Glābēji 2
VUGD majors Juris Blūzmanis bija glābēju vidū, trīs diennaktis strādāja gruvešos, meklējot dzīvos, iznesot mirušos, arī trīs savus kolēģus.
– Kad kopā ar kolēģiem strādāju nogruvumos, domāju tikai par darāmo. Bet, izejot ārā, pie saviem tuvajiem, kuri atradās aiz drošības zonas nožogojuma, jutu, kā sirds sažņaudzas un pa vaigiem sāk birt asaras – cilvēku loks ap nožogojumu, Latvijas karogs, svecītes, ziedi… Kad iegāju atpakaļ strādāt, asaras nožuva. Un tā katru reizi. Kā burvju loks.
Vispirms glābām dzīvos. Sarunājāmies ar tiem, kuri varēja parunāt. Paldies dakterim kapteinim Vitālijam Zaharovam – vienīgajam ugunsdzēsējam ārstam, kurš bija tiesīgs doties iekšā zonā un sniegt cietušajiem cilvēkiem atsāpināšanu. Tā palīdzēja noturēties pie samaņas arī kasierim Mārtiņam, kurš deviņas stundas pavadīja zem betona gabaliem, citādi būtu iestājies šoks, bezsamaņa, kas tādos apstākļos būtu līdzvērtīgi nāvei.
Lūdzām radiniekus zvanīt cietušajiem ik pēc pusstundas, lai pēc mobilā signāla skaņām saprastu, kur meklēt. Zvanu bija daudz, bet atbilžu maz. Pēc deviņām stundām glābšanas darbu nevienu dzīvu vairs neatradām.
Rokot gruvešus bija doma – bērni, bērni, bērni… Kad gruvešos ieraudzījām bērna apavus… Pirmajā mirklī pamira sirds, bet skatos – cena klāt. Bojāgājušo vidū nav neviena bērna. Kaut gan tas bija laiks ap sešiem vakarā, kad visi nāk no dārziņiem, skolām… Mana māsa dzīvoja Zolitūdē un strādāja bērnudārzā. Kāda mamma viņai stāstījusi, ka ar savu vienpadsmitgadīgo meitu todien bijušas lielveikalā “Maxima”. Kad 16.41 nostrādāja ugunsdrošības signalizācija un balss aicinājusi evakuēties, meitene teikusi: “Mammu, mums skolā mācīja, ka jāiet ārā. Ejam ārā!” Domāju, ka todien daudzi bērni savus vecākus izveda no veikala. Jo daļai vecāku ir attieksme – ai, nekas jau nenotiks! Darbavietās bieži vien pret ugunsdrošības noteikumiem izturas formāli, lai tikai darbinieki parakstās žurnālā un strādā tālāk. Bet bērniem skolās, bērnudārzos ir evakuācijas mācības, viņi zina, kas jādara, kad atskan trauksmes signāls. Visi izskrien ārā, stundas nenotiek, baigi jautri. Un kopš bērnības rodas ieradums – atstāt telpas, ja skan signalizācija. Paldies pedagogiem!
Gads pagājis. Ikviena brūce, kas ieplēsta, apdzīst, pārvelkas ar ādu, bet, protams, rēta paliek, asinsvadi cirkulē citādi, bet cirkulē. Arī es kā ugunsdzēsējs funkcionēju, un mani kolēģi. Otrais nogruvums maksāja dzīvību trim mūsu vīriem un vairākus sakropļoja. Daļa manu biedru psiholoģiski sabruka uzreiz, viņi bija vinnētāji, jo zemapziņa emocionālo traumu izspēra ārā. Mani notikušais psiholoģiski skāra pēc kāda laika. Neizskaidrojami zuda interese par dažām lietām, kas līdz tam šķita saistošas. Kopš bērnības sapņoju par nelielu kuģīti. Pirms diviem gadiem iegādājos kuģa sagatavi un visu brīvā laika enerģiju un spēkus veltīju, lai uzbūvētu skaistu kuģīti un tad, kad došos izdienas pensijā, pilsētas kanālā varētu vizināt un priecēt Rīgas viesus. 2013. gada beigās gatavojos pabeigt rudens darbus, bet pēc traģēdijas vairs negribējās iet pie kuģa. Vēl man patika apceļot Latvijas pilsētiņas, pēkšņi arī to vairs negribējās. Pēc pāris nedēļām parādījās reiboņi līdz pat samaņas zudumam. Nokļuvu slimnīcā. Kad ārsti uzzināja, ka esmu glābis cilvēkus “Maxima” traģēdijā, teica – nekavējoties uz rehabilitāciju! Paldies valdībai, kas glābējiem, cietušajiem un bojāgājušo tuviniekiem sniedza iespēju psiholoģiskajai rehabilitācijai! Paldies SIVA psihologiem! Jau pēc pāris nodarbībām gan reiboņi pārgāja, gan asinsspiediens normalizējās. Bet nodarbībās ir pašam jāstrādā. Dažiem kolēģiem šķita, ko tad mēs, pieauguši vīrieši, no papīra izgriežam figūriņas, zīmējam, ar lellītēm spēlējamies. Bet tas ir vajadzīgs, jo psihologi strādā ar zemapziņu. Apziņa zina, cik ir 2+2, bet zemapziņa ir tā, kas man liek domāt, ka 2+2 ir četri.
Protams, saņēmām arī masāžas. Atgriezās dzīvesprieks. Sajūtas kļuva vienkāršākas, tu saproti dzīves kārtību. Daudz palīdzēja arī pats organisms, vēlme dzīvot un darboties tālāk. Šovasar atsāku būvēt savu kuģīti. Manam desmitgadīgajam dēlam Dāvim arī patīk kuģi. Šad tad vasaras vakaros abi aizbraucam uz Andrejostu, skatāmies uz lielajiem kuģiem, pasapņojam un kopā cīnāmies ar savu kuģīti. Visas sajūtas veido tālāko dzīvi. Šobrīd kopā ar kolēģiem Zolitūdes traģēdiju uztveram kā mācību, konstruktīvi domājam, ko glābšanas darbos varbūt varētu darīt vēl labāk.
