Drīzāk aizies uz skaistumkopšanas salonu, ne pie ārsta. Saruna ar ginekoloģi Puķīti 4
Februārī paies desmit gadu, kopš iznāk žurnāls 36,6 °C. Pati pirmā ārste, ar ko sastapās lasītājs, šķirot jaunā izdevuma pirmā numura lappuses, bija ginekoloģe Margarita Puķīte. Toreiz daktere kopā ar žurnāla redakciju devās uz Madlienu, kur gan joprojām bija sava neatliekamās palīdzības brigāde, taču nebija ginekologa, un atbildēja uz madlieniešu jautājumiem – par kontracepciju, dzimumdzīvi, intimitāti. Šoreiz – garāka saruna ar dakteri Puķīti, bet temati – tie paši.
– Kas svarīgs šajos desmit gados noticis jūsu praksē un ginekoloģijā kopumā?
– Nenoliedzami, tehnoloģijas ir ļoti atvieglojušas izmeklēšanu. Ir ieviests dzemdes kakla vēža skrīnings – tas tomēr ir stingrāks uzstādījums, ka jāatnāk pie ginekologa, kaut gan daudzas pacientes to tik un tā neizmanto.
Pa šiem gadiem mainījies vēl tas, ka daudzas pacientes atbrauc no ārzemēm. Tad, kad nāk svētki, der iekārtoties, lai pašai nebūtu atvaļinājuma, jo pacientēm ir brīvdienas un viņas brauc šurp – arī lai apmeklētu ārstus.
Piedzīvots, ka agrākajām pusaudzēm, kas reiz bija manas pacientes, piedzimst pirmais, otrais, trešais bērns.
Manā dzīvē noticis tas, ka esmu aizstāvējusi doktora disertāciju pedagoģijā, esmu docente Rīgas Stradiņa universitātes Sarkanā krusta medicīnas koledžā. Pasniedzu dzemdniecību un ginekoloģiju.
– Kā šajā laikā mainījušās sievietes?
– Kļuvušas mazāk līdzestīgas. Laikam prioritāte ir cita, nevis padomāt par savu veselību, – drīzāk aizies uz skaistumkopšanas salonu, ne pie ārsta. Varu runāt, cik gribu! Piemēram, sieviete un smēķēšana. Šis paradums ietekmē veselību, arī asinsvadus. Tie apgādā ar asinīm visus orgānus, bet, ja asinsvads ir bojāts, orgāni nav paēduši. Meitenes sāk smēķēt jau 13 gados un, tā teikdama, es zinu, ka daudzas sāk vēl agrāk. Tā līdz 25 gadiem, kad atnāk pie manis un saka: Dakter, es gribu veselu bērnu! Garantējiet man to! Tā izpaužas līdzestības trūkums – eksistē tikai šis brīdis un tas, ko gribu tagad, jo nedomā, kā rīcība šodien ietekmēs laiku pēc desmit, piecpadsmit gadiem.
Līdzīgi ir ar daudzām saslimšanām, teiksim, ar sēnīti. Ierodas paciente un pieprasa: Dakter, izārstējiet! Kad sāku runāt, izrādās, ka medikamenti ne vienmēr ir vienīgais un galvenais risinājums. Izārstēt ir ļoti sarežģīti, ja sieviete pati neanalizē visus slimības iemeslus: higiēnu, ēdienus, dzērienus, veļu, kādu viņa valkā…
– Kas veļai var būt vainas?
– Stringa biksītes ir viens no riska faktoriem biežiem urīnceļu iekaisumiem. Escherichia coli ir zarnu baktērija, kas parasti dzīvo zarnu traktā, bet pa stringu tā var nokļūt tur, kur tai nav jābūt, un sākas urīnceļu infekcija. Tad bieži notiek tā, ka paciente aiziet uz aptieku, nopērk dzērveņu kapsulas, palieto un atkal jūtas labi, bet vai var teikt, ka slimības cēlonis novērsts, ka tā ir izārstēta?
– No otras puses – tas nozīmē, ka pacientes ir ļoti augstās domās par medicīnu, jo uzskata, ka ārsti un zāles vienmēr palīdzēs.
– Protams, nav nekādu problēmu izrakstīt antibiotiķus! To arī gaida, ka dakteris teiks: lūdzu, lietojam antibiotiķus, bet pēc tam – jogurta kapsuliņas, lai novērstu stipro zāļu kaitējumu dabīgajai zarnu un maksts gļotādu florai! Bet kā līdz antibiotiķiem nenonākt? Mūsu vecmāmiņas bija daudz spēcīgākas, mazāk lietoja medikamentus, toties vairāk kustējās, strādāja, darīja, vienkāršāk un mazāk ēda. Mūsdienās daudzas sievietes pastāvīgi uzturas telpās, pie datora, aktīvi nestaigā, jo ir mašīna…
– Daudzi ārsti saka, ka pacienti kļūst aizvien gudrāki – pirms apmeklējuma izlasa internetā visu iespējamo informāciju un gandrīz vai paši sev nosaka diagnozi…
– Man arī ir pacientes, kuras atnāk un saka – ziniet, mani moka sēnīte vai tāda un tāda slimība! Es to laboratoriski apstiprinu, izrakstu medikamentus, un uz kādu brīdi sievietei ir vieglāk. Bet, ja nemeklē cēloņus, kāpēc slimība sākusies, drīz vien tā pati paciente atgriežas ar to pašu problēmu – internets nepasaka priekšā, kāpēc tieši šim cilvēkam kaite atkārtojas. Varbūt pie vainas ir intīmā dzīve, varbūt cēlonis jāmeklē maksts imūnsistēmā, jo trūkst laktobaktēriju. Ne visām patīk, ja saka, ka jāsāk domāt.
– Ginekologu ir daudz – nepatiksiet jūs, aizies pie cita!
– Jautājums, ko sieviete vēlas: uzvelt atbildību ārstam vai pati uzņemties atbildību par savu veselību.
– Kā raugāties uz to, ka jaunās māmiņas kļūst arvien vecākas? Latvijā 15 procenti dzemdētāju ir vecumā virs 35 gadiem.
– Pret to izturos ļoti kritiski. Sievietes nepadomā par to, kas būs pēc 10 gadiem – gan ar viņu, gan bērnu. Šorīt pat – 37 gadus veca paciente paziņoja: Ja hoču ļaļu!* Nerunāju par reproduktīvo veselību! Viņa ir vesela, grūtniecība var iestāties! Jā, viņa būs riska grupā, mēs novērosim, papildus izmeklēsim, lai pārliecinātos, ka bērnam nebūs ģenētisku patoloģiju, bet realitāte ir tāda: jo vairāk grūtniecei gadu, jo šis risks ir augstāks.
Otra lieta. Arī es esmu sieviete pēc četrdesmit. Ja man tagad kāds traucētu miegu, ja man būtu jāmeklē auklīte, tas mani izsistu no sliedēm! 35 gados tas var neienākt prātā! Sieviete domā, ka viss būs ļoti labi. Bet kā jutīsies bērns? Viņam ir jāaug ar traku mammu – kopā jāslēpo, jābrauc ar ragaviņām vai velosipēdu, jādauzās svaigā gaisā! Ja mani tagad kāds septiņgadnieks kaut kur vilktu… Es gribu mieru! Gribu iet uz teātri, uz koncertiem, nevis domāt, kam palūgt pieskatīt bērnu! Protams, esmu ar mieru auklēt mazbērnus, bet tas nebūs nemitīgi. Vienmēr zināšu, ka drīz pārnāks viņu mamma vai tētis un es varēšu doties savās gaitās.
Nenoliedzami, ka dzīvē situācijas var būt dažādas – neizdevušās iepriekšējās attiecības, izveidojušās jaunas… Bet vai vienmēr vajag bērnu kā attiecību pierādījumu?
– Sievietes izmanto iespējas veidot karjeru – tāpat kā vīrieši.
– Arī studentēm parasti jautāju – vai plānojat grūtniecību? Biežāk dzirdētā atbilde: tad, kad pabeigšu mācības. Pēc tam, ja atrod labu darbu, bērnu nevar ieplānot, jo jāstrādā. Tā paiet gads pēc gada. Un tad kādā brīdī nolemj – nu, tagad varu drusku apstāties! Bet ja nu tajā brīdī vairs nevar? Jo organisms iekšēji ir vecāks, nekā izskatās ārēji. Ja olnīcas nedarbojas, ja hormonu nepietiek, notiek viens spontānais aborts, vēl viens… Kā sieviete tad jūtas? Vilciens aiziet.
Mainās skatījums uz dzīvi. Mēs savā laikā studējām, ņēmām akadēmisko atvaļinājumu, precējāmies, dzima bērni… Tā dzīvot tagad izvēlas arvien retāk.
– Iespējams, nobriedušākas sievietes izjūt lielāku atbildību arī par kritisko demogrāfisko situāciju.
– Labi, bet kad viņai būs 60, bērnam būs 20 gadu – vai viņa spēs tam apmaksāt studijas? Pensijas viņai vēl nebūs! Un vēl – organisms taču noveco. Varam uztaisīt seju – aizejam pie daktera Ģīļa, viņš mūs uztaisīs par supermodelēm! Fiziski tomēr vairs neesam jaunas. Asinsrite, sirds un asinsvadi, tāpat olnīcas nav kā jaunībā.
Arī ieņemt bērnu ar gadiem kļūst arvien grūtāk! Esmu turklāt tajās domās, ka ne jau vienmēr vecāki izvēlas. Izvēlas bērns, kad nākt. Grūtniecība ir brīnums. Ja tā var iestāties tikai 24 līdz 48 stundas mēnesī, tas ir brīnums un milzu dāvana!
Tomēr notiek tā, ka ierodas paciente pusaudzes gados spilgti sarkaniem matiem un kopā ar viņu mamma 50 gados – pavisam nosirmojusi.
Jāatceras taču arī tas, ka ar katru gadu kļūstam bailīgākas. Ja meita aizkavējas 15 minūtes, mums jau viss iekšā griežas! Kad viņa ienāk pa durvīm, pat nepaspēj neko pateikt, kad mamma jau brūk virsū! Bet viņa saka – mammucīt, es vienkārši nepaspēju uz to trolejbusu, man gar degunu aizgāja.
Savā praksē esmu sapratusi – jo lielāka vecuma starpība starp māti un meitu, jo tālāk viņas ir viena no otras. Bieži vien mātes savām meitām par fizioloģiju neko nav stāstījušas. Saku sievie tei – jums taču arī bija pubertāte, sāka parādīties izdalījumi biksītēs, kāpēc meitai par to nepastāstījāt? Viņa atbild – atvainojiet, esmu jau aizmirsusi…
– Vēl nedaudz statistikas: 37 procenti sieviešu Latvijā ir neprecējušās. Vai arī to kaut kā izjūtat savās pacientēs?
– Vīrieši ir mazākumā, tāpēc sievietes ir gatavas tos atņemt citām [smejas]. Īpaši šo vēlmi saskatu jaunajās meitenēs, kuru ideālie vīrieši nereti ir precēti kungi ar labu materiālo nodrošinājumu. Te derētu dziļāk paanalizēt fizioloģisko instinktu revolūciju seksualitātes izpausmēs. Manā bērnībā aktīvāki, hiperseksuālāki bija puiši. Viņi to izrādīja, ar dažādām delverībām piesaistot meiteņu uzmanību. Patlaban man gadās konsultēt savas pacientes par to, kā dēliem palīdzēt tikt vaļā no pārmēru uzmācīgām meitenēm. Līdz ar to man ir radies iespaids, ka hiperseksualitāte ir pārgājusi no jaunajiem puišiem uz meitenēm. Visapkārt tiek kultivēti stereotipi, ka meitenei jābūt ļoti seksuālai. Savā praksē esmu sastapusies ar to, ka atnāk 21 gadu veca paciente un saka: Dakter, es neesmu uzsākusi dzimumattiecības!, un izturas tā, it kā par to būtu jākaunas. Kolektīvs viņu par to izstumj! Par ko?!
Ja pavēro sabiedrības daļu pusmūža vecumā, arī var saskatīt seksuālās uzvedības maiņu. Mūsu mammas savos 40 gados uzplauka un spēja novērtēt sevi, taču tēti sadrūma un kļuva īgni. Mūsdienās vīrieši pēc 40 gadiem vēlas pārmaiņas un meklē kaut ko neierastu. Tas gan ir stāsts no ginekologa viedokļa, un seksologi varbūt man nepiekritīs… Sieviete 40 gados sevi apzinās: mīlēties vēlas reti, gūstot baudījumu. Viņa meklē kvalitāti. Bet vīrietis šajā vecumā to ilgo un kvalitatīvo īsti vairs nevar piedāvāt. Viņam gribas, bet ātri. Un tad viņš atrod skaistu, gaišmatainu meiteni ar skaistām, garām kājām un kuplām krūtīm, kurai nav uzstādījuma kaut ko īpašu sagaidīt baudas ziņā. Tā ģimenes izjūk. Bet ir novērots, ka visas sievietes kļūst līdzīgas pusgada laikā no tikšanās sākuma. Pusgadu varam lidināties, bet pēc tam sākam izvirzīt konkrētas prasības. Šķiries no sievas! Gribu ar tevi kopā dzīvot! Gribu bērnu! Negribu būt mīļākā!
– Vai sievietes šo desmit gadu laikā kļuvušas atklātākas, runājot par seksualitāti?
– Ja ārsts nekaunīgi uzdod šādus jautājumus, tad sāk par to runāt. Esmu dzirdējusi, piemēram, šādu jautājumu: Dakter, cik reižu nedēļā man nepieciešams mīlēties manas veselības labad? Jautājums, ko tu gribi. Vai gribi, lai tevī vienkārši iekļūtu sperma, kurā ir olbaltumvielas un visādas organismam vajadzīgas lietas? Vai gribi orgasmu, kura laikā palielinās estrogēnu līmenis un asinis pieplūst mazā iegurņa orgāniem, samazinot iekaisuma risku? Vai arī gribi kopā ar mīļoto cilvēku vienkārši baudīt šo vakaru?
Vienam no jautājumiem, ko ginekologam vajadzētu uzdot sarunā ar pacienti, – vai jums ir sakārtota seksuālā dzīve. Ja sieviete ir attiecībās apmierināta, viņa smaida. Staro! Ja neapmierināta, tad ir īgna un kašķīga. Teiksim, ja paskatās sabiedriskajā transportā… Šādām sievietēm ne piedurties nedrīkst – šķiet, viņas vienkārši bruks virsū!
Nesakārtota intīmā dzīve var būt cēlonis medicīniski neizskaidrojamām sāpēm mazā iegurņa orgānos. Ne olnīcas palielinātas, ne cistas, ne miomas. Vienkārši sāp, un tu kaut vai izstiepies! Psihosomatika gudri māca – problēma ir galvā…
– It kā vajadzētu partneri un intimitāti, bet kur tad lai ņem?
– Esmu reizēm savām pacientēm ieteikusi intīmpreču veikalā iegādāties ar baterijām darbināmu draugu. Tā nav visu problēmu atrisināšana, taču reizēm šis padoms spēj darīt brīnumus, un sievietes ir gandarītas.
– Cik gadu ir jūsu vecākajai pacientei?
– Ir paciente, kas dzimusi 1922. gadā. Ir kundzītes arī ap 70. Ļoti labi, ka viņas atnāk! Valsts gan it kā ir definējusi, ka sieviete ir līdz 70 gadiem – jo uzaicinājums uz bezmaksas dzemdes kakla vēža pārbaudi izmantojams līdz 69 gadu vecumam.
Man gan jāklausās – vai, meitiņ, ko tad es tur darīšu, es jau uz tā krēsla neuzkāpšu… Uzcelsim, tikai piesakieties! Paņemsim analīzes, aizsūtīsim uz ultrasonogrāfiju, visu, kā pienākas, jo sieviete līdz mūža galam ir sieviete. Mēs taču spējam diagnosticēt dzemdes kakla vēzi sākumstadijā, mēs atrodam olnīcu un dzemdes problēmas un ārstējam, bet, ja neatnāk, palīdzēt nevaram. Meitām vajadzētu savas mammas un vecmāmiņas pabakstīt, labāk uzdāvināt nevis šokolādes masāžu, bet vizīti pie ginekologa! Varbūt arī sievietei tas liek sajusties vairāk kā sievietei, ja kāds par viņu izrāda interesi no tās puses.
Pie ginekologa nenāk pusaudzes, jo baidās, un nenāk kundzes gados, jo domā, ka vairs nav vajadzības. Vēl nenāk tāpēc, ka internetā salasījušās un baidās no fatālajām diagnozēm, no vēža. Arī ļoti kautrējas, ja ilgi nav nākušas. Bet par to taču nekas nebūs! Pati zinu, kā tas ir – ja neizdari tajā dienā, kad par to iedomājies, nākamajā aizmirstas, jo ir nemitīgais skrējiens. Ārsts nemoralizēs! Ne jau velti ginekoloģijā lielākā daļa ārstu ir sievietes – saprotoši, pacientei līdzīgi cilvēki. Mīļās pacientes, saruna nebūs tikai par orgāniem, saruna būs par dzīvi! Arī, piemēram, par to, ko ēd. Varbūt vairāk vajag skābpiena produktus, mazāk cukura. Mazāk balto miltu. Parunāsim par bērnu veselību, par to, vai meitu vakcinēt pret dzemdes kakla vēzi. Parunāsim par dzīvesveidu, un es ieteikšu – nesēdi pie datora, izej laukā ar savu bērnu!
– Joprojām principiāli neveicat abortus? Sarunā pirms desmit gadiem tā teicāt.
Šajā ziņā nekas nav mainījies. Strādāju tikai ambulatori, līdz ar to manos pienākumos neietilpst veikt grūtniecības pārtraukšanu. Ja kāda no manām pacientēm to izvēlas, es ļoti pārdzīvoju, taču cenšos nemoralizēt. Var būt situācija, kad ej pa labi noasfaltētu ceļa posmu un tik un tā sanāk paklupt. Savādāk, ja klūpi bieži – vienreiz, otrreiz, trešoreiz… Pacientes gan zina manu nostāju, tāpēc pie manis atbalsts saviem klupieniem netiek meklēts.
* Es gribu bēbi – krievu val.
Mūžīgie temati.
No sarunas ar Margaritu Puķīti pirms 10 gadiem
– Vai pastāv kāda vecuma robeža labām seksuālām attiecībām?
– Te nu man jāizstāsta gadījums no dzīves. Zvana kāda noraizējusies sieviete un saka: “Dakter, lūdzu, izrakstiet manam vīram kaut kādas tabletes, lai viņš negribētu!” Izrādās, vīrietim ir 75, bet viņai – 60 gadu. Atbildu: “Tas taču ir lieliski, priecājieties, ka viņš grib!”
Tiesa gan, menopauzes laikā un pēc tam sieviete mīlējoties var just sāpes – parasti maksts sausuma dēļ. Tas rodas tāpēc, ka sievietes organismā krietni pazeminājies estrogēnu līmenis. Taču nereti tieši sekss ir vislabākais līdzeklis pret sausumu vagīnā.[..]
Mēs vēl neesam raduši atklāti runāt par savām izjūtām, par savu seksualitāti. Un par to, ka arī novecojot vajag mīlēties! Ka tas ir pats par sevi saprotami, redzam vienīgi reizēs, kad Rīgā iebrauc kāds ārzemju kuģis un izkāpj vecīši gaišā apģērbā, kuri roku rociņā mīlīgi staigā pa vecpilsētu.
– Tas ir temats, par ko varētu rakstīt arī jūsu jaunais žurnāls. Citādi tie cilvēki, kuriem vairs nav divdesmit, kautrējas paust savas jūtas…
Diemžēl daudzi tā spriež: kā tad es savos piecdesmit vai sešdesmit gados kaislīgi mīlēšos, neslēpšu savas intīmās vēlmes… Pēc kā tas izskatīsies?! [..]
Jāmācās sevi lutināt un, protams, jādomā par veselību. Sievietei, kura rūpējas par sevi, divas, trīs dienas pirms mēnešreizēm vajadzētu dzert dzelzs preparātus. Piecās, sešās dienās mēs dzelzi noteikti nepārdozēsim. To, ko mūsu organisms prasa, mēs no tās tabletes paņemam. Liekais tiek izvadīts.
Reizi gadā jāaiziet pie ginekologa. Bet sevi cienoša sieviete pie ginekologa aiziet divreiz gadā.
