Saruna ar “Tautumeitu” Lauru Līcīti: “Ticam, ka mūsu unikalitāte un latviešu valoda cilvēkus uzrunās”
0
Dzimusi un augusi Iecavā, studiju gadus pavadījusi Rīgā, piecus gadus dzīvojusi Lielvārdē, bet nu jau divus gadus par mājām sauc Ogri. Ikdienā grupas “Tautumeitas” dalībniece Laura Līcīte strādā bērnudārzā, kur ar sirdi un dvēseli palīdz pašiem mazākajiem atklāt mūzikas burvību, bet vakari un brīvdienas veltīti ne vien ģimenei, bet arī skatuvei un koncertiem. Pēc uzvaras “Supernovā” Laura kopā ar pārējām “Tautumeitām” vēlas pierādīt, ka latviešu valodā radītai mūzikai ir sava vieta ne tikai uz Latvijas, bet arī uz Eiropas skatuves. Bet kā tas bija – stāvēt tur, finālā, un gaidīt rezultātu? Un kāds ir viņu nākamais lielais sapnis pēc šī triumfa? Par to un daudz ko citu sarunā.
Kādas sajūtas valdīja “Supernovas” finālā, gaidot rezultātu, uzzinot rezultātu, un kādus izaicinājumus nācās pārvarēt, lai nonāktu līdz ceļazīmei uz lielo “Eirovīzijas” skatuvi?
Jau pusfinālā bija nenormāls stress, kad bija rezultātu paziņošana. Mūs nosauca tikai septītās, bet uz skatuves vēl stāvēja tādi mūziķi kā Markus Riva, grupa “Citi zēni” un Chris Noah. Jau seši bija nosaukti, un mēs tajā brīdī domājām, ka varbūt nemaz netiksim finālā. Bet tikām. Uzstājoties finālā, patiesi izbaudījām priekšnesumu, arī publika bija ļoti atbalstoša. Jau iepriekš bijām piedalījušās “X-faktorā”, tāpēc jau zinājām, ko gaidīt. Iedzērām balderjāņus, jo stāvēšana priekšā un rezultātu gaidīšana ir briesmīga, tie ir īsti emocionālie amerikāņu kalniņi. Jau pirms rezultātu paziņošanas atbalstītāji internetā bija ļoti aktīvi. Kad nosauca mūs, bija milzīgs, milzīgs gandarījums.
Bijām diezgan drošas, ka uz “Eirovīziju” tikt vairāk nemēģināsim, ja neuzvarēsim. Šis bija mūsu pirmais mēģinājums.
Ilgu laiku domājām, ka tas vispār nav mūsu formāts, tikpat ilgi briedām šim solim, bet pērnā gada vasarā sapratām, ka šis varētu būt īstais gads, kad mēģināt. Salasījām foršu komandu, ļoti cītīgi strādājām pie priekšnesuma. Neatkarīgi no rezultāta mūsu mērķis bija parādīt sevi vislabākajā iespējamajā veidā. Priecājamies, ka tas nāca komplektā ar uzvaru. Gribētu ticēt, ka mūsu priekšnesums ir gana interesants arī Eiropas kontekstā.
Kā uztverat komentārus sociālajos tīklos? Daži ir patiesi nejauki…
Šūmēšanās bijusi gana liela, bet tas tā ir visos lielajos šovos. Protams, ka cilvēki, kuri iztērējuši 50 vai 100 eiro, lai atbalstītu savu favorītu, ir vīlušies. Katrs jau dzīvo savā burbulī. Komentārus nevar neredzēt, šogad tie bijuši īpaši nejauki. Domāju, ka kopumā pieaugusi cilvēku neapmierinātība ar dzīvi. Katra mazākā lietiņa trigerē viņiem šīs nepatīkamās sajūtas. Šogad “Supernovā” piedalījās daudzi mākslinieki ar izteiktām fanu bāzēm, tāpēc bija jau skaidrs, ka neatkarīgi no tā, kurš uzvarēs, viņš dabūs pār galvu lielu neapmierinātības vilni. Šoreiz tās bijām mēs. Tas ir sīkums uz visa pārējā fona, domāju, ka pēc nedēļas jau cilvēki būs aizmirsuši. Galvenais, ka aizskatuvē un mēģinājumos, tiekoties ar māksliniekiem, jutām milzīgu atbalstu no saviem kolēģiem.
Kuram no izpildītājiem tu būtu vēlējusi uzvaru?
Dziesmas šogad bija patiešām fantastiskas. Daudz kvalitatīvas mūzikas, lai gan ne visas dziesmas atbilda konkursa formātam. Grūti nosaukt kādu konkrēti, jo uzvara nāk komplektā ar mežonīgu darbu. Kaut kas ir jāupurē. Jautājums, vai mākslinieks ir arī emocionāli tam gatavs. Ja redzi, ka mākslinieks pie pirmās vai trešās kritikas pārdzīvos un salūzīs, šaubos, vai tas ir uzvaras vērts. Ir ļoti daudz kolektīvu, kuri aizbrauc uz Eirovīziju un pēc tam izjūk vai līdz Eirovīzijas finālam ir sastrīdējušies piecos dažādos līmeņos un bez terapeita uz skatuves vispār nevar uzkāpt. Tas ļoti daudz prasa no cilvēka.
Un kā ir ar jums? Vai jūs emocionāli esat gatavas?
Mēs esam gājušas cauri visādiem karuseļiem un zinām, ka mēs kā kolektīvs varam tam stāvēt pāri. Mēs esam mācījušās, kā veiksmīgāk komunicēt, neaizskarot otru, kā nodot savu viedokli profesionāli. Ir svarīgi iemācīties, ka dažādi viedokļi kopā veido labu rezultātu. Domāju, ka mēs šo 10 gadu laikā esam to iemācījušās. Mēs tik daudz laika pavadām kopā, ka esam kļuvušas kā tāds vecs pāris – zinām, ka varam padusmoties, bet pēc tam kopā to skaisti atrisinām.
10 gadi ir gana daudz, lai apgūtu šīs prasmes. Kā jūs satikāties?
Satikāmies studiju laikā, kad teju visas atradāmies Rīgā. Daļa “Tautumeitu” mācījās etnomuzikologos Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Mēs nākam ar akadēmisko zināšanu bāzi tradicionālajā mūzikā, esam kaislīgas tradicionālās mūzikas entuziastes. Pirms gada mums pievienojās divas jaunas dalībnieces, bet no pamatsastāva esam palikušas vien trīs. Mums ir ģimenes, bērni, visādi dzīves notikumi, un ne vienmēr to visu var apvienot.
Kā tev izdodas to apvienot darbu un ģimeni ar koncertiem?
Kad ir klusāks periods, tad mēs tiekamies reizi nedēļā. Kad plānots izlaist albumu vai tuvojas koncerttūre, tad tiekamies pat piecas reizes nedēļā. Es strādāju bērnudārzā pārsvarā no rīta, tas vispār netraucē, jo pasākumi lielākoties notiek vakarā. Grūti ir vasarās, kad katru nedēļas nogali ir koncerti. Nav viegli satikt draugus, kuri strādā standarta darba laikos, jo tad, kad viņi atpūšas, man ir jāstrādā. Tāpat koncerti notiek tālu no mājām, tas ir diezgan izaicinoši, tāpēc priecājos par ģimenes atbalstu. Piemēram, mana māsa, tagad ir mūsu grupas menedžere. Mans vīrs jau visas vasaras brīvdienas ir pakārtojis tā, lai varētu palikt mājās ar bērniem. Pāris reižu gadā viņi atbrauc uz koncertiem, bet vēl nav tādā vecumā, lai spētu to novērtēt. Arī mani vecāki laiku pa laikam atnāk, bet mums ir dalībnieces, kuru vecāki nāk uz pilnīgi visiem koncertiem. Jāpiebilst, ka manās mājās šobrīd ierīkota “Tautumeitu” veikaliņa noliktava, mēs ar ģimeni sūtām visas paciņas. Tajā naktī, kad uzvarējām, visi pēkšņi sasūtīja krekliņus ar uzrakstu “Bur man laimi”.
Ja jau runājam par tērpiem, vai domājat kaut ko mainīt?
Esam saņēmušas daudz komplimentu par tērpiem. Mūsu tērpu māksliniece ir Laura Anspoka, kurai ir zīmols “Novaliss”, bet kroņu meistare un galvenā stila “pieskatītāja” ir stiliste Violeta Rulle. Rudenī mēs kosmosā palaidām domu, ka mums vajag jaunus tērpus (kā jau sievietēm). Nākamajā dienā Laura no zila gaisa mums “Instagram” kontā uzrakstīja un piedāvāja sadarbību. Mums diezgan bieži tā notiek. Domāju, ka kaut ko mainīsim, bet to atstājam stilistes ziņā, pilnībā atdodam savu uzticību viņai. Arī skatuves scenogrāfijā kaut kas būs jāpamaina, jo tur ir pavisam citi mērogi un citas iespējas.
Kādas ir jūsu galvenais trumpis, ko esat gatavas likt lietā Šveicē?
Mūsu daudzbalsība, tas, ka mēs esam komanda un grupa. Arī ārzemnieki bieži atzinīgi novērtē mūsu harmonijas. Zinu, ka arī mēs diezgan labi dejojam, vismaz cenšamies. Protams, arī mūsu kultūra un pārliecība, ka tas, ko mēs darām, ir kvalitatīvi.
Aizbraucot uz ārzemēm, festivāliem, cilvēki nesaprot latviešu valodu, bet pie mūsu dziesmām lēkā, dejo, dzied līdzi, un viņiem ir pilnīgi vienalga, ka viņi nesaprot tekstu. Piemēram, pērn mēs vairāk uzstājāmies ārzemēs nekā Latvijā. Reiz bijām Portugālē, kur uzstājamies Operas namā, kas bija pilns ar cilvēkiem. Pirmajā rindā sēdēja divi jauni vīrieši, kuri zināja visām dziesmām visus vārdus. Nodomājām: “Forši, ka latvieši iemaldījušies tradicionālās mūzikas festivālā.” Pēc pasākuma parasti aizejam pie saviem faniem, tā nu pie mums pienāca šie vīrieši, kuri, kā izrādījās, bija no Portugāles un ir kaislīgi mūsu fani. Latvijā parasti cilvēki tā nefano, latvieši ir citādāki pēc dabas, bet ārzemēs viņi pat gatavi mērot 600 kilometrus, lai tikai pabūtu koncertā, kur mēs uzstājamies.
Tad jau jums vairākās valstīs ir pa fanu pulciņam…
Jā! Pagājušajā gadā vairākas reizes bijām Vācijā, bijām Francijā, Polijā. Ja paskatās komentārus “Youtube”, piemēram, mūsu lielajam hitam “Raganu nakts”, kuram ir 10 miljoni skatījumu, tur ir tūkstošiem atbalstošu komentāru lielākoties no ārzemniekiem. Latvijā cilvēkiem liekas – ai, nu ko viņas tur, viņas jau neko. Cilvēki no lielajām nācijām ir noguruši no vienveidības, viņi meklē kaut ko interesantu, kādu pērli. Mūsu valoda cilvēkiem liekas pilnīgi dīvaina, un tieši tāpēc viņiem tas šķiet ļoti interesanti un aizraujoši. Mums ir pat fani no Ķīnas. Interesanti, ka daudzi arī Ķīnā un Japānā vēlas apgūt latviešu valodu, viņiem ir īpaši kursi. Viņi mācās latviešu valodu, jo viņus tas vienkārši interesē, viņus mūsu valoda fascinē. Tāpēc mēs arī piedalījāmies – mums likās, ka grūtākais būs tikt cauri “Supernovai”, jo Eiropā, visticamāk, mūs sapratīs vairāk nekā mājās. Tad nu arī uz to ceram.
Skaidrs, ka tur ir pavisam citi noteikumi un arī politika spēlē savu lomu, bet mēs vēl joprojām ticam, ka mūsu unikalitāte un latviešu valoda cilvēkus uzrunās.
Vai tu nāc no muzikālas ģimenes?
Mani vecāki vispār nav saistīti ar mūziku, bet vecvecāki gan ir diezgan muzikāli. Viņi darbojušies pašdarbnieku ansambļos, korī dziedājuši, vectētiņš spēlēja mandolīnu savā laikā. Bērnudārzā novēroju, ka ir tik muzikāli un plastiski bērni, ka viņus vienkārši ir jāved uz vokālajām studijām, jo viņos ir milzīgs potenciāls. Es biju viens no tiem bērniem, kurš no 2, 3 gadu vecuma līdz riebumam varēja dziedāt pašsacerētas dziesmas, dejot, rīkot koncertus savai ģimenei. Vecāki to pamanīja, veda uz vokālajiem ansambļiem, pēc tam aizsūtīja uz mūzikas skolu. Tas nāca man par labu, bet viņi nekad nav spieduši man izvēlēties konkrētu profesiju.
Bet, piemēram, mājās man ir aizliegts dziedāt, bērniem ir par daudz… Domāju, ka tas saistīts ar to, ka mūzika mazliet viņiem atņem iespēju būt kopā ar mani. Viņiem patīk mūzika, bet viņiem ir citas intereses. Lai cik ļoti man patiktu mūzika, māksla, cenšos saprast, ka viņi ir citi cilvēki, un mēģinu atrast lietas, kas interesē viņus. Tās vairāk šobrīd ir eksaktas lietas.
Tu stāstīji par bērnudārzu. Cik ilgi tur strādā, vai tev patīk darbs ar bērniem?
Strādāju gadu, un man ļoti patīk. Ar bērniem strādāju jau no 19 gadu vecuma ļoti dažādos formātos. Esmu strādājusi gan interešu izglītības pulciņos, gan skolā folkloras un mūzikas jomā. Visi cilvēki piedzimst ļoti muzikāli, ziņkārīgi, ar vēlmi sevi izpaust. Ir, protams, kautrīgāki bērniņi, bet viņi vienmēr ar aizrautību pēta, kā kaut kas grab, čab.
Šis darbs man ir sirsniņai – tu dziedi, un bērni ņem to pretī ar prieku un mirdzošām acīm.
Katram pedagogam ir sava vieta, bērnudārzā viss process notiek lēnāk. Piemēram, jau tagad sākam gatavoties Māmiņdienai, lai izvairītos no pārlieku liela satraukuma. Tieši centīgākie bērniņi parasti visvairāk uztraucas, pēc tam pārdzīvo, tāpēc viss jādara laicīgi. Man ļoti patīk, kā bērnudārzā mainās formāts, daudzi mēģina veidot interaktīvas norises. Ar augošiem cilvēkiem ir jāstrādā pedagogiem, kuriem tas patīk. Ir negodīgi izvēlēties šo profesiju, lai apmierinātu savu ego. Man ir ļoti forši, atsaucīgi kolēģi, kas vēlas mainīties un mācīties kaut ko jaunu.
Katram bērnam novēlētu tādu skolotāju. Bet nobeigumā – kāds ir jūsu kā kolektīva lielākais sapnis, ko vēlaties kopā piedzīvot?
Grūti runāt visu vārdā, bet tajā pašā laikā neesmu domājusi par sevi atsevišķi. Domāju, ka daudzus diezgan lielus mērķus esam sasniegušas, bijušas brīnišķīgās vietās, festivālos, notikumos, tagad arī viens liels priekšā. Mūsu lielais mērķis nav pasākums, konkrēts galamērķis, bet gan turpināt nezaudēt radošo apņēmību, rast iespējas, kā īstenot arvien lielākus, grandiozākus, muzikāli un vizuāli baudāmākus projektus. Tagad esam uzsākušas jaunu koncertciklu vasaras saulgriežos – koncertu saullēktā. Pērn mums Daugmales pilskalnā bija supermaģisks koncerts pustrijos no rīta, vienīgajā brīdī, kad vēl maliet ir tumsiņa. Tas bija fantastisks piedzīvojums, plānojam to turpināt katru gadu. Gribētos īstenot lielākus projektus, bet retāk, aizbraukt uz ārzemēm, īstenot sadarbības ar vēl lielākiem mūziķiem. Esam uzrunājušas vairākas grupas, ar ko mums ir labs kontakts un sadarbība, vēlamies radīt mūziku kopā ar ārzemju grupām, kas ir ļoti iecienītas savās valstīts. Lai turpinās radošais gars un neiestājas rutīna. Un, protams, uzvarēt Eirovīzijā (smejas).
