Savas ģimenes līdzsvara koordinatore 2
Aleksandra Fedutina (27) zaudēja mammu. Viņa strādā “Air Baltic” par lidaparātu svara un balansa koordinatori, rūpējas, lai pasažieri un krava būtu drošībā. Un aktīvi darbojas biedrībā “Zolitūde 21.11”. Aleksandrai ir tētis jūrnieks un piecpadsmitgadīgs brālis.
– Tagad atbildība par viņiem ir uz maniem pleciem. Sākumā bija drausmīgas bailes, bet nu jau esmu pieradusi. Mamma mūs, visus trīs, ir izlutinājusi. Kā viņa tika ar to visu galā? Pašai bija darbs, un vēl mūs aprūpēja – gatavoja ēst, mazgāja veļu, kopa māju. Mamma pārdzīvoja, ka neesam patstāvīgi. Un ar savu aiziešanu rosināja mūs pašus visu darīt.
Pirmais, kas deva spēku izturēt, bija doma – ja reiz Dievs ir devis tādu uzdevumu, tas godam jāpaveic. Redzēju, ka tētis dara, cik var, bet vairāk viņš nespēj. Un sajutu, ka es varu rīkoties ar vēsāku prātu un adekvātāk pieņemt lēmumus. Neatļāvos brāļa un tēva klātbūtnē raudāt.
Sākumā gāju uz baznīcu, bet tad nodomāju, ka mammai būtu svarīgāk, lai es izvāru ģimenei zupu, nevis klausos dievkalpojumu. Tagad turp eju, vadoties pēc sajūtām. Galvenā jēga – dvēsele ir augšāmcēlusies. Lai mamma ar prieku skatās, kā mēs te, lejā, dzīvojam – ka ir labi, esam kopā, ejam uz priekšu.
Zinu, ka cilvēkiem daudzreiz vēsturē ir klājies vēl grūtāk. Tas notur līdzsvarā. Joprojām ir brīži, kad neticu, ka tas ir noticis. Nevar būt, ka mammas nav. Jūtu, ka mamma ir blakus un vada mani. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet par savām izjūtām ģimenē neesam runājuši, tikai par praktiskām lietām. Neesmu skatījusies ģimenes bildes. Psiholoģe teica, ka smagākais būšot tagad, pēc gada. Mēs neesam ne pirmie, ne pēdējie, kam iet bojā tuvinieks. Bet mūsu smagākās atmiņas ir tieši no gaidīšanas, neziņas, cerībām, atpazīšanas. Nostāvēju pie “Maxima” no 19 vakarā līdz 9 rītā. To laiku cenšos izdzēst no atmiņas. Tētim izdzēsu no mobilā mammas numuru. Noslēpu mammas mantas, nopirku jaunu paklājiņu, vēl šo to. Ar lietu maiņu dzīvoklī pamazām sākam dzīvi trijatā. Pirmajās dienās teikumi – es aiziešu uz veikalu, skanēja šausminoši. Ja kāds no mums necēla klausuli, ak Dievs! Bet tagad jau esam nomierinājušies. Esam vairāk kopā, esam saliedētāki, apzinoties situāciju, tētim daudz ko piedodu. Agrāk tikai domāju, būtu labi kādam palīdzēt, tagad palīdzu, cik varu. Redzu, ka brālis arī nevis pārdod kādu savu lietu, bet atdod. Sākumā man šķita, ka vienīgā dzīves jēga ir palīdzēt citiem. Tagad domāju mazliet arī par sevi, jo citādi nespēšu palīdzēt citiem. Biedrībā “Zolitūde 21.11.” visi esam vienādi, brīvāk jūtamies. Regīna Ločmele-Luņova ir mūsu analītiskais centrs, jo mēs pēc traģēdijas bijām kā citā pasaulē. Esam saņēmuši cietušo statusu. Daži savu laiku velta tiesvedības lietām, man svarīgi būt vairāk kopā ar brāli. Ticu, ka kosmosā ir taisnība un vainīgie saņems sodu. Jo tiesas slēdziens jau beigu beigās būs jocīgs, ka vainīgs kāds apsargs un tādā garā.
Kas šā gada laikā mainījies? Mammai bija mašīna, viņai patika braukt. Bet man nebija tiesību, jo bija bail no atbildības – kā braukšu, vai kādu auto nesabuktēšu, vai kādu neievainošu. Apsolīju tētim, ka nākamreiz no jūras es viņu sagaidīšu ar mašīnu, un tā arī bija. Tiesības ieguvu 28. augustā, un tētis atbrauca 29. augustā.
Paldies Dievam, ka valsts apmaksāja sociālo rehabilitāciju, joprojām abi ar brāli cenšamies aizbraukt uz SIVA pie Natālijas Beļakovas. Pamazām tiekam uz priekšu. Centos arī tēti turp aizmānīt, bet neizdevās, taču labi, ka viņam emocijas uzreiz sprāgst ārā. Es visas bēdas turēju sevī, bet pēc pusgada viendien kādas divas stundas noraudāju un atbrīvojos no smaguma. Un dzīve kļuva vieglāka. Un tad mums nomira kaķītis, viņš bija tikai trīs gadus vecs.
Par brāli uztraucos, kā viņam klāsies skolā. Sekmes nav pasliktinājušās. Pērn gāja gan uz boksa nodarbībām, gan dejošanu. Tagad atteicies no boksa, lai būtu vairāk laika mācībām un nebūtu noguris.
Tēta sauszemes hobijs ir riteņbraukšana. Jau sen gribēja nopirkt riteni, šogad beidzot to izdarīja un, kad pārnāk no jūras, izbrauc kādus apļus. Pat līdz Slokai bija aizbraucis.
