– Kā ir Latvijā, vai ārsti vēl arvien ir mūsu sabiedrības vidusslānis? 43
– Stabilā sabiedrībā ārsti un skolotāji veido vidusslāņa lielāko daļu. Sabiedrība ir vesela tikai tad, kad ir šis ārstu un skolotāju vidusslānis. Tie, kas māca, tie, kas ārstē, kuriem uztic bērnus, kuriem uztic savu veselību. Tas ir svarīgi arī psiholoģiski. Kāds krievu žurnālists man vaicāja, vai neesam vīlušies savas valsts divdesmit piecos gados, jo taču domājām, ka reiz staigāsim “Armani” uzvalkos un “Chanel” kostīmiņos. Es viņam atbildēju, ka nekad tā nebūs, tā ir ilūzija. Tomēr vidusslānim būtu jāliecina, cik ekonomiski veiksmīga ir mūsu sabiedrība. Vai mēs spējam veidot savu nākotni, nevis tikai sekot visam, kas notiek, un gausties. Protams, ja ārsts grib būt pārticis, viņam ir jāstrādā ļoti daudz, tā tas ir arī citur pasaulē. Bet tam ir savs racionālais kodols. Ārsti zināšanas iegūst ļoti garā un grūtā procesā, un ir ļoti muļķīgi šos izcili sagatavotos cilvēkus izmantot ar nepilnu slodzi.
Ja valsts to nedara kā šobrīd Latvijā, tad ārsti, protams, meklē savas privātās iespējas, strādā četrās piecās darbavietās. Tātad cenšas sevi atdot, bet vienlaikus par to grib arī kaut ko pretī. Arī citās valstīs, kur runā par vidusslāņa izzušanu, tieši šīs divas grupas – ārsti un skolotāji – pamazām tiek atstāti novārtā.
– Skumji. Vai jūs dalāties ar savām ārsta zināšanām?
– Ārsts vienmēr paliek ārsts. Allaž kāds lūdz padomu, konsultāciju, un es to nekad neatsaku. Šobrīd fiziski nevaru strādāt par ķirurgu, tāpēc piedāvāju savas zināšanas, ko esmu guvis, trīspadsmit gadus vadot Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu. Šo slimnīcu no padomju zinātniskā institūta pārvērtu par modernu un labi organizētu.
Man ir prieks dzirdēt, kad saka – tavā slimnīcā tiešām viss ir organizēts ļoti labi, tā tiek labi pārvaldīta. Tā ir tā labā inerce. Reizēm esmu piedāvājis atrisināt arī kādu konkrētu organizatorisku mūsu veselības aprūpes problēmu, tomēr lielu entuziasmu par manu parādīšanos šajā sistēmā neesmu manījis.
