“Mēs visi esam viens ar otru saistīti” 2
Stradiņa slimnīcas māsas palīdze Daiga Grigone zaudēja savu dzīvesbiedru un dēlu tēvu Ēriku Čerņenoku. 2013. gada 14. maijā Ēriks atlidoja no Īrijas, iekārtojās darbā par kasieri veikalā “Maxima”, pārcēla ģimeni no mājas, kur bija desmit gadus dzīvojuši un ko atsavināja banka, uz īrētu dzīvokli, un tad notika nelaime. Tagad Daiga mīt dzīvoklī, ko dēli nopirka par kompensācijas naudu. Viņa izrāda glīti izremontēto mājokli, pie istabas sienas krusts, uz palodzes Ērika vesti suvenīri.
– Ēriks ļoti pieķērās un priecājās par mājīgiem sīkumiem. Jo viņam bērnībā tā visa bija trūcis. Arī mēs sākumā dzīvojām ļoti pieticīgi. Viņš dēliem taisīja mašīnas no koka klucīšiem, bet tagad no Īrijas atveda šo lepno koka mašīnīti. Un man lelles, jo, kad apprecējos, man bija tikai septiņpadsmit, un toreiz atnācu pie viņa ar lellēm. Ēriks strādāja bez atelpas, viņš gribēja, lai mums būtu pārticība, lai mums būtu pašiem sava māja. Tāpēc arī visa ģimene braucām uz Īriju un dēli kokaudzētavā strādāja kopš piecpadsmit gadu vecuma. Mājai ņemtais kredīts bija mūsu nesaprašanās iemesls. Es gribēju atpakaļ mājās, bet Ēriks domāja tikai par naudu. Tā es tolaik to uztvēru. Tagad jau es saprotu, ka viņš vienkārši gribēja, lai ģimenei nekā netrūktu. Pēc Ērika nāves man bija šoks. Visas lietas taču kārtoja Ēriks. Tagad māja ir pārdota, bet man vēl jāmaksā bankai trešdaļa algas, kamēr visi papīri būs kārtībā. Teikšu, kā ir, iet pagrūti. Mēnesī strādāju aptuveni 240 stundas, bet ar algu nevaru mēnesi iztikt. Ar veselību esmu tikusi labā galā. Varētu atkal strādāt Īrijā, bet dēli vairs negrib braukt prom. Es arī negribu, ir jāiztur.
Līdztekus šai nelaimei notika arī labas lietas. Paldies Rīgas domei, ka apmaksāja psihologa palīdzību. Izvēlējos dakteri Jāni Vītiņu Psihosomatiskajā centrā, un varēju sakārtot arī to, kas psihē bija palicis kopš Īrijas. Mēs jau bijām citādi audzināti, bet tur viss tendēts uz naudu. Cilvēcību un sirsnību varēju gūt vienīgi Īrijas baznīcā, kur vakaros notiek īstā dzīve. Cilvēki pulcējas, dzied, spēlē, mācās kādu mūzikas instrumentu. Kad aizgāju pie daktera Vītiņa, nesapratu, kāda jēga dzīvot – Ēriks miris, mājas nav, suni nācās atdot citiem cilvēkiem, jo, mājā dzīvodams, bija radis brīvībai… Tomēr psihologs sāka mani motivēt. Ka esmu dzīvoklī remontu uztaisījusi, ka mācos vakarskolā. Teicu – nesaprotu, kāpēc. Tas tev noderēs! Pēc nelaimes vairs negāju uz vakarskolu. Tomēr klasesbiedru un skolotāju mudināta skolu pabeidzu. Tagad vēlos izmācīties par medmāsu.
Arī Dievs palīdzēja. Jutu, ka neesmu viena, gāju pasēdēt baznīcā. Lūdzos, un mūsu draugi par mums lūdzās. Ēriks savulaik kalpoja kā ministrants un palīdzēja remontdarbos Bauskas baznīcā. Šos trīs eņģeļus Ēriks atveda no Anglijas, lai būtu mājīgi. Mēs vienmēr gribam mājas. Bet patiesās mājas jau esot debesīs. Man tagad ļoti sāp, ka Ēriks tik ļoti taupīja un neko sev neatļāvās. Bet varbūt man tikai šķiet, ka viņš Anglijā nebija laimīgs. Viņš spēlēja ģitāru, viņam bija draugi franču ģimene. Brīvdienās bija sācis remontēt kādai ģimenei māju. Viņam ļoti patika palīdzēt, viņam bija daudz draugu.
Ceļš ir viens – Jēzus un debesis. Es neinteresējos par ezoteriku, bet mēs redzējām Ēriku neilgi pēc notikuma, decembrī. Todien man kļuva slikti ar sirdi, saucām ātros, bija nespēks, arī dusmas uz Dievu. Jo kāpēc Ērikam bija jāaiziet tagad, kad mūsu attiecības sāka sakārtoties? Āgenskalna īrētajā dzīvoklī, kur pārcēlāmies pēc mājas zaudēšanas, bija krāsns apkure. Migu ciet, dzirdu – krāsns durtiņas iečīkstas. Paskatos – Ēriks pietupies liek malku krāsnī. Prāts nostrādā – paga, viņš te nevar būt, viņš ir miris. Saku: bet tu šeit nevari būt, tev ir jāiet prom. Viņš salika malku un pazuda. Stāstu dēlam, viņš arī tajā dienā tēvu uz ielas redzējis. Dēls viņam arī bija teicis – tu nevari šeit būt. Arī mamma redzēja. Mēs par viņu lūdzam, Ērikam bija daudz ticīgu draugu, kuri arī par viņu lūdz.
Kad notika traģēdija, dēls man zvanīja, bet es sākumā domāju, ka jumts iebrucis citā veikalā. Un teicu – tas uz mums neattiecas, tā nav tā “Maxima”. Bet pēc šā teikuma sapratu – viss attiecas uz mums, mēs visi esam viens ar otru saistīti.
