Jātiek vaļā no upura sindroma. Saruna ar romāna “Algotņi” autori Dinu Zoldneri 0
Sākam publicēt Dinas Zoldneres romānu “Algotņi”.
Armands Algotnis ir veiksmīgs uzņēmējs un šarmants vīrietis, kuram galīgi neveicas ar sievietēm, – viena pēc otras trāpās bezcerīgas klukstes, neveiksminieces un īdētājas.
Vismaz tā varētu šķist vērotājam no malas.
No iekšienes aina ir krietni vien atšķirīga un pat nedaudz šausminoša, jo šarmantais Algotnis patiesībā ir emocionāls varmāka, kurš apzināti gabaliņu pa gabaliņam drupina savu draudzeņu un sievu pašapziņu, neuzkrītoši sarīdot esošo lauleni ar bijušajām un visu sievu bērnus savā starpā.
Kādēļ izvēlējāties šādu daudznozīmīgu uzvārdu galvenajam tēlam?
D. Zoldnere: Paņēmu uzvārdu “Algotnis” zināmā mērā tieši tāpēc, ka mums ir noteiktas asociācijas, kas saistās ar šo vārdu – tas ir cilvēks, kurš rīkojas nevis kādu ideālu vārdā, bet naudas dēļ.
Un, tā kā mantojuma dalīšana romānā ir svarīga detaļa un nepavisam nav retums, ka radi saiet ragos mantojuma dēļ, tad, lai veidotos asociācijas, arī izvēlējos šo uzvārdu.
Emocionālā, psiholoģiskā vardarbība ir patiešām smags temats. Vai esat ko līdzīgu novērojusi savu paziņu lokā?
Es negribētu vilkt paralēles starp autora dzīvi un romānā aprakstīto situāciju, bet domas un sajūtas, kas tajā aprakstītas, man nav svešas.
Tādas situācijas pati esmu pārdzīvojusi, tāpēc tas, ko rakstu, man ir saprotams un zināms.
Visvairāk romāns saistāms ar domām, kuras nespēju izdomāt līdz galam – tās atkārtojas, nāk un atgriežas arvien no jauna, radot jautājumus, uz kuriem nespēju atbildēt.
Tā kā domas ir ļoti gaistošas, es tās ielieku savos tēlos. Kad rakstu romānu, esmu spiesta sajūtas un domas formulēt tā, lai rakstīto saprot lasītāji, un tad arī pati izdomāju to līdz galam, saprotu un mani šie jautājumi vairs nemoka.
Savā ziņā romāns kā terapija?
Jā, kaut gan, ja runā tieši par psiholoģisko vardarbību, tā nav reta parādība, nepavisam. Romānā, protams, šis temats ir ļoti saasināts – dzīvē viss attīstās lēnām un nemanāmi, bet romānā dažās lappusēs var paiet pat gads, un viss notiek daudz straujāk.
Labi, ka pēdējā laikā par šiem jautājumiem sākts runāt,
jo no malas psiholoģisko vardarbību gandrīz nav iespējams pamanīt. Ir ļoti labi jāpazīst cilvēks, ģimene, lai sajustu, ka kaut kas notiek nepareizi, ka tiek grauta personība. Ja kādu sit vai ieslēdz pagrabā, to vieglāk pamanīt un cietušo var izglābt, bet kā noteikt, ka tiek grauta cilvēka personība?
Kā jums šķiet, kas padara cilvēku par manipulatoru?
Sākums, protams, meklējams ģimenē. “Vakara romāna” formāts par mazu, lai aprakstītu, kā Algotnis kļūst par šādu manipulatoru, bet romānā ir tēls, kurš, būdams atstāts un pamests, galā kļūst par tādu pašu varmāku kā Algotnis, un tas arī, es domāju, parāda šo mehānismu. Ģimene cilvēkā ieliek personības pamatus, un, ja pamati ir veidoti no kompleksiem un bailēm, tad pieaudzis viņš paliks uz šiem nestabilajiem pamatiem.
Un visbeidzot – Algotņa sievietes. Mūsdienās diezgan daudz runājam par vardarbību, taču atkal un atkal sievietes iekrīt uz vardarbīgiem vīriešiem. Kas tur par āķi?
Ir tāda vieta romānā, kur Algotnis domā, ka viņam jāatrod piemērota sieviete, un šis apzīmējums ir ļoti patiess, jo sieviete, kas nākusi no stabilas, mīlestības pilnas ģimenes, viņu nekad neizvēlēsies. Sievietes, kas pie Algotņa nāk, jau ir ar iedragātu personību, un viņš šos kompleksus ļoti prasmīgi padziļina, kamēr viņas sāk justies, ka bez Algotņa neko nespēj, nekur citur nederēs…
Ir redzēts, ka sieviete aiziet no vardarbības un pēc kāda laika nonāk pie otra, pat trešā vīrieša, kurš ir vardarbīgs.
Domāju, tam ir zināms pamats, jo sievietes gadu tūkstošiem bijušas vārgākās, viņas bijušas spiestas pakļauties stiprākajam vīrietim, lai izdzīvotu. Ja turklāt vardarbība ir tik maskēta, ka neviens no apkārtējiem pat nespēj saprast, kāpēc viņas aiziet, to izdarīt vēl grūtāk. Cilvēkam vispirms pašam jāsaprot, ka ar viņu manipulē, jātiek vaļā no upura sindroma.
