? Septembra beigās? Ja neironizē, tā jaukt galvu nevajadzētu – uzslavēt, attiecīgi radot sajūtu, ka viss ir un būs puslīdz labi, lai drīz pēc tam norātu žanrā “paši vainīgi!”.
Te var piemetināt, ka līdzīga mētāšanās ir bijusi finansiālās situācijas novērtēšanā, kas arī, pieļauju, cilvēkus tracina. Proti, vēl nesen izskanēja iedrošinājumi, ka naudas budžetā teju būs tik daudz kā nekad, jo, raugi, Eiropas Savienība mobilizē lielus resursus ekonomikas stabilizācijai.
Uzmundrināšana ir laba lieta, tikai te pazuda realitāte, ka tūlīt un visi uzreiz šie resursi neparādīsies. Rezultātā cilvēkiem ir pamats pārmest amatpersonām, kā saka, pīšanos liecībās.
Otrkārt, ir jārēķinās ar to, ka neatkarīgi no epidemioloģiskās situācijas pasliktināšanās ir un būs vērā ņemama sabiedrības daļa, kas uzskata, ka situācijas nopietnība tiek pārspīlēta. Komunikācijā ar šādiem cilvēkiem neder atkārtot vienus un tos pašus argumentus, ir jāmeklē jauni.
Mans sociālo tīklu “burbulis” ir apzināti veidots tā, lai es redzētu arī šīs sabiedrības daļas nostāju, un šajā nostājā ir sava loģika, kas izriet no smagi saslimušo un nāves gadījumu skaita.
Proti, ja tas ir salīdzinoši mazs, cilvēks diezgan prognozējami pieņem, ka viņš pat sliktākajā gadījumā tiks cauri ar neērtībām, kas nepārsniedz ierastās gripas radītās. Salīdzinājumam bieži tiek piesaukta daudz drūmāka statistika, ko rada citas saslimšanas. Man šķiet, ka ir nepieciešams mainīt akcentu, uzsvaru liekot uz Covid-19, izteikšos vienkāršoti, lipīgumu.
Te divi aspekti. Pirmkārt, ar sirds un asinsvadu slimībām es nevaru saslimt, ja kāds man uzklepo, līdz ar to nāves gadījumu skaita salīdzinājumi kļūst bezjēdzīgi. Otrkārt, ja akcents tiek likts uz lipīgumu, tad var citādi izbūvēt cēloņsakarību ķēdi tā, lai tā liktos vērā ņemama arī skeptiķiem.
No skeptiķa viedokļa raugoties, līdzšinējais slimnīcās nonākušo ar Covid-19 sasirgušo skaits nav arguments ierobežojumu pastiprināšanai.
Savukārt akcenta uz lipīgumu sāls ir tā, ka Covid-19 īpatnību dēļ inficēto skaits pieaug tik strauji, ka agri vai vēlu palielinās arī tā inficēto daļa, kas nonāk slimnīcā. Tēlaini izsakoties, ja no 100 inficētajiem slimnīcā nonāk 1, tā ir viena situācija, kurā cilvēciski saprotami ir pavīpsnāt par brīdinājumiem.
Savukārt, ja mums ir jau 1000 inficēto, tad slimnīcās ir 10 un tā tālāk. Un – cilvēks var pats sevi un savus tuvākos uzskatīt par gana veselīgiem (nepīpē, sporto utt.), lai nebaidītos no Covid-19, bet elementāra loģika arī saka, ka, jo vairāk būs slimnīcās ar kovidu nonākušo, jo lielākas problēmas būs cilvēkiem, kuri meklē mediķu palīdzību ar, ja tā var formulēt, pavisam citām diagnozēm.
No Covid-19 patiešām nav jābaidās, es teiktu skeptiķiem, tādā izpratnē, ka nav jākrīt panikā, ja kāds blakus šņaukājas vai pašam parādās klepus; ir jādomā par to, lai pilsonis X varētu saņemt mediķu palīdzību arī tad, ja viņš salauzis kāju vai cita ķeza gadījusies. Proti, lai mediķi nav pārslogoti un stresaini.
Par maskām. Manuprāt, ir diezgan bezjēdzīgi turpināt strīdus par to, cik tieši lielā mērā maskas aizsargā vai neaizsargā.
Labāk runāt ikdienas loģikas kategorijās. Ir situācijas, kurās ir kaut kādi riski – piemēram, jūs dzīvojat vētru bieži plosītā piekrastē. Visticamāk, neviens no piesardzības pasākumiem nedos garantētu drošību. Tomēr cilvēki veic zināmu, iespējams, nepilnīgu pasākumu kopumu – nostiprina ēku, izveido produktu krājumu minimumu utt. –, lai būtu izdarījuši vismaz to, kas no viņiem pašiem vispār ir atkarīgs.
