“Viņš visu laiku strādāja, bez brīvdienām, bez apstājas” 2
Daiga Puriņa zaudēja savu dzīvesbiedru VUGD kaprāli Sergeju Ižiku, kurš par savu dienesta pienākumu pildīšanu dzīves laikā apbalvots četras reizes un pēc nāves viņam piešķirts Viestura ordenis. Daiga ar Sergeju nebija precējušies, taču kopā bija nodzīvojuši sešpadsmit gadus. No pirmajām laulībām Daigai ir meita un Sergejam adoptēts dēls.
– Visu mūžu esmu strādājusi par medmāsu. Pirms diviem gadiem biju Vācijā papildināt zināšanas un strādāju vecu ļaužu pansionātos. Es ticu Dievam un Veimārā baznīcā no sirds lūdzu, ka gribu mājās. Un drīz vien tā arī notika. Otra vēlme – bija ieķīlāta mammas māja, lūdzu, lai tieku vaļā no parāda. Meita zvana, zibens iespēris, jumts norauts, māja bija apdrošināta un banka noņēma ķīlu. Vēl gribēju ar mazbērniem tuvākas attiecības. Un tagad tās ir, jo dzīvoju mājā kopā ar savu mammu, meitu un mazbērniem. Agrāk ar Sergeju dzīvoju Iecavā divistabu dzīvoklī. Dzīvoklis bija uz viņa vārda, un tas paliek viņa dēlam Iļjam, kurš dzīvo Maskavā. Mēs pret Iļju labi izturējāmies. Krājām naudu, lai viņš katru Jaungadu varētu atbraukt ciemos, lepnu auto viņam nopirkām, dāvanas vienmēr sarūpējām. Pie Sergeja bēru galda viņš teica, ka mani neaizmirsīs. Bet, saņēmis tēva apdrošināšanas naudu, Rīgas domes, “ziedot.lv”, Iecavas domes pabalstu, pat nav pajautājis, kā man klājas. Labi, ka Sergejs to neredz. Viņš bija ļoti labs. Man visu algu atdeva, lai saimniekoju. Manus mazbērnus uz cirku un citām izklaidēm veda, savai mātei zāles apmaksāja, un cik daudziem viņš ir naudu aizdevis!
Sergejs strādāja VUGD, celtniecībā un papildus celtniecības koledžā izmācījās par būvvadītāju. Divas baznīcas Iecavā uzcēla. Spogulī katru rītu skaitīja vārdus Dieviņam. Viņš visu laiku strādāja, pēc darba atkal, bez brīvdienām, bez apstājas. Bija palikuši vēl pieci gadi līdz izdienas pensijai, teicu – ej prom. Bet viņš – es tā nevaru, mēs, ugunsdzēsēji, – Viens par visiem un visi par vienu! Pirms traģēdijas tā jocīgi sāka runāt par mantojumiem, mašīnām. Trešdien no rīta teica: man nav ne kredītu, ne parādu, ne problēmu. Viņam bija tādas savādas acis, domāju, kas noticis. Pirmajā naktī pēc bērēm sapnī Sergejs teica: man ļoti smagi, man sāp, man spiež. Reizēm, kad man kļūst smagi, aicinu – atnāc sapnī! Sergejs atnāk. Reiz tāds skaists, baltā kreklā. Jautāju – kur tu esi pazudis jau gadu. Bet viņš man – meklē citu vīrieti! Es saku – negribu citu.
Sergejs vienmēr teica – mēs esam viens otram atdevuši daļu savas dzīves. Jā, tā ir, un mēs dzīvotu vēl un vēl, un labi dzīvotu…
Visiem trim bojāgājušajiem glābējiem mēs, dzīvesbiedres, bijām civilsievu statusā. Biedrības “Zolitūde21.11.” pārstāve Regīna Ločmele-Luņova gan cīnās, lai mums būtu iespējams saņemt kādu kompensāciju.
