“Es gribu, lai cilvēki ir priecīgi!” 2
LMA tekstilmākslas studente Anda Skadmane (24) Zolitūdes traģēdijā zaudēja dvīņumāsu Dainu un tēvu Jāni Skadmani. Daina Skadmane studēja LMA vides nodaļā un 2013. gada nogalē vides objektu festivālam “Ziemassvētku egļu ceļš” izveidoja “Vēja egli” – emocionālu, smalku darbu – mirguļojošas spoguļstikla bumbas, kas līgojas vējā. Tās uzstādīšanu pie Kongresu nama Rīgā viņa vairs nepiedzīvoja.
– Es gribu, lai cilvēki ir priecīgi, māsa teica, darbu veidojot. Atceros, ka viņai tas bija ļoti svarīgi. Pērn decembrī redzēju, ka cilvēkiem patiešām patika egle, kā tā zaigo un spīd, – atceras Anda. Viņa ir māksliniece aploksnei “Atceries Zolitūdi!”, ko šodien, Zolitūdes traģēdijas gadskārtā, laiž klajā “Latvijas Pasts”. Andas darba pamatā ir māsas Dainas “Vēja egles” fragments.
– Mana māsa bija vislabākā māsa, un es vēlējos, lai uz aploksnes būtu viņas darbs. Mēs abas bijām kā komanda. Darba ideja – no bumbiņām šķiļas putni un lido augšup uz debesīm. Tie putni ir 54 dvēselītes. Uztaisīju vairākus variantus un vaicāju citu bojāgājušo tuviniekiem, kas vairāk iet pie sirds. Un izvēlējāmies šo. Domāju arī par to, lai tie būtu Latvijas putni un Latvijas ainava.
Man ir mamma, brālis, vecākā māsa un jaunākā māsa. Pašlaik visi dzīvojam kopā. Vienīgi brālis dzīvo un strādā ārzemēs. Sazvanāmies, cits citu atbalstām, kad vēlamies, aprunājamies. Mamma un vecākā māsa apmeklēja rehabilitācijas. Bet man ir vieglāk parunāt ar saviem ģimenes locekļiem, nevis svešu cilvēku. Visgrūtākais, ka neviens nevar atbildēt – kāpēc. Tas ir sāpīgākais jautājums, lai spētu pieņemt notikušo.
Kā visvairāk pietrūkst? Tas notika tik pēkšņi… gribas vēlreiz apskaut māsu. Zinu, ka tas nekad dzīvē nenotiks, un tā man ļoti pietrūkst.
Esam runājuši ar citu bojāgājušo tuviniekiem, viņi arī saka – tie, kurus zaudēja Zolitūdē, bija labākie, mīļākie, kam ļoti laba sirds. Arī mūsu tētis. Viņam vissvarīgākais bija ģimene, lai visi ir pārtikuši, laimīgi, priecīgi. Viņš agrāk strādāja Iekšlietu ministrijā, bet pensijas gados – par šoferi, lai vakaros varētu būt mājās. Domājam, tagad visi esam lieli, mamma varēs atpūsties, lai atgūtos no šā smagā zaudējuma, un mēs viņu vienmēr atbalstīsim. Gads tik ātri pagājis, šķiet, ka tas noticis nesen. Vēl ir grūti. Pirms gulētiešanas visu laiku domāju par savu māsu un tēti.
