Amati, nauda, slava, jaunība bijību nerada. Saruna ar Rolandu Bulu 0
Ceļteku ģimene gadiem sapņojusi par kopēju laivu braucienu pa Gauju, tomēr no gada uz gadu lielais brauciens atlikts. Un skat – vecākajiem bērniem jau gandrīz 30 un arī attiecības ar vecākiem nav spožas. Tāpat plaisa šķir “vecos bērnus” no padsmitniekiem, dvīņiem Jorena un Dziedras. Šajā brīdī ģimenes māte Loreta nolemj, ka sen iecerētais ceļojums tomēr beidzot jāīsteno. Ko Ceļtekas tā laikā uzzinās paši par sevi un par savstarpējām attiecībām?
Rolanda Bula, viņa arī Rolande Bebere, līdz izdienas pensijai strādājusi Valsts policijā, tostarp par izmeklētāju Tukumā. Viņas kontā jau četras grāmatas, “Upes laiks” ir piektā.
Rakstnieki attiecību katalizācijai diezgan labprāt savus varoņus iesloga dažādās vietās bez vieglas iespējas atkāpties. Loģiski šķiet sākt ar jautājumu – vai jums pašai patīk laivošana, ja savējos ielikāt tieši laivā?
R. Bula: – Pretenziju pret laivošanu man nav, bet nekādā ziņā nevaru sevi saukt par laivotāju: ne pieredzes, ne vilkmes. Laivojusi esmu pāris reizes mūžā, pēdējo reizi 2006. gadā pa Gauju. No tās reizes ir “aizķērusies” epizode ar piedzīvoto negaisu uz upes, kad tiešām ūdens bija visur: pa labi, pa kreisi, priekšā, aizmugurē un augšā, tikai apakšā ne, jo uzkūlāmies uz sēkļa.
“Ielikt” varoņus laivā (vai neapdzīvotā salā, vai sniega ieputinātā kalnu viesnīcā) autoram ir ērti: tā var iztikt bez gariem ievadiem, sakoncentrēt notikumu gaitu un veltīt vairāk uzmanības problēmu risināšanai.
Kā jums šķiet, kas ir galvenie iemesli, kādēļ cilvēki tik bieži apmaldās paši savā dzīvē un attiecībās ar vistuvākajiem?
Es jau arī nezinu atbildi, pareizāk sakot, nezinu, vai mans atbildes variants ir pareizais. Viens gan skaidrs, ka pareizās atbildes bieži uzzinām tikai pēc laika.
Man šķiet, ka apmaldāmies tad, ja sadalāmies sīkumos, pievēršam tiem pārāk lielu uzmanību.
Aizmirstam par saviem mērķiem, pārāk daudz klausāmies muļķīgos padomos vai viltus vērtības uztveram kā īstas.
Cik lielā mērā jūs, romānus rakstot, smeļaties savā pieredzē? Šis ir jau piektais, un katrs no tiem ļoti atšķirīgs.
Smeļos gan savā, gan citu pieredzē. Kad kāds man izstāsta savu pieredzi vai notikumu, tas taču kļūst arī par manu pieredzi. Tā pavisam tieši es neizmantoju neko – kaut detaļās, bet izmaiņas ir.
Ja tā ir mana policijas pieredze, tad bieži vispār nejūtos tiesīga tieši izmantot konkrētu notikumu, jo baidos kādam nodarīt pāri. Saprotu: ir ārkārtīgi niecīga iespēja, ka cietušais vai liecinieks izlasītu manu grāmatu un atpazītu sevi, bet es pati zinātu, ka esmu tā izdarījusi. Man tas nav pieņemami.
Ja nu ko aizņemos “pa tiešo”, tad tie ir izteicieni. Viens otrs paziņa neviļus pasaka tā, ka, trīs dienas domājot, nesacerēsi labāk.
Protams, ka darba pieredze vairāk aizceļo uz kriminālromāniem, bet arī tad gribu runāt par daudzām citām problēmām, ne tikai risināt kriminālintrigu. “Upes laikā” es kā autore risinu mūsdienu ģimenes, paaudžu problēmas – tas nāk no manis un manu paziņu pieredzes, atziņām.
Vēl ir kāda cita puse – ar katru jaunu romāna ideju aug arī autors, es vismaz tā ceru, tā tam vajadzētu būt. Ja ir “uzrakstīta” viena ideja, atziņa, tad vietā atnāk cita.
Cilvēks jaunībā izvēlas profesiju dažādu apstākļu dēļ, taču parasti neko daudz par to nezina. Dzīves laikā profesija diezgan lielā mērā veido cilvēka uzskatus un attieksmi pret pasauli. Kā izlēmāt kļūt par izmeklētāju, un kā šāds – psiholoģiski, jādomā, diezgan smags – darbs iespaidojis jūsu dzīves skatījumu?
Jaunībā es skolā kādu laiku pastrādāju… Iekšlietu sistēma nāca nejauši, kā pagaidu risinājums un ieilga līdz izdienas pensijai, juridiskajai izglītībai un faktam, ka, pārejot no izmeklētājas darba uz stingru astoņu stundu darba laiku citā amatā, bet tajā pašā iestādē, nakts izsaukumu mazliet pietrūka…
Vai darbs mani pārmainīja? Mēs visi maināmies. Ja strādātu par skolotāju, arī tad būtu šodien citāda, nekā pabeidzot vidusskolu.
Vienu zinu – ja būtu iespēja, neko nemainītu savā izvēlē, ja nu vienīgi mēģinātu strādāt mazāk.
Esmu pavisam ikdienišķs cilvēks, tā “izmeklētāja” ir kā poga, kas vēl aizvien ieslēdzas, ja netīšām saklausu kādu neatbilstību cita cilvēka vārdos vai darbos. Tad sākas vēl citu neatbilstību atcerēšanās un kopā salikšana, dažkārt šo to secinu.
Jā, ir lietas, kas noteikti manī mainījušās profesijas iespaidā. Ļoti augsti vērtēju, ja uz cilvēku var paļauties. Tas nāk no darba kolektīvā, no saskarsmes ar kolēģiem. Iespējams, ka tā ir profesionālā deformācija, bet neuztveru citu sīkos netikumus kā pasaules galu: es zinu, ko cilvēks var nodarīt otram cilvēkam, un tāpēc ziņa, ka kaimiņu tante aplasījusi otras tantes jāņogas, man neliekas nekas briesmīgs.
Manī bijību nerada citu cilvēku amati, nauda, slava, jaunība, jo zinu, ka tās ir iluzoras lietas un var vienā brīdī pazust. Toties sajūsminos par citu talantu, uzrakstītu grāmatu, sacerētu dziesmu vai iekoptu dārzu. Es atceros, ka dzīvoju skaistā zemē un miera laikā. Es nejūtos veca savos 54, bet arvien biežāk atceros Ļeva Tolstoja teicienu: “Jo palieku vecāks, jo mazāk man bail dzīvot.”
Vai mēdzat lasīt kriminālromānus / detektīvromānus izklaides pēc, un, ja tā, kāda veida darbi šajā žanrā jūs vairāk saista?
Jā, bet arvien biežāk to daru sistēmiski: sakrāju pavairāk laika un prāvāku kaudzi, tad dienas četras piecas lasu, lasu, lasu. Tā ir lieliska dāvana sev – atļaut pabeigt lasīt četros no rīta, kad vasarā jau gaisma aiz loga aust. Ar sistēmisko lasīšanu domāju tieši to prāvās kaudzes pieveikšanu: lasu, analizēju, salīdzinu autoru veikumu.
Vērtīgākie man šķiet tie darbi, kuros autors līdztekus kriminālintrigai spējis arī atainot laiku, piemēram, Kolberga un Mariņinas romānos tā ir.
Neuzskatu kriminālromānus par otrās šķiras literatūru.
Daudzu klasiķu, kaut vai Dikensa, darbos ir kāds tumšs pagātnes notikums, noziegums, ap kuru tinas šodienas notikumi. “Mērnieku laikos” taču arī ir īstena kriminālintriga.
Esat iesaistījusies Tukuma literātu apvienībā. Bez tā, ka ir patīkami sastapt līdzīgi domājošus cilvēkus, vai tas jums ko dod arī tīri profesionāli?
Jautājums ar asu āķi… Apvienībā esam četras prozistes, kas ļoti labi saprotamies: Guna Roze, Ilga Liepiņa, Marija Anmane un es. Trim no mums ir iznākušas grāmatas, vienai ir daudz publicētu stāstu un milzīga žurnālistes pieredze. Tas nozīmē, ka man ir kam aizsūtīt savu jaunradīto darbu novērtēšanai ar apziņu, ka saņemšu nesališķētu atsauksmi.
Es varēšu darīt tāpat: ja patīk, tad pateikt, ka patīk, ja nepatīk, tad negaidīs, lai meloju. Mums ir kopējas idejas, domapmaiņa, profesionāla uzticēšanās. Tā ir laba sagadīšanās, es priecājos, ka man tā ir. Profesionāli man nenovērtējama ir dzejnieces Baibas Talces līdzāsbūšana, jo viņai ir ne tikai pedagoga vērīgā acs, bet arī spēja analizēt, vispārināt, saskatīt cēloņsakarības. Man ir ļoti paveicies.
Iespēja sastapt līdzīgi domājošus cilvēkus? Jā, tā ir svarīga, man šie cilvēki ir tuvi. Bet līdzīgi domājošos var meklēt arī ārpusē, turklāt esmu diezgan pašpietiekama – man nekas nav pretī parunāt ar citādi domājošajiem.
