– Režisors Mārtiņš Eihe intervijā teica, ka savulaik, atlaižot Saeimu, esat ziedojies Latvijas labā. Vai sevi apzināti nolikāt uz altāra? 43
– Tie, kas sevi ziedo, par šo tēmu vispār nedomā. Un būtu dīvaini, ja kāds apzināti ziedotu sevi, vispirms izdarot dziļu analīzi un pieņemot lēmumu. Ja esat cilvēks, kuru no jaunības vada ideja un vīzija, tad nonāksiet situācijās, kurās jūs īstenībā ziedojaties, taču vienkārši ejat uz ideju un vīziju. Protams, jūs maksājat par to ar kādu savu resursu. Ja cilvēks iet uz ideju, viņš nedomā par zaudējumiem.
– Kāda bija jūsu ideja kopš jaunības?
– Katrreiz cita. Jo, tiklīdz vienu ideju piepildi, ņem nākamo.
Pašlaik gribu ietekmēt politiķus ieviest ticības brīvdienu. Kas mūsu valstī būtu tāda kā garīgās brīvības Augstā dziesma. Katra no septiņām Latvijas vēsturiskajām ticībām (kuru mācītājiem ir tiesības laulāt) iegūtu brīvu dienu savos svētkos. Piemēram, katoļiem brīvdiena būtu Aglonas svētkos, luterāņiem Mārtiņa Lutera reformas dienā, pareizticīgajiem viņu Ziemassvētkos utt. To es gribētu piepildīt.
– Vai esat laimīgs?
– Jā, bez šaubām. Tāpēc, ka esmu brīvs. Savās domās, darbos, attiecībās ar cilvēkiem. Mani nenomāc nekādi rāmji, kas liktu padomāt, vai tā rīkoties vai citādi, vai to teikt vai ne. Ja tas tā ir, cilvēks ir laimīgs, jo viņš bauda dzīvi, savu esību uz šīs planētas, katru savu rītu, katru saullēktu. Tas ir tik vienkārši, bet ceļš uz šo vienkāršību ir garš.
Pajautājiet bērniem, viņi visi ir laimīgi. Pusaudži arī gandrīz visi. Jauniešiem jau sākas pārdzīvojumi, un nebūt ne visi teiks, ka ir laimīgi. Un tad pienāk brīdis, kad cilvēki kļūst vecāki un atzīst –man ir interesants mūžs, es esmu laimīgs.
– Un arī dzīvesbiedrs ir laimes daļa?
– Jā, ļoti liela vērtība. Neviens cilvēks nav perfekts, katrs reizēm šaubās, kādreiz mazliet nobīstas. Ir daudzi brīži, kad vajadzīga palīdzība, it kā nemanāma, bet palīdzība no ārpuses. Un tad dzīvesbiedrs ir pirmais cilvēks, kas to var izdarīt vislabāk.
Ja jāiet ārpus ģimenes kādam prasīt palīdzību, lai sakārtotu sevi, savas domas, tā drīz var kļūt par atkarību. Tad labāk lai ir atkarība no mīlestības nekā atkarība no psihoterapeita.
– Viendien televīzijā advokāts un uzņēmējs Justs Karlsons pieminēja jūsu centienus saliedēt Latvijas sabiedrību. Kā vērtējat jūsu prezidentūras laikā veikto skolu reformu?
– Ir lietas, kas cilvēkiem ir ļoti personiskas, viena no tām – bērnu izglītība. Tālab jābūt ļoti uzmanīgiem ar mazākumtautību skolām, kam gan jādod zināšanas, gan jāpalīdz šiem bērniem justies kā Latvijas pilsoņiem.
Vai mums vajag jaunus cilvēkus ar negatīvu attieksmi pret valsti? Noteikti ne. Pietiek ar tiem, ko mantojām no padomju okupācijas.
Tāpēc vienmēr esmu teicis, ka skolu reforma, kas notika pirms divpadsmit gadiem, bija ļoti grūta, bet pareiza. Visi krievu cilvēki pateiks, ka tā devusi pozitīvus rezultātus. Un tagad šo mazākumtautību skolu sistēmu nevajadzētu traumēt.
Cita runa par bērnudārziem, pirmsskolas apmācība tikai valsts valodā – tas būs liels solis uz priekšu, jo mazi bērni runā visās valodās – dod tikai priekšā. Viņiem nav nekādu politisku aizspriedumu vai aizvainojumu, ko viņi būtu piedzīvojuši. Un paietu divdesmit gadi, un mēs par šādām problēmām vairs nerunātu. Nedrīkst plūkt augļus, kamēr tie vēl zaļi. Visam jānotiek dabiski.
Šajos divdesmit piecos gados esam bijuši ļoti veiksmīgi tikai tāpēc, ka bijām pacietīgi, ka ļāvām cilvēkiem pašiem izvēlēties. Labākā uzslava – kad sākās Krievijas – Ukrainas karš, šeit viss bija mierīgi. Kāpēc? Tāpēc, ka bija tas labais, kas visiem kopā ļāva būt mierīgiem.
– Ko eksprezidents tagad dara?
– Viss ir atkarīgs no tā, kādu dzīvi pēc savu prezidenta pilnvaru beigām vēlies. Man ir arī dažas profesionālas “traumas”. Lai gan skatos pasaules lielāko televīzijas kompāniju ziņu raidījumus, tomēr informāciju par norisēm pasaulē gribu saņemt no cilvēkiem, kas ir šiem notikumiem tuvāk. Viņus satieku dažādās starptautiskās konferencēs.
Šā gada pirmā puse bija trauksmains laiks ar kariem, bēgļiem, interese par notiekošo bija saasināta un biju par daudz aizrāvies. Un tad pats sev teicu: ne, ne, tik daudz laika negribu pavadīt ārzemēs, gribu būt Latvijā, sevišķi vasarā, kad daba un cilvēki ir priecīgāki.
Latvijas cilvēki ir tie, kas dod man enerģiju. Un ko tad cilvēkam vēl vajag?
– Droši vien, lai Latvija reiz būtu labklājības valsts…
– Bet Latvija jau ir pasaules valstu pirmajā četrdesmitniekā! Gan pārticības, gan demokrātijas mērījumos.
Arī Pasaules bankas reitingos var palūkoties, lai pavērtētu mūs no malas. Kad pirmo reizi tos pētīju, Igaunija bija ierindota augsti attīstīto valstu sarakstā, Latvija – vidēji attīstīto.
Pētot ienākumus uz vienu iedzīvotāju, atkal meklēju Latviju pie vidēju ienākumu valstīm. Neatradu, Latviju atradu pie augsti attīstītajām valstīm! Tomēr tas mums ir jāapzinās. Tikai neslinkosim un darīsim!
