Problēma jau nav viens Putins. Problēma ir visā krievu tautā. Saruna ar Ukrainas žurnālistu Dmitriju Gordonu 280
TV24 raidījumā “Nedēļa. Post Scriptum” žurnāliste Anita Daukšte sarunājas ar Ukrainas populāro žurnālistu un portāla www.gordonua.com dibinātāju Dmitriju Gordonu – par to, kāda izskatīsies sakautā Krievija un Putina ģeopolitiskais krahs, par krievu karagūstekņa seju un mūsu gatavību X stundai.
Anita Daukšte: Karš Ukrainā turpinās jau 20 mēnešus, un pieaug izpratne, ka karš turpināsies ilgi. Kādas ir Jūsu prognozes?
Dmitrijs Gordons: Man nav prognožu. Nevienam tādas nevar būt. Nevienam pasaulē. Ne Baidenam, ne Putinam, ne Zeļenskim, ne karavīriem frontē. Nevienam nevar būt nekādu prognožu. Vienmēr saku, ka karš var beigties rīt, pēc mēneša, pēc gada. Varbūt arī pēc desmitgadēm. Tas ir neparedzami. Es atceros PSRS sabrukumu, tāpēc varu teikt, ka viss var notikt vienas dienas laikā. Ja kaut kas notiks ar Putinu. Varbūt viņu nosit kāds? Ja nu viņš kļūst paralizēts?
Nezinu, kas ar viņu var notikt, bet kaut kas ar viņu noteikti notiks, un tajā pašā dienā beigsies karš.
Jo šodien karš ir politisku ambīciju un viena cilvēka, Vladimira Putina muļķības stāsts. Pārējiem viņa biedriem tā noteikti nav vajadzīga, jo viņu salaupītajiem no Krievijas iedzīvotājiem miljardiem ir nepieciešama mierīga uzglabāšana. Viņi paši grib baudīt komfortu, savu naudu. Karot un zaudēt noteikti nav viņu interesēs.
Kara sākumā vairākus mēnešus man datorā uz darbvirsmas stāvēja Jūsu publikācija: Putins cietīs milzīgu ģeopolitisku sakāvi Ukrainā. Vai tas ir noticis, vai nē? Kad tas notiks?
Protams, jau tagad Putins ir ģeopolitiski ticis sakauts Ukrainā. Atcerēsimies viņa uzstāšanos dienu pirms lielā kara, pilna mēroga iebrukuma. Par ko viņš nicinošā tonī runāja? Viņš vērsās pie Rietumiem, teica, ka tiem jāaiziet uz 1997. gada robežām. Daudz uzņemtu NATO dalībvalstu utt. Skaistas prasības, jā gan. Ko vēl? Viņš teica denacifikācija, demilitarizācija nu kaut kas vēl … Rezultāts – NATO paplašinās, Somija jau ir biedrs, tūdaļ būs arī Zviedrija. Kur vēl tuvāk pie robežām [būt NATO]? No Somijas līdz Sanktpēterburgai ir ļoti tuvu.
NATO ir pienākusi tieši pie Krievijas robežām – cieši klāt. Tas ir pirmais Putina ģeopolitiskais zaudējums.
Jeb pirmais nosacījums, kas liecina/sastāda viņa ģeopolitisko sakāvi. Tas, ka Ukraina ir noturējusies – un mēs to jau droši varam apgalvot – tas liecina par to, ka ir izgāzies viņa plāns sagrābt milzīgu teritoriju, valsti. Atceraties, ko viņš teica? Ka ieņems Kijivu 3 dienu laikā. Slimi murgi. Tas viss izgāzās, un arī nākotnē vēl būs sakāves. Tas nav iespējams. Kad Hitlers uzbruka PSRS, jāsaprot divas lietas – milzīga teritorija un Krievijas sali, kas nospēlēja ļaunu joku ar viņu. Iedomājieties, Ukrainas teritorija.
Kā tieši viņš gribēja to sagrābt? Katrā pilsētā viņam būtu jānorīko milzum daudz cilvēku, kuri sekotu kārtībai. Bet partizānu karš, slepkavības? Muļķības! Visbeidzot, Armēnija, visuzticamākais Krievijas sabiedrotais, aiziet. Tās drošība tiešā veidā bija atkarīga no Krievijas. No vienas puses Azerbaidžāna, no otras Turcija – kur tai likties?
Nē, Armēnija, tuvākais sabiedrotais Kaukāzā, aiziet. Mūsu acu priekšā. Tā ir otra ģeopolitiskā Putina sakāve.
Un sekos vēl daudz ģeopolitisku zaudējumu. Krievija pārstās eksistēt kā valsts, kuru daudzi pasaulē uzskatīja par varenu un bīstamu. Tas viss ir blefs. Milzīgs Potjomkina ciems tas ir – izzagts, pazemots un ar briesmīgu tautu. Viņi vispār nav daļa no pasaules civilizācijas. Krievija ir atpalikusi… Nekādus spilgtākus izteicienus negribu lietot, bet problēma jau nav viens Putins. Tas būtu pārāk naivi domāt, ka tas ir tikai Putins un viņa biedri. Problēma ir visā krievu tautā.
Bet tieši to arī gribu pajautāt. Jūs sakāt, ka, ja nebūtu Putina, karš beigtos, bet kā tad krievu tauta? Tā jau nemaz neklusē tik ļoti. Tā iet un noliek savas galvas Ukrainā. Un viņus nemaz nebiedē 230 000 kritušo.
Lielākoties krievu tauta ir vergi. Tie ir vergi, vergu bērni un mazbērni, un mazmazbērni. Visa šīs tautas vēsture ir saistīta… 1861. gadā tikai atcēla verdzību… Pirms 160 gadiem tikai. Tikai pirms 160 gadiem. Tas bija vakar. Un, ja ņem vērā, ka miljonus, desmitus miljonu cilvēku iznīcināja pašu valsts milzīga genocīda ietvaros pēdējo 90 gadu laikā. Miljoni krita Pirmajā Pasaules karā, miljoni pilsoņu karā. Holodomors (mākslīgi izraisīts bads) – miljoni upuru. Represijas – miljoni upuru. Otrais Pasaules karš – desmiti miljonu. Izsūtīšanas, emigrācija, sūtīšana uz fronti… Tas nevarēja netikt ievērots. Tā ir negatīvā selekcija.
Krievu tauta ir vergi un vergu bērni, un mazbērni. Bet nesaku, ka tā ir visa tauta. Gribu, lai mani saprot pareizi – es nekad nevispārinu, bet liela/lielākā daļa ir agresīva, uzpūtīga tauta.
Jūs sakāt vienā dienā… ideja par Ukrainas sagrābšanu, pasaules pārdali, sacensību ar pasauli un “Gejropu”, Ameriku… tas aizņem Putina un nelielas daļas viņa pietuvināto prātus. Bet viņš saprot, ka viņa pietuvinātie jau ir sapratuši šīs politikas izgāšanos. Un galvenais – viņus motivē tikai piķis. Kad Krievijas ārējās izlūkošanas vadītājs Nariškins, biedrs Nariškins… kaut gan cūkai viņš ir biedrs… kad viņš nodarbojas ar biznesu ar Apvienoto Karalisti un citām valstīm – pārdodot griķus… kad visa viņa ģimene atrodas Rietumos, par ko vispār var būt runa?
Tie ir cilvēki, kuri 30 gadu garumā ir aplaupījuši ļoti bagātu valsti Krieviju. Zaguši tā, ka vispār nezināja mēru. Iespējams pat triljonus dolāru viņi sazaga. Šī atsaldētā vergu tauta, kura pat galvu nepacēla, kad no viņiem zaga. Bet viņi zaga, lai kaut “nedaudz padzīvotu.”
Kāda bija Putina dzīve pirms 1993. gada? Pelēka, sabradāta, pēc naftalīna smakojoša pele, žurka – ko viņš redzēja pats? Svētlaime bija iespēja Drēzdenē nopirkt sev ziemas mēteli, kad viņš tur strādāja par kluba direktoru. Un te pēkšņi, kāda laime… kāposts griežas – izrādās ir cita dzīve, par kuru viņam nebija ne jausmas. Izrādās, ka var gan naudu, gan sievietes un visu iespējamo baudu, pilis un akvadiskotēkas.
Jūs par viņu tā sakāt, bet viņam iepatikās nogalināt…
Bet viņam galvā ieplūda arī impērisks urīns. Kad cilvēkam jau viss ir, viņš sāk domāt par impēriju. Bet viņa biedri, ticiet, domā par sevi un bērniem, mazbērniem. Viņi visi ir pakļauti sankcijām, viņi nevar izmantot savu naudu, kā viņi grib. Vēl vakar viņi visā pasaulē bija labi pazīstami ar visiem. Iekāptu savā Bombardier privātajā lidmašīnā … Cesna lidmašīnā iekāp un lido kur gribi. Uz jebkādu kūrortu vai atpūtas māju Eiropā vai Amerikā. Tērē naudu, dari ko gribi…
Bet pēkšņi viena veca pajoliņa, marasmatiķa dēļ viņi nevar to darīt. Kad viņš nomirs, viņi skries pie telefona “kurš pirmais”, lai sazvanītu Balto Namu.
Viņi kliegs klausulē: “Kungi, viņa nav! Ko vajag? Ko jūs vēlaties?”, “Aiziet no Ukr … Jā, protams …”, “No Krimas arī? … Tūlīt pat.”, “Kam mums tā vispār ir vajadzīga?”, “No Donbasas?”, “Pasakiet, ko izdarīt, lai viss būtu kā agrāk.”, “Lai nebūtu sankcijas, lai varam pie jums braukt.”, “To visu taču viņš.”
Mēs nezinām šo vēsturi? Lieliski zinām. Zinām, kā Hruščovs visu novēla uz Staļinu. Tad Brežņevs visu novēla uz Hruščovu, tad Gorbačovs visu novēla uz Brežņevu, tad Jeļcins uz Gorbačovu, visbeidzot Putins uz Jeļcinu. To pašu teiks par Putinu: “Viņš to visu ievārīja.”, “Viņa dēļ viss notika, mēs bijām pret!”, “Bet ko gan mēs varējām? Baidījāmies, bet slepeni palīdzējām Rietumiem.”, “Ja ne mēs, viss būtu vēl sliktāk.”, “Paldies Dievam mums, ka mēs tā izdomājām un slepeni pretojāmies jukušajam tirānam.”, “Paldies Dievam!”, “Tagad beidzot esam ar jums, ar Rietumiem, kam vēsturiski esam uzticīgi.”, “Kāda Ķīna!? Ko vajag? Tikai pasakiet.”
Jā, Jūs ļoti skaisti aprakstījāt… Gaidīsim, kad tā piepildīsies. Bet parunāsim par to, kā šobrīd notiek Ukrainas pretuzbrukums. Visi kaut ko gaidījām. Gaidījām vienu, bet ieguvām otru. Vai varat aprakstīt, ko ieguvām tāda pretuzbrukuma vietā, kādu gaidījām?
Pirmkārt, paldies Rietumiem, ASV, pirmkārt, Apvienotajai Karalistei, Polijai, Latvijai, Lietuvai, Igaunijai un citām valstīm, kuras mums palīdzēja un palīdz. Bez kolektīvo Rietumu palīdzības Ukrainas nebūtu. Šodien mēs runātu, bet Ukrainas jau nebūtu. Vienmēr un visur skaļi saku, ka Ukrainu izglābt palīdzēja četri spēki. Ukrainas tauta, Ukrainas armija, kolektīvie Rietumi un Baidens un Džonsons. Nesen tiekoties ar Borisu Džonsonu, to pateicu viņam acīs.
Jābūt pateicīgiem saviem glābējiem. Rietumi mūs izglāba.
Tajā pašā laikā, tā kā es vienmēr saku, ko domāju… neesmu politiķis un negrasos tāds būt, esmu neatkarīgs, varu teikt, ko domāju. Septiņu mēnešu laikā, kamēr Rietumi domāja, vai dot mums bruņojumu vai nē – beigās tāpat visu deva. Bet paradokss ir tajā, ka viņi saka: “Ņemiet ķiveres un bruņu vestes, bet Himars – nē … nevar …” un beigās dod arī Himars, novēloti… daudz cilvēku nomirst, bet tomēr tad iedod arī Himars.
“Nu labi, Himars tad jā, bet Leopard un Abrams… nu nē.”, “Tas principā nav iespējams.” Beigās atbrauc gan Leopard, gan Abrams. “Nu tas tad jā, nu labi, bet F16 … nē, nu pat neprasiet.” Beigās arī F16 – ar tiem jau mācās mūsu piloti, un tos arī nodos. “Nu labi, lai būtu arī F16, bet Atacms … ziniet, varbūt pat nesāksim par to runāt.” Bet atnāk arī tie. Domāju, ka tie jau ir atnākuši. Storm Shadow, Taurus … nešaubos, ka viss būs. Varu vēl aizdomāties, vai būs Tomahawk. Varu arī apšaubīt vai būs kādi taktiskie kodolieroči, bet tās ir manas domas.
Kamēr Rietumi septiņus mēnešus domāja, vai kaut ko mums dot vai nedot, tie pazemotie raka tranšejas, mīnēja mūsu zemi. Tik blīvas mīnēšanas nebija pat Otrajā Pasaules karā.
Tā ir unikāla mīnēšana, viņi labi pastrādāja kā kurmji. Viņi veidoja nostiprinājumus, visu betonēja. Raka līdz spēku izsīkumam. Mīnas, mīnas… Un, kad mēs sākām pretuzbrukumu bez F16 lidmašīnām, un, ziniet, iet pretuzbrukumā bez F16 lidmašīnām, to Jums pateiks jebkurš militārists, nu tas ir bīstami. Bet, kad mēs gājām pretuzbrukumā, sapratām, ka viss ir mīnēts, katrs metrs zemes ir piebāzts ar mīnām. Tagad jārok un jāgrauž… Šodien esam guvuši labus panākumus Bahmutas rajonā un Takmanas virzienā.
Es saprotu, ka mēs paņemsim atpakaļ arī Bahmutu – šogad. Un Takmanu arī. Varbūt arī Melitopoli, ja paveiksies. Mūsu uzdevums šobrīd ir iziet uz Krimas administratīvo robežu. Bet es saprotu arī otru lietu… tagad sāksies zvērīga Krimas militārās infrastruktūras apšaude.
Saprotu, ka Krimas tilts … tas noturēsies dienas, varbūt nedēļas, bet tā vairs nebūs.
Nebūs Melnās jūras flotes un Krimas tilta. Militāro bāžu Krimā nebūs. Krimai atņems spēku, asinis, militāro infrastruktūru.
Tātad Krima ir jūsu?
Bez šaubām, bet es runāju par to, kā to atgriezīs. Tas nebūs kādas sauszemes operācijas rezultātā. Tagad vispār ir dronu un raķešu karš. Tā kā beidzot sākusi darboties mūsu militārā rūpniecība, un tajā ir lieli panākumi – paldies Rietumiem, mēs jau tagad ražojam labus ieročus un dronus… neprecizēšu visu. Ir lieli panākumi dronu un raķešu ražošanā. Drīz arī visi redzēs, ka tās ir Ukrainas raķetes.
Ukraina ir viena no spēcīgākajām raķešu valstīm. Ne velti viena no lielākajām raķešu rūpnīcām atrodas tieši Ukrainas teritorijā, Dņiprā.
Tas nav noslēpums. Pretuzbrukums neizdevās tāds, kādu gaidīja visa pasaule, jo mēs nebijām tam militāri gatavi, un kavējās ieroči – mums tos ilgi nedeva. Tas ir fakts. Tālāk viss būs labi – esmu pārliecināts. Kaut kas var detonēt, un viss aizies. Krimas virzienā Zaporižjas un Hersonas apgabalā plešas stepes. Ja mēs pārrausim pāris aizsardzības līnijas, viņi skries prom, kurš paspēs, kurš nē. Stepe ir atklāta teritorija, tur nav mežu, stādījumu. Tāpēc tagad ir ļoti svarīgs laiks līdz novembra vidum. Mēs gaidām un ceram.
Redzam, kā Ukraina ir mainījusi taktiku. Bet kā varat raksturot, kā Krievija ir mainījusi savu kara taktiku? Viņi neko nav mācījušies šajā karā?
Viņi ļoti labi mācās. Ļoti labi iemācījās. Teikt, ka viņi ir dumji, neattapīgi – tā nebūtu taisnība. Ir problēmas mums – ir viņiem. Mūsu problēma ir ierobežotais mobilizācijas resurss. Mūsu valsts ir 30 miljonu liela. Krievijā ir 140 miljoni iedzīvotāju. Tomēr viņiem ir piecas reizes lielāks mobilizācijas resurss. Neaizmirsīsim arī to, ka viņi karo ar ieslodzītajiem, imigrantiem, kuri saņēma pases – un tad viņus aizdzina uz karu. Viņi karo ar nacionālajām minoritātēm, kuras nežēlo.
Krievus no Maskavas un Sanktpēterburgas žēlo, jo tur var izraisīties protesti, bet no Jakutijas, Burjatijas, Dagestānas – tos viņi dzen labprāt. Pie reizes arī atbrīvojas no nīstajām nacionālajām minoritātēm.
Tie ir krievu fašisti. Viņi lielākoties arī tādi ir. Dzen ieslodzītos un “jaunos krievus.” Mēs karojam ar saviem patriotiem, daudzi no kuriem jau ir gājuši bojā. Tāpēc Ukrainas mobilizācijas resurss, salīdzinot ar Krievijas, tomēr ir daudz ierobežotāks. Tāpēc mēs pārejam pie raķešu un dronu kara. Mēs sargājam mūsu puišu dzīves.
Milzīgais krievu “gaļas” daudzums ļauj viņiem veikt jebkādas uzbrukuma operācijas. Tas ir viņu pluss. Bet mīnuss ir tāds, ka viņu tehnika ir nesalīdzināmi sliktāka par Rietumu tehniku – kura ir mums. Turklāt izsīkst ļoti strauji arī padomju militārās tehnikas krājumi.
Ne velti klauns Šoigu brauca uz Ziemeļkoreju, un tad viņi Kimu Čenunu atvilka arī uz Krieviju.
Tā taču ir “varena kodollielvalsts,” [Krievija] kura visai atpalikušajai pasaulei izlūdzas vecus padomju šāviņus. 1981. gadaa. Aizbrauca uz Ziemeļkoreju, uz Irānu brauc regulāri ubagot. Tāda ir dzīve. Viņiem ir problēmas ar tehniku. Bet tur saka: “Lūk, T34 tanki, jaunas sērijas.” Bet vai tie šauj? Šauj. Brauc? – Brauc. Nu ko, nogalina? Nogalina. Labi. Bet agri vai vēlu tas viss beigsies, sabojāsies, viņiem turklāt ir arī neprecīzi ieroči. Viņi teica, ka Kinžal vispār ir nenotriecami. Bet tad virs Kijivas bija tādi “Zvaigžņu kari”… Naktīs debesis bija sarkanbaltas… Amerikāņu Patriot tika galā lieliski ar visiem viņu neuzvaramajiem Kinžal un Kalibr utt.
Dmitrij, runājām par to, kā Krievija ir mainījusies, un ko iemācījusies šī kara laikā. Bet teicāt par Rietumu palīdzību, minējāt ASV, Apvienoto Karalisti, Džonsonu un Baidenu… Minējāt arī Poliju. Šobrīd situācija nav pārāk laba. Jūsu un Polijas līderi apmainās ar ne pārāk atzinīgiem vārdiem vienam par otru. Kā šo situāciju iespējams atrisināt? Ne visi Latvijā zina daudz par šo stāstu. Mēs saprotam, ka situācija ir sarežģīta. Ko Jūs varat par to pateikt?
Varu pateikt ļoti īsi. Polijā ir gaidāmas vēlēšanas, tāpēc dažu politiķu apgalvojumiem var būt un ir šo vēlēšanu noskaņa. Tas ir jāsaprot. Esmu pateicīgs Polijai un poļiem. Katram polim un Polijai. Polijas līderiem. Par to, ko viņi ir izdarījuši Ukrainas labā sarežģītākajā laikā Ukrainai. Šī pateicība nekur nepazudīs. Tā būs ar mani vienmēr. Esmu ļoti pateicīgs cilvēks – atceros labo.
Poļi Ukrainai vissarežģītākajā laikā ir devuši tik daudz, ka mums viņiem jābūt pateicīgiem visus nākamos gadus, desmitgades un pat gadsimtus.
Vēlreiz liels paldies Polijai un poļiem.
Mēs runājām raidījuma pirmajā daļā par Ukrainas mobilizācijas potenciālu. Uz kā tas šobrīd balstās?
Tas turas uz augsta Ukrainas karotāju patriotisma līmeņa. Uz tā, ka ukraiņu motivācija ir pilnīgi citādāka nekā krieviem. Krievija šurp dzina daudz cilvēku. Bija arī tādi, kas nāca paši. Pēc gūstekņiem redzējām, ka pirmie, otrie un trešie [sākumā] – kara gūstekņi bija ideoloģiski pielādētāki un agresīvāki. Viņi devās nogalināt nacistus, fašistus, banderoviešus… viņi bija apsēsti. Tagad ir pilnīgi citi gūstekņi. Es ar krievu gūstekņiem nometnē tikos.
Varu teikt, ka tie, kas ienāk tagad – lielākoties tie ir “iedzīti” cilvēki. Viņus dzina uz karu, kas viņiem vispār nav vajadzīgs.
Pasakas par nacistiem viņus neiedvesmo. Viņi grib izdzīvot. Tie ir citi gūstekņi, cits mobilizācijas fons. Redzēju arī Krievijā veiktās aptaujas. Lielākā daļa cilvēku mobilizāciju neatbalsta. Kaut kas tiem dumiķiem sāk pielekt. Viens ir “Hei, hei, hei!” “Ar tankiem, parādes formās nobrauksim pa Kreščatikas ielu!” Bet cita lieta ir 300 000 bojā gājušo un cik vēl ir ievainoto un sakropļoto? Viņi visi atgriežas un stāsta, kā tur ir. Pat demobilizētie atnāk un par to stāsta.
Nesen atcerējos, ka reiz skolas laikā, kad mācījos vecākajās klasēs – Afganistānā sākās karš, un atceros, kā čukstus gan bērni, gan pieaugušie virtuvē runāja, ka tur nogalina. Bet tur 10 gadu laikā gāja bojā tikai 13 000 cilvēku. Te jau tagad ir gandrīz 300 000 nepilnu divu gadu laikā. Šo informāciju nav iespējams noslēpt. Tā var atskurbināt daudzus krievu fašistus.
Tomēr reklāmas, kas tiek pārraidītas Krievijā, kur reklamē mobilizāciju. Tur ir runa par to, kāpēc jākaro pret Ukrainu. “Kur dzīvosi pēc kara?” Atbilde: “Gribu Odesā, Krimā vai Harkivā.” Kā tas skan krievam?
Odesā… skan labi, bet šis cilvēks jau ir bijis pie kāda sava radinieka kapos. Un tur arī redzējis, cik daudz tur ir kapa vietu. No paziņām viņš uzzina, kam kāds ir gājis bojā. Bērni skolā runā par krituša absolventa godināšanu. Šī informācija tik un tā spiež. Jā, Krievijas televīzija. Bet tās reitingi ir ļoti kritušies. Cilvēki pievēršas YouTube un Telegram.
Patiesība tiek izplatīta, un agri vai vēlu tas viss iedarbojas uz sajukušajiem prātiem. Sākas atskurbšana.
Tas ir nenovēršami. Bet viss ir izsakāms matemātiski.
Man kāds gudrs cilvēks intervijā reiz teica: “Saproti, saskaitām – 140 miljoni cilvēku. Pat, ja kara laikā 140 tūkstoši kritīs, tas būs viens no tūkstoša.” Bet tagad teiksim, ka tie ir 280 tūkstoši. Tas ir 2/1000. Tā nav pārliecinoša matemātika. No tūkstoša divi – nu un? No šņabja cik mirst? Dzērumā pie stūres? Cik noslīkst? Tā statistika neko nepasaka… 50 uz tūkstoti tas jau būtu kaut kas. Bet divi uz tūkstoti, tas ir vāji. Piekrītu, tomēr informatīvais fons un troksnis pastāv – un to nevar paslēpt. Džinu atpakaļ pudelē neiedzīt. Motivācijas vairs tiem mobilizētajiem, kas tagad nonāk gūstā, nav.
Pēc mūsu sarunas, pēc šī raidījuma TV24 skatītājiem tiks rādīta Jūsu filma par krievu kara gūstekņiem. Ar kādu vēstījumu Jūs varat vērsties pie Latvijas auditorijas par šo filmu? Kādām acīm mums būtu jāskatās šī filma?
Ziniet, paskatieties to savām acīm, bet droši vien nedaudz arī ar manējām. Jūs ieraudzīsiet krievu fašisma seju visās tā izpausmēs. Jūs ieraudzīsiet gan neievainotus, gan ievainotus un sakropļotus cilvēkus, kuri atnāca uz svešu zemi, viņus neviens nesauca, neviens neaicināja. Viņi atnāca uz svešu zemi, uz mūsu zemi, lai mūs nogalinātu. Lai mūs padarītu par vergiem. Lai atņemtu visu, kas mums ir. Paskatieties uz viņu sejām, paklausieties, ko viņi runā. Te nu tas ir – krievu fašisma zvērīgais vieplis.
Bet es domāju, ka latvieši jau pirms ukraiņiem ir saskārušies ar šo zvērīgo viepli, jau 1940. gadā. Viņi to labi ieraudzīja, kad kopā ar padomju tankiem Latvijā parādījās čeka, kas desmitiem tūkstošu latviešu izsūtīja un nogalināja par nepakļaušanos. Man tas viss ir ļoti labi saprotams. Tāds pats liktenis bija mūsu Rietumukrainai, citām Baltijas valstīm, Bukovinai un tā tālāk. Nu, lūk – krievu fašisma zvērīgā seja.
Krievu fašista seja nav mainījusies, salīdzinot ar 1940. gadu. Viņš ir tikpat pretīgs, tikpat nekopts, netīrs.
No viņa vējo nevis pēc civilizācijas, grāmatām, filmām un teātra izrādēm, klasiskās mūzikas. No viņa ož pēc sviedriem, sīpoliem, pretīguma, agresijas, rupjības. Tas ir rupeklis – mazizglītots, nekulturāls, dzīvē maz saprotošs tēvainis, kas negrib pats labi dzīvot un traucē labi dzīvot arī citiem.
Jā. Skatīsimies Jūsu filmu. Bet situācija… Gribu pajautāt par Ukrainas prezidentu Volodimiru Zeļenski. Nesen viņš spīdoši uzstājās ANO Ģenerālasamblejā, bija vizītē ASV un Kanādā, mēs uzmanīgi lasījām un klausījāmies visu, ko viņš teica – un ne pirmo reizi viņš piemin, ka Putina Krievija ir uzbrukusi Ukrainai, bet Jūs, Rietumi un Krievijas kaimiņvalstis būtu nākamie. Kā Jums, skatoties no Ukrainas šķiet, vai mēs esam gatavi X stundai?
Tas, ko Zeļenskis saka, es tam piekrītu. Mums arī līdz 24. februārim pagājušajā gadā šķita – kā 21. gadsimtā var sākt pilna mēroga karu. Kā tas iespējams… Tas ir kaut kā … Bet mani jau četrus mēnešus informēja, mūsu vadību pat piecus mēnešus, kā man pastāstīja pats ārlietu ministrs Dmitro Kuleba – ka karš ir neizbēgams.
Viņš intervijā teica, ka viņš un Andrejs Jermaks septembra beigās jau saņēma šo informāciju no ASV Valsts departamenta kāda ļoti ietekmīga ierēdņa, bet vēlāk gan Baidens, gan Džonsons un izlūkošanas pārvaldes personīgi sniedza mūsu vadītājiem šo informāciju. Es to saņēmu četru mēnešu garumā, bet nespēju tam noticēt tik un tā. Kaut arī 13. februārī, 11 dienas pirms kara es ierakstīju lielu video no Kijivas ielām par potenciālo karu – tam bija daudz skatījumu.
Ja man pirms šī lielā kara pateiktu, ka Putins var uzbrukt Polijai vai Baltijas valstīm, es teiktu: “Nu, kādā sakarā … kāda Polija, kādas Baltijas valstis?”
Tagad mēs ieraudzījām, kāds ir šis režīms. Kad redzam, kā bombardē mūsu pilsētas. Mariupoli nolīdzināja līdz ar zemi. Bahmutu, Marjinku. Ko izdarīja ar Harkivu, ko tagad dara ar Odesu? Tas ir prātam neaptverami 21. gadsimtā. Sekojot prezidenta Zeļenska piemēram, varu teikt, ka, ja [Putins] pārietu pāri Ukrainai, protams, viņš ietu uz Poliju un Baltijas valstīm.
Putinu iedrošināja tas, ka amerikāņi neiesaistījās ne Gruzijas konfliktā 2008. gadā, ļaujot Krievijai iekarot teritorijas, nedz gadījumā ar Krimu un Donbasu viņi neiejaucās. Viņš nodomāja, ka Amerika baidās. Un kā tad ar pazemojošo amerikāņu aiziešanu no Afganistānas, kad nelaimīgie afgāņi ķērās pie lidmašīnas šasijas, kura cēlās gaisā.
Man stāstīja, ka Putins skatījās šos kadrus daudzas reizes un priecājās.
Viņam tas norādīja uz Rietumu vājumu. Viņš savējiem teica: “Viņi ir vāji, viņi muka tur… un tur… Aizgāja no turienes… Ejam! Viss būs labi, nameiz’, puiši!” Tāpēc, ja viņš aprītu Ukrainu, Rietumi neiesaistītos, Ukraina kristu, tad man nav šaubu, ka viņš ietu uz Poliju un Baltijas valstīm. Polija ir sens ienaidnieks un ierosinātājs viņu galvās – Baltijas valstis: “Nu, ko, gribējāt brīvību?! “Pastaigājāties, tagad atpakaļ, šurp!” Tā būtu.
Ukrainā piektā kolonna, kolaboracionisms – kas ar to šobrīd notiek?
Visur, kur ir bijusi Padomju Savienība, kur mazāk, kur vairāk, bet Krievija atstāja milzīgu piekto kolonnu, savu aģentūru un līdzjutējus. Viņu bija daudz pie mums – un vēl ir palikuši. Viņu daudz bija pie jums – un vēl ir palikuši. Daudz mazāk viņu bija un ir Igaunijā, jo viņiem ir ļoti mazs krievu iedzīvotāju blīvums. Mazāk Lietuvā nekā Latvijā. Bet pie jums… protams, ir jautājumi…
Pie mums tie bija visus neatkarības 32 gadus. Esmu arī teicis – pie mums valdīja krievu aģentūra, faktiski Krievija. Ko teikt, ka pie mums spēka struktūru vadītāji bija Krievijas pilsoņi. Kur tālāk… Ukrainas Drošības dienestā un Aizsardzības ministrijā. Korumpēja tos, kuri neizrādīja krieviskas simpātijas vai uzskatus. Bet vēl tādi eksistē, tomēr ir daudz, daudz mazāk Krievijai simpatizējošo.
Tā bija Ukrainas nelaime. Postpadomju atrauga, kad arī 2004. gadā izspēlēja šo kārti un 2010. gadā. Iedzīvotāji bija sašķelti pēc principa: vai esam par vai pret Krieviju. Tagad par to nav runa. Tai pašā Odesā… es tā vērtēju un arī Mihails Saakašvili teica, ka ir 50 pret 50. 50% par Ukrainu, 50% par Krieviju. Bija. Pirms lielā kara. Arī Harkivā bija daudz. Nemaz nerunājot par Doņecku, Luhaņsku un kur nu vēl Krimu – tur bija nospiedošais vairums prokrieviski noskaņoto.
Bet tagad – pēc Odesas bombardēšanas minimāls skaits cilvēku gribētu, lai Odesa būtu Krievija.
Bet Putins ir arī panācis ko labu … viņš apvienoja Ukrainu. Viņš no dažādiem cilvēkiem izveidoja vienotu Ukrainas nāciju.
Šodien jautājums par Ukrainas iestāšanos NATO viennozīmīgi tiek atbildēts ar – JĀ. Bet vai draudzēties ar Krieviju? Vai būt kādās apvienībās ar Krieviju? Protams – NĒ. Tas ir Putina nopelns.
Korupcija arī ir postpadomju lieta Ukrainā, vai kā to nosakāt?
Korupcija ir šausmīgs mūsu trūkums. Mums pat kara laikā ir spēcīga korupcija, pašā karā tā arī ir. Mūsu amerikāņu partneri ar to tagad veic cīņu. Protams, tā ir postpadomju tendence visā postpadomju telpā, kopš laikiem, kad Krievija vienmēr ir mācējusi uzsēdināt ierēdņus uz korupcijas ceļa, lai panāktu savus mērķus, bet tas tika darīts ne tikai Ukrainā, bet arī Francijā.
Fransuā Vijonu atcerēsimies, premjerministru, kurš nokļuva vadošajās Krievijas naftas un gāzes nozares struktūrās. Vācijā Šrēders. Austrijā ārlietu ministre, kura šobrīd atrodas Sanktpēterburgā. Viņa ir atradusi sev tur “ostu.” Krievija ir korumpējusi lielu daudzumu Rietumu līderu un elites. Orbāns arī ir šajā tematā. Un Dadons, bijušais Moldovas prezidents. Marina Lepēna Francijā. Var uzskaitīt un uzskaitīt. Ir vēl daudz vairāk.
Dmitrij, mūsu raidījums tuvojas beigām. Kā, Jūsuprāt, izskatās uzvarēta Krievija?
Uzvarēta Krievija, manuprāt, izskatās tā – aizvākusies no Ukrainas, pilnībā atbrīvojusi Ukrainas teritoriju līdz 1991. gada robežām, nožēlojusi: oficiāli, publiski… vispār uzskatu, ka krievu tautai ir jātiek sauktai publiski pie morālas un vēsturiskas atbildības par ļauniem nodarījumiem, ko tā izdarījusi Ukrainā. Man uzvarēta Krievija ir tāda, kas ir samaksājusi visas reparācijas.Ir sagrautas daudzas ēkas, infrastruktūra, kaitējumi biznesam, un es pat vēl nerunāju par nogalinātiem cilvēkiem.
Katrai ģimenei pa vienam vai diviem miljoniem dolāru jāizmaksā – katrai ģimenei. Par vienu nogalināto.
Jāsamaksā katram ievainotajam un ekstremitāti zaudējušam cilvēkam jāsamaksā. Protams! Un Krievijai ir tāda nauda, to zinām. Lai strādā vēl 30 gadus un maksā reparācijas. Vēl man uzvarēta Krievija ir Krievija bez kodolieročiem. Pietiek mērkaķim ar granātu skraidīt. Tas ir velnišķīgs mērkaķis – granāta jāatņem un jāsadod pa pirkstiem. Ja nesaprot, tad šīs rokas jānogriež. Kā citādi?
Uzvarēta Krievija man ir arī Krievijas neesamība. Tā ir ne-valsts, tai nav tiesību eksistēt tādā impēriskā veidā. Īpaši tāpēc, ka daudzas tautas ļoti gribētu atbrīvoties no tās jūga. Nevajag traucēt – tikai jāpalīdz. Tas ir tas, kas man ir uzvarēta Krievija.
Pateicos Jums, Dmitrij, par šo raidījumu un sarunu. Un novēlu Jums uzvarēt šajā karā, Ukrainai uzvarēt šajā karā un Ukrainas tautai uzvarēt šajā karā. Liels paldies. Slava Ukrainai!
Paldies. Varoņiem slava! Paldies Latvijai un Latvijas iedzīvotājiem, kuri ir tik daudz darījuši laba ukraiņiem, un nešaubos, ka darīs vēl. Paldies.
