Sarunas kamerizstādē “Ādas” – par tetovējumiem, ādas kolekcionēšanu un iedvesmu radīt 0
Tetovēties vai ne – tā ir katra paša izvēle, taču grūti aptvert, ka pēc nāves āda ar tetovējumu varētu nokļūt muzejā. Tomēr RSU Anatomijas muzejā glabājas 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma jūrnieku un cietumnieku tetovēto ādu kolekcija, kas līdz 29. decembrim apskatāma Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā pētnieciska un mākslas projekta rezultātā tapušā kamerizstādē Ādas.
Par projekta laikā atklāto un radīto plašāk varēs uzzināt divos īpašos sarunu vakaros 8. un 15. novembrī.
Izstādē apskatāmā kolekcija ir reta un savdabīga liecība gan tetovēšanas tradīcijām Latvijas teritorijā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, gan tālaika anatomu zinātniskajām interesēm. Izstādē skatāma arī mākslinieciskā mijiedarbībā tapusī Ausmas Šmites tetovējumu kolekcija no nākotnes, ko māksliniece ar apmeklētājiem apspriedīs sarunu vakarā Šausmas un briesmas 8. novembrī plkst. 18.00.
Māksliniece runās par to, kā netīkamais palīdz radīšanas procesā un cik svarīgi ir ik pa laikam ieskatīties bezdibenī.
Savukārt 15. novembrī plkst. 18.00 sarunu vakarā Tetovējumi, kas dzīvo pēc nāves izstādes kuratore Ieva Lībiete vētīs, kādu mērķu vadīti, 20. gs. sākuma anatomi preparējuši, apstrādājuši, ierāmējuši un eksponējuši tetovētu cilvēku ādu? Kas bijuši šo tetovējumu īpašnieki? Ko ar šo ādu iesākt 21. gadsimtā?
Sarunu vakari noritēs Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā Antonijas ielā 1. Kamerizstādes telpā klusi skan mūsdienu tetovēšanas aparāta sīkšana, un apskatei izliktie darbi aplūkojami nelielā apgaismojumā, lai gaisma eksponātiem neradītu neatgriezeniskus bojājumus.
Izstādē apskatāmie tetovējumi nav tapuši profesionālu tetovēšanas mākslinieku salonos. Tie, raugoties no mūsdienu skatījuma, ir mākslinieciski naivi un tehniski primitīvi – tetovējumi tolaik tika veidoti ar adatu, ar kuru caurdūra ādu, un pēc tam asiņaino vietu piepildīja ar krāsvielu – tušu, šaujampulveri, tinti, cinoberu, “veļas zilumu” u. c. Buru kuģi un enkuri, pārdabiskas būtnes un daiļas dāmas – tas viss skatāms senajos tetovējumos, kas pašlaik ir viena no retajām saglabātajām liecībām par tetovēšanās tradīciju Latvijā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā.
