Mērķis: Trīs miljoni latviešu 2050. gadā! Saruna ar Valdi Zatleru 43
– Mūsu galvenajam mērķim jābūt – trīs miljoni latviešu 2050. gadā! Man saka – tas nav iespējams! Bet mērķiem par nāciju ir jābūt neiespējamiem, lai uz tiem tiektos, citādi neko neizdarīsim, – saka VALDIS ZATLERS, ārsts un Latvijas valsts 7. prezidents, aicināts uz sarunu par 2018. gadu – “veselības gadu”.
– Budžeta apspriešanā visi ministri bija vienisprātis, ka 2018. gada prioritāte būs veselība.
– Ne veselības aprūpe ir Latvijas prioritāte, prioritāte ir – demogrāfija. Jādara viss, lai jaunajiem cilvēkiem būtu vēlēšanās dzīvot Latvijā un šeit veidot lielas, spēcīgas ģimenes. Aizbraukuši uz ārzemēm, viņi tur apprecas un bērni mācās svešās skolās. Un tad mums vienkārši jāgaida uz šo bērnu mīlestību pret Latviju, kas kādreiz modīsies, bet varbūt arī ne. Tāpēc vissvarīgākais, lai Latvijā būtu vairāk spēcīgu, izglītotu jaunu cilvēku, kas var nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi tiem, kas nevar pastrādāt, vai tiem, kas ir jau cienījamā vecumā.
– Un tomēr, vai “veselības gads” varētu būt realitāte?
– Šajos divdesmit piecos gados, politiski un valstiski nevadot veselības aprūpes sistēmu, ir izveidojusies pašregulējoša sistēma, kas ir ļoti sarežģīta. Ir daudz dažādu īpašuma formu, kas lobē savas intereses un cita ar citu konkurē, lai nopelnītu, nevis lai labāk ārstētu.
Šīs lobistu grupas – zāļu ražotāji un izplatītāji, diagnostikas iekārtu īpašnieki, maksas medicīna, slimnīcu biedrība un pašvaldības – ir ļoti spēcīgas. Tās apsēdināt pie viena galda un pateikt – būs citādi, būs ļoti grūti, jo saknes šim biznesa modelim ir dziļas.
Bet nav variantu, jo divu miljonu tautai ir jāsāk plānveidīgi izturēties pret savu veselību. Jāplāno, nevis tikai, kā pasargāsimies no slimībām, kā paildzināsim savu mūžu paši, bet arī to, cik efektīvi izmantosim to naudu, ko visu laiku prasām no budžeta.
– Sakāt – mūža paildzināšana… Bet daudzu profesiju pārstāvji sūdzas par “izdegšanas sindromu”. Pat režisori izrādēs nevarot dabūt tempu, jo aktieri ir nodzīti.
– Cilvēku motivē divas lietas – mīlestība un atzinība. Ne vara, nauda un sievietes, kā tas parasti tiek pasniegts. Jā, tās arī, bet vairāk motivē darba novērtējums. Izdegšanas sindroma pamatā ir darba nenovērtēšana. Cilvēks var ļoti daudz strādāt, mūsu spējas ir milzīgas, daudz lielākas, nekā ikdienā lietojam, taču svarīga ir pašapziņa un citu cilvēku atzinība. Ja novērtējuma ilgstoši pietrūkst, viss beidzas ar garīgo un fizisko spēku izsīkumu. Vai mūsu medicīna gatava palīdzēt? Vienkāršāk ir pateikt – viņam ir “izdegšanas sindroms”. Bet palīdzēt ir grūti, tas prasa laiku.
– Notiek arī labas lietas, ir iecere svētdienās slēgt lielveikalus. Beidzot pārdevēji būs atpūtušies, un arī mēs, pārējie, vismaz svētdienās nejoņosim apkārt.
– Pētījumi pierāda, ka kopā būšana svētdienās ģimenē – kopīgas brokastis, pusdienas, kāds kopīgs pasākums, ne obligāti sportisks – uzlabo veselību, cilvēki nav aptaukojušies, ir mierīgāki utt. Jo ģimene ir visspēcīgākais balsts. Neviens svešais tevi nekad nebalstīs tā kā tavi ģimenes locekļi.
Var jau teikt – indivīds pāri visam. Bet robeža starp indivīda brīvību un indivīda vientulību ir ļoti, ļoti trausla. Daudziem šķiet, ka zinātne ir visvaroša, internets – viszinošs, es pats pašpietiekams un man nevienu nevajag. To ātri var pārbaudīt, kad cilvēks nonāk situācijā, kad ir vientuļš no mirkļa, kad pamostas, līdz brīdim, kad jāiet gulēt. Un miegs būtu vienīgais glābiņš, tomēr bieži vien seko bezmiegs.
– Man ir tāda sajūta, ka padomju laikā cilvēki bija veselāki?
– Mēs bijām jaunāki un veselāki, tāpēc ir tāda sajūta.
Bet es abās sistēmās esmu strādājis kā ārsts, tāpēc varu vērtēt. Vai cilvēki bija veselāki? Noteikti ne, tagad esam veselāki. Vai medicīna bija labāka? Nē, tagad ir labāka, ir daudz lielākas iespējas, ārstējam slimības, ko kādreiz nepazinām, ārstējam ar metodēm, par kurām agrāk nebija ne jausmas. Runājot par principiem, kā ir uzbūvēta veselības aprūpe, tad Latvijā plānveida modelis, kāds eksistēja Padomju Savienībā, noteikti būtu optimālāks nekā šobrīd liberālisms un tirgus mehānismi, kur uz diviem miljoniem iedzīvotāju ārstniecības iestāžu konkurencei nav pat īsti vietas. Tātad tas pārvēršas par vienu vienīgu lobismu, kad visu izšķir labi kontakti ar tiem, kas dala naudu medicīnai. Tas ir tas, kas mums traucē. Tur ir tas paradokss – padomju laikā veselības aprūpes principi bija labāki, bet kliboja medicīnas zināšanas un varēšana. Tagad zināšanas un varēšana ir zirgā, bet klibo organizācija.
