Es gribētu, lai pēc šī ārkārtējā laika sabiedrība piedzīvo atdzimšanu. Saruna ar Ziedoņa muzeja radošo direktoru Jāni Holšteinu-Upmani 1
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Mūsdienās mainās mākslinieka profils. Kādreiz strikti nodalījām – tēlnieks, gleznotājs, mūziķis, dzejnieks –, bet šobrīd redzu mākslinieku kā supervaroni, kuram ir ļoti daudz spēju,” saka dziesminieks GORAN GORA jeb JĀNIS HOLŠTEINS-UPMANIS.
Sestdien, 20. jūnijā, koncertzālē “Gors” pirmoreiz koncertā atskaņos viņa sešus gadus radītā, ārkārtējās situācijas laikā iznākušā albuma “Renesanse” skaņdarbus.
Goran Gora ir paša Jāņa izgudrots pseidonīms izdomātā kalniešu valodā, līdzīgā tai, ko savās dziesmās lieto islandiešu grupa “Sigur Ros”.
Tāds viņš ir – nedz peldētājs pa straumei, nedz pret straumi, bet pats sava ceļa gājējs, kā trāpīgi Jāņa plaukstas karti reiz esot tulkojis hiromants.
Laikā, kad skaņu lauku pārsātina popmūzikas “tendences”, viņa jaunajā, pirmoreiz latviski rakstītajā mūzikas albumā ir personīga centra meklējumi, skan Korāna lasījumi, Tibetas festivāla orķestris, druzu tautas tradīciju un citas pārrobežu skaņas.
Viņš stāda “kultūras kartupeļus” un ir Imanta Ziedoņa muzeja radošais direktors. Gorans uzskata – ar būšanu mūziķim ir par maz. Viņu urda jautājums – ko vēl es protu?
– Ārkārtējā situācija tavā dzīvē ir atstājusi arī ārkārtējas pēdas?
Goran Gora (Jānis Holšteins-Upmanis): – Absolūti ne, pat pievienošos radikālajam pulciņam, kas uzskata, ka tā bija maķenīt par īsu. Sajūta tāda, ka darbi rauj atpakaļ, atgriežas koncertdzīve.
Šķiet, lai atgrieztos iepriekšējā ritmā, atkal vajag aklimatizācijas periodu. Tu nevari noraut to “rokas bremzi”, apstāties, un tad atkal pilnā gaitā braukt tālāk.
Tagad esmu rezervēts pret visiem piedāvājumiem, rūpīgi izskatu, ko gribu un negribu darīt, lai atkal nebūtu ierauts pret savu gribu straumē, kurā tikai ķepurojies un mēģini airēties.
Tagad esmu atradis mieriņu. Divas nedēļas laižam divus no mūsu trim bērniem dārziņā, kļūst vieglāk.
Nevis dīkstāve bija lielākais izaicinājums, bet jaunā paaudze, kuriem nav ne jausmas, kas notiek, un viņi kļūst sprādzienbīstami.
Palīdzēja režīms, ārā iešana. Toties mūsu jaunajā siltumnīcā tagad aug tomāti un kabači.
– Savu sešus gadus gaidīto jauno albumu nolēmi izdot tieši laikā, kad mūzikas un kultūras dzīve bija pauzes režīmā…
– Albuma seši tapšanas gadi pagāja lielajā skrējienā, bet, kad tas pēkšņi tika apturēts un iestājās dīkstāve, bija sajūta, ka sacensības beidzas, visi zirgi aiziet atpūsties un ir īstais laiks.
Šoreiz finiša process bija vēl sarežģītāks paškritikas dēļ – pirmoreiz veicu eksperimentu un visu albumu ierakstīju pilnībā viens pats, arī kā skaņu inženieris, miksētājs un pēcapstrādes veidotājs.
Ierakstā piedalījās vien pāris mūziķu, ar kuriem man ir pa ceļam.
Pašā “dīkstāves” sākumā vēl bija kapacitāte pievērst uzmanību kaut kam jaunam, jo pēc tam sāka gūzmām gāzties izrādes, koncerti – internets pārņēma visu milzīgā atvarā.
– Bet “dzīvā” atrādīšana publikai līdz šim diemžēl izpalika.
– Lai nospēlētu to, kas albumā tā, kā es gribētu, ir vajadzīgi vismaz desmit mūziķi, bet tas bija nepaceļami. Meklēju vietas, kur to darīt, bet vienmēr atdūros pret to, ka esmu tāds neērts kartupelis, jo esmu grūti pārdodams sponsoriem.
Vienam pašam uzņemties risku ar tik lielu sastāvu un tikpat lielu skatuvi nemaz negribēju.
Un ārkārtējā situācija nāca ar savu atbildi – forši, man nav jātaisa prezentācija, vienkārši izdodu albumu.
Apzināti netaisu nekādus lielus plānus, neeju cīnīties par ētera laikiem – negribu to darīt, tas nav mans lauciņš. Ļauju albumam peldēt savu gaitu un skatīties, cik tālu aizpeldēsim.
– Kad pirms gandrīz 15 gadiem parādījies pie vietējā mūzikas apvāršņa, šķita, ka tu varētu būt kaut kur uz populārās mūzikas “indie” atzara, tomēr tavs ceļš no tā novirzījies. Pietiek ar to, ka līdzās dzīvesbiedre Māra ir īsta popmūzikas lauva?
– Māras radošajos procesos nupat esmu klāt mazāk. Ātri sapratu, ka šis populārās mūzikas ceļš nav mans aicinājums. Mūzikas bizness ir bizness. Tajā ir savi algoritmi, kas jāpilda, jāiet ar pilnu krūti iekšā un jātaisa smuki, glancēti un moderni.
Varbūt esmu vecmodīgs un konservatīvs, bet es augu tajā laikā, kad mūzika bija kaut kas vairāk par radio fonu.
Mūzikai bija ļoti svarīga loma tavas identitātes veidošanā. Un nav jau tā, ka tā sava ceļa iešana nozīmē, ka es viens pats kuļos un ņemos.
Ir cilvēki, kurus tas arvien interesē. Laikam nav tā, ka es runātu kaut kādā idišā.
– Idišu pieminot – albumā ievijušās muzikālās atsauces no dažādām kultūrām jeb, kā tu to sauc, “lauka skaņas”. Kas tas par lauku?
– Apzināti, bet ne pašmērķīgi gribēju šos it kā svešos skaņu paraugus, atrastus un ieskaņotus dažādās zemēs ceļojot, integrēt albumā, jo vēlējos runāt par laiku, telpu, to, cik viss pasaulē vienots.
Lai kādā kultūrā, valstī būtu, cilvēks automātiski meklē vertikāles sajūtu.
Katrā ziņā netaisos nevienu provocēt vai izaicināt uz diskusijām par to, kāpēc man tur pēkšņi skan mošejas mullas iedziedāts dziedājums arābu valodā.
Dziesmā “Trīs tūkstoši” albuma noslēgumā un praktiski visā albuma garumā, ja ļoti ieklausās, var dzirdēt Dal ezeru Šrinagarā, Kašmiras reģionā – neiedomājama skaņas ainava, pilsētiņas atbalsis – tādu Latvijā ļoti grūti ir atrast.
– Jaunības albumos dziedāji angliski. Uz latviešu valodu mudināja pāriet tikšanās ar dzejniekiem – Ziedoni, Skujenieku?
– Skatoties atpakaļ ar 15 gadu nobīdi, liekas, ka angļu valoda drīzāk bija tāda jaunieša vēlme izbēgt no atbildības par rakstīto tekstu.
Bet Imants un Knuts, ar kuriem esmu mūzikā strādājis, laikam ir iedevuši izpratni par to, ka mūzika var būt kaut kas vairāk par fonu un dziesmas var kalpot par komunikācijas rīku, gluži tāpat kā dzeja vai instrumentālā mūzika.
– Albuma nosaukums ir “Renesanse”. Par kādu atdzimšanu tu runā? Kā trīs bērnu tēvam, mūziķim?
– No vienas puses, šie seši gadi sakrīt ar visu bērnu piedzimšanu. Ir pieņēmums, ka jebkura cilvēka ienākšana ģimenē vai aiziešana no tās prasa pusotru gadu aklimatizācijas periodu. To var nodēvēt arī par krīzi, tāpēc ka ģimenes modelim tas ir šoks.
Un tad viss nostabilizējas, vairāk vai mazāk nomierinās. Hannai (Holšteinu-Upmaņu ģimenes jaunākā atvase) nu jau ir gads, un ir sajūta, ka sen esam kopā.
Tagad jūtu, ka jāsāk kas jauns, šis albums arī skanējuma ziņā ir citāds – biezāks, sulīgāks.
Tu atdzimsti kā skaņradis pēc ilga laika, kad esi šaubās sēdējis. Biju arī mazliet piekusis no tā sava iepriekšējā skanējuma.
Turklāt es arī gribētu, lai pēc šā ārkārtējā laika sabiedrībā piedzīvo renesansi.
Lai mēs varam iznākt ārā ar jauniem secinājumiem par sevi un lietu kārtību – par to, cik daudz spējam kontrolēt savu ikdienu un cik daudz mums pasaka priekšā, kas darāms.
– Pats darbojies uz vairākām pusēm – vadi Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertlekcijas un kultūras ziņas. Ar mūziku nepietiek?
– Mūsdienās mākslinieka profils mainās. Kādreiz strikti nodalījām – tēlnieks, gleznotājs, mūziķis, dzejnieks –, bet šobrīd mākslinieku redzu kā supervaroni, kurš var gan dziedāt, gan gleznot, gan arī skaisti runāt.
Pasaule dodas “multitāskinga” paraugdemonstrējumā. Tu vari būt šodien tas, rīt cits un parīt vēl cits.
Man nepatīk doma nostrādāt vienā darba vietā 45 gadus, un pēc tam aktu zālē man pasniedz vimpeli par darba jubileju.
Divdesmit gados man šķita, ka esmu mūziķis, bet šobrīd es teiktu, ka esmu vairāk radoša personība un varu arī rakstīt mūziku un dziedāt, bet tā nav mana definīcija. Atzīšos, ka nevienā no projektiem, kur esmu iesaistīts, neesmu gājis pats.
– Imanta Ziedoņa muzeja radošais direktors ir viens no tiem?
– Astoņus gadus braukāju pa ārzemēm, pa mūzikas konferencēm, sitos, pēros, bet tad atgriezos un satiku Imantu. Ieraudzīju, cik daudz viens cilvēks var izdarīt ar tautu, ar paaudzēm.
Sapratu, ka arī vienā cilvēkā var būt spēks. Protams, ja man kāds pirms desmit gadiem pateiktu, ka būšu Imanta Ziedoņa muzeja radošais direktors, es vienkārši gardi smietos.
Ļoti daudz nozīmē domubiedru, arī fonda “Viegli” ļaužu čupiņa, kas šobrīd veido Ziedoņa muzeju.
Imanta pēdējos dzīves gados ļoti daudz bijām kopā ar viņu. Runājām, spriedām par to, kādam jābūt šim muzejam.
Mūsu veidotais nav memoriālais muzejs. Imants teica – ja tur būs sarkanās lentītes ar inventarizācijas numuriem, tad vienkārši nodedziniet to māju. Tur jāturpina jaunrade, viņš teica.
– Kāds ir šis mūsdienu muzejs?
– Atsakāmies domāt, ka muzejs pat fiziski ir vienā vietā. Muzejs ir medijs, saruna ar apmeklētāju. Muzejam ir jāmainās, jāpiedāvā daudz lietu un jāmeklē apmeklētājs – tas, protams, ir darbs.
Ejam tālāk Imanta iemīto taciņu – lielākā daļa ir viņa paša kādreiz izteiktas iniciatīvas.
– Kulturālu kartupeļu laukā Kuldīgā, tautasdziesmu “augtuve” Rīgā.
– Šogad, “Kurzemītes” iznākšanas piecdesmitgadē, kopā ar Imanta Ziedoņa muzeju veidojam radio žurnālu – jauna formāta ekspedīciju Kurzemē. Meklējam interesantas personības, vietas, notikumus.
Nevis mēģinām reanimēt Imanta “Kurzemīti”, bet skatāmies, kas tur notiek šobrīd.
Manā ziņa ir Kurzemes specifiskās skaņu ainavas – tas, kā Kurzeme skan caur cilvēkiem.
Ķeru tās diktofonā, piemēram, Košrags baigi forši skan Julgī Staltes tāšu taurē, kas atbalsojas mežos. Taps arī izstāde par šiem cilvēkiem – Kuldīgas muzejā septembra viducī.
– Kas šobrīd ir fonda “Viegli” programmā tā desmitgadē?
– Bijām iecerējuši koncertu Kuldīgā, kur aug kulturālo kartupeļu lauks, bet koncerts nenotiks. Būs viena maza parādīšanās Cēsu pilsētas svētkos, taču lielākoties digitālā formā.
Desmitgadi plānojam atzīmēt ar skaistu izlasīti, iespējams, fiziskā formātā, plāns ir to ierakstīt kopā ar Vidzemes kamerorķestri.
Augustā dosimies skaistā četru dienu izbraucienā ar ekspromta koncertiem dažādās dīvainās vietās, kas gadīsies ceļā.
– Tavu “Renesansi” tomēr ir cerība dzirdēt dzīvajā.
– Lai pilnībā nospēlētu to, kā skan mūzika albumā, vajag tos desmit mūziķus, bet šis laiks īsti nepieļauj savākt tik lielu sastāvu.
Šobrīd veidoju akustiskas versijas “Renesanses” dziesmām, ko divu vai trīs cilvēku sastāvā mēģināsim izpildīt.
Labāk spēlēju koncertus retāk ar domu, ka atnāk tieši tie klausītāji, kuri grib nākt, seko līdzi manai daiļradei un saprot, ko runāju.
Pārējais lai paliek hitu mašīnām. Esmu tāds “smagais” mūziķis.
Man tomēr patīk “gruzīt” tos cilvēkus. Ballīti nevaru uztaisīt.
Radošā vizītkarte
Goran Gora (Jānis Holšteins-Upmanis)
• Dzimis 1984. gadā, mācījies Kultūras koledžā kā amatierteātra režisors. Dziesminieks, komponists, fonda “Viegli” aktīvs dalībnieks, Imanta Ziedoņa muzeja radošais direktors, kopš 2018. gada LTV kultūras ziņu vadītājs.
• Mūzikas albumi: “Jetlag” (2007), “Mystyrys Yrs” (2010), “Hold Me Close When It Comes” 2011), “Hold Me Close When It Comes” (15/12/2011), “Mosties” (2014) ar K. Skujenieka vārdiem, “Renesanse” (2020).
• Rakstījis mūziku teātra izrādēm: “Vārnu ielas republika” (Dailes teātris), “Raudupiete” (Valmieras teātris), “Purva bridējs” (Latvijas Nacionālais teātris), trīsreiz nominēts “Spēlmaņu nakts” balvai.
