Dzīvojam absolūti ekskluzīvā teritorijā. Saruna ar režisoru Viesturu Meikšānu 0
Valmieras vasaras teātra festivāls, kas šogad notiks no 3. līdz 5. augustam, sarūpējis līdz šim plašāko izrāžu piedāvājumu. Viena no šī gada festivāla īpašajām iezīmēm būs Latvijas un ārvalstu teātra profesionāļu sadarbības projekti. Viens no tiem – laikmetīgā opera “Nezināmais nezināmais”, ko veido režisors VIESTURS MEIKŠĀNS.
Opera “Nezināmais nezināmais” ir vairāku festivālu kopprojekts, Valmieras vasaras teātra festivālam sadarbojoties ar Latvijas Jaunā teātra institūtu un alternatīvo kamermūzikas festivālu “Sansusī”. Viesturs Meikšāns sadarbībā ar britu komponistu Oliveru Kristofu Līsi, vācu dramaturgu Korneliusu Pādie, izciliem latviešu operas solistiem Armandu Siliņu un Ievu Paršu, kā arī citiem teātra un mūzikas profesionāļiem. Kostīmus veidojusi Anta Aizupe, video mākslinieks -8. Tās stāsts veidots kā cilvēku domas vai atmiņas, kas brīvi lēkā no viena notikuma uz otru, vienlīdz būtisks var būt personisks stāsts un zinātnisks atklājums vai nesen redzēts seriāls un dabas katastrofa Antarktīdas ledājos. Oriģināldarba režiju, telpu un libretu veidojis Viesturs Meikšāns, kura radošā rokraksta un mākslinieka pasaules redzējuma raksturošanai pietiktu ar diviem izcili spožiem veikumiem – “Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās” pēc E. Virzas poēmas “Straumēni” motīviem Valmieras teātrī, un režija Kristapa Pētersona operai “Mihails un Mihails spēlē šahu” Operas Jaunajā zālē.
– Tā kā jūsu veidotā laikmetīgā opera “Nezināmais nezināmais” ir refleksija par laiku, kurā dzīvojam, kad cilvēks ir tik spējīgs, ka sāk ietekmēt pat pilsētas klimatu, tā, šķiet, nupat ir pat ļoti laikā, jo ne vien virs kādas pilsētas, bet pat visas Eiropas plosās ilgi nepiedzīvots karstuma vilnis.
Viesturs Meikšāns: – Man ļoti patīk šī vasara! Jau no maija sākuma jūtos kā Francijas dienvidos. Operas tēmas kontekstā gan esmu iedvesmojies no fakta par klimata izmaiņām ilgstošā procesā. Pēdējos desmit, divdesmit gados novērotas visšausmīgākās vidējās temperatūras izmaiņas pasaulē, kas ķēdītē nozīmē arī pasaules ekosistēmas pārmaiņas. Operai visvairāk ietekmējos no angliski lasošajā pasaulē zināmā filozofa Timotija Mortona grāmatas “Tumšā ekoloģija”, kura nejauši nonāca manā grāmatplauktā. Ekoloģijas izmaiņas ir šī gadsimta lielākā problēma, lielākais izaicinājums, ar ko cilvēki saskarsies un kas pēc divdesmit vai piecdesmit gadiem mūsu dzīvi ietekmēs kaut vai ar tādu faktu, ka dārgākā lieta pasaulē būs tīrs ūdens un gaiss, nevis nafta vai benzīns. Cilvēki, kuri vairs nespēs dzīvot karstuma skartajās zonās, sāks lēnām migrēt uz ziemeļiem. Mūsu dzīve tiks pakļauta tādām lietām, par kurām pašlaik nevaram pat iedomāties.
– Un tas ir tas “nezināmais nezināmais”?
– Arī. Jo patlaban, jau pāris mēnešus dzīvodami brīnišķīgajā Dienvidfrancijas kūrortā, kas saucas Latvija, mēs tikai baudām mūsu lielisko dabu. Vēl libretā esmu izmantojis pāris citātus no filozofes, 90. gadu prīmas šajā laukā Sūzenas Zontāgas darbiem par fotogrāfiju, angļu rakstnieces Virdžīnijas Vulfas darbiem, daudzu zinātnieku rakstiem un, protams, Džeimsa Vata, kurš 18. gadsimta beigās izgudroja tvaika mašīnu un no kura aizsākās klimata izmaiņu stāsts un visa industriālā revolūcija. Esmu izmantojis arī grāmatās aprakstītos Katrīnas viesuļvētrā Ņūorleānā 2005. gadā izdzīvojušo cilvēku stāstus.
– Latvijas publika, šķiet, pirmoreiz sastapsies ar operas mūzikas autoru jauno britu komponistu Oliveru Kristofu Līsu un vācu operas dramaturgu Korneliusu Pādi.
– Tiesa.
– Kas jūs saveda kopā?
– Iepazināmies laikmetīgo operu veidošanas darbnīcā Francijā, kur viena no manis piedāvātajām idejām bija tumšās ekoloģijas jeb nezināmās nākotnes tēma. Olivers Kristofers Līss ir Londonā zināms laikmetīgās akadēmiskās mūzikas komponists. Tajā milzīgās konkurences spriedzes vidē viņš spēj iztikt ar darbu savā profesijā. Un tas jau vien pierāda daudz. Tā ir liela kvalitātes zīme. Tuvākajā laikā viņš lidos uz Bostonu, kur mūsu Andra Nelsona vadītais Bostonas simfoniskais orķestris šajās dienās atskaņo Olivera jauno darbu. Olivers rada akustisko, elektronisko mūziku un video. 2016. gadā viņš saņēmis britu komponistu balvu un Kalifornijas filharmonijas balvu 2014. gadā. Viņš raksta aizkustinošas, pirmajā mirklī šķietami vienkāršas melodijas, bet tajā pašā laikā ļoti dziļus darbus. Arī šajā operā viņš ņēmis dabā dzirdamas skaņas – mašīnu motoru rūkoņu, putnu čivināšanas ierakstus – un datorā transformējis tos attiecīgās toņkārtās un izveidojis no šīm skaņām kompozīcijas, konkrētu muzikālo partitūru. Katras skaņas avots ir saistīts ar ekoloģijas tēmu. Būs muzikāli melodiska opera, kur katra nots radusies no īstas, dzīvas skaņas.
– Kā, piemēram, no kūstoša ledus pilēšanas Antarktīdā… Varbūt esat tur bijis?
– Nē, bet labprāt aizbrauktu gan pats, gan aizvestu savu bērnu. Derētu apskatīties, kādi izskatās ledāji, kamēr tie vēl ir. Jo šis skaistums drīz var pazust. Operā gan esam izmantojuši Latvijas dabā filmētus video.
– Kā jūs raksturotu – kas vispār ir laikmetīga opera?
– Pirmkārt, tas ir veids, kā parādīt, ka opera nav spēlējama tikai Baltajā namā. Otrkārt, tai raksturīgs īpašs librets. Mūsu operā arī visa norise nav tikai nemitīga dziedāšana, tajā būs arī aktieriskas epizodes, risināsies it kā divi paralēli stāsti. Laikmetīgai operai ir arī savs strukturēšanas veids. Mūsu topošajā operā “Nezināmais nezināmais” Latvijas skatītājam būs iespēja baudīt augstas kvalitātes mūziku neatkarīgā, nepiespiestā vidē, kura neliek cilvēkiem justies vērotiem, vidē bez gaiteņiem, bez operas tradīcijām, kas ir ārpus paša mākslas fakta.
– Gribētos mazliet iebilst – baudīt laikmetīgo operu “Mihails un Mihails spēlē šahu”, kas tāpat tapusi jūsu režijā, Operas Jaunajā zālē arī varēja nepiespiestā vidē…
– Es vairāk domāju to patosu, kas saistās ar Balto namu. Starp citu, uzvedumu “Mihails un Mihails spēlē šahu” nākamgad rādīs jaunā veidolā – tā pati Kristapa Pētersona mūzika būs pilnīgi jaunā iestudējuma formātā. Vēl tikai nav zināms, kur tieši to izrādīs – “Sansusī” festivālā vai citur. Tas ir operas solista un “Sansusī” rīkotāja Armanda Siliņa projekts.
Un vēl – katra mākslinieka, radošās komandas dalībnieka pienesums laikmetīgā operā var būt ļoti neparasts un ārpus jebkādām tradīcijām. Arī mūsu topošajā uzvedumā ir noteiktas klasiskas operas lietas, taču nebūs ne sarkano paklāju, ne…
– Tās atkal ir ārējās lietas.
– Jā, bet mūzikā un dziedājumā pāris epizodes būs tik ēteriski skaistas un tik paņemošas, ka skatītājam liksies – tas ir tas īstais klasiskās operas skaistums. Tā, piemēram, ainā, kur soprāns Jolanta Strikaite – viņai gan ir vairākas lomas – pārstāv mākslas producentu vidi, un viņas varone ir spiesta klausīties visādus jaunus laikmetīgās mākslas projektu nosaukumus, no kuriem sāk reibt galva, un viņa grib mukt prom no šīs vides, iziet ārā un vienkārši apēst zupu, ko piedāvā bezpajumtniekiem… Komentārs par mūsdienu ļoti sarežģīto sociālo vidi, kurā dzīvojam un kurā klimata izmaiņas tiek izmantotas vairāk naudas pelnīšanai un kapitālisma zobratu iekustināšanai, nevis to radīto problēmu risināšanai. Tas atkal no saturiskā aspekta, bet muzikāli baudīsim absolūti fantastisku Olivera Kristofa Līsa darbu. Tie, kas mēģinājumos jau dzirdējuši, novērtējuši šo mūziku kā kaut ko vēl nebijušu. Tā ir ārkārtīgi svaiga, jā, nelatviska savos pamatos un ietekmēs, bet priekš mūsu ausīm un jaundarba būs brīnišķīgs jauns piedzīvojums. Spēlēs stīgu kvartets “Juno” – dzīvā mūzika savienosies ar elektronisko. Tā kā ciemiņš no Anglijas britu zemēs ir pazīstams komponists, šurp ieradīsies arī ievērojami producenti no Anglijas.
– Piedalās tenors Edgars Auniņš, mākslinieks ar Operas pieredzi, labi zināmais baritons Armands Siliņš, jau minētais soprāns Jolanta Strikaite un vēl divas aktrises – Anta Aizupe un Ilze Centere, kurām arī būtiska loma uzvedumā. Savā ziņā ar šādu sastāvu esat metis izaicinājumu nākamajai “Spēlmaņu nakts” žūrijai, jo jau šī aizsāka asu diskusiju – vai operu nevajadzētu vērtēt arī no aktieriskā un režisoriskā aspekta, jo daudzi dziedātāji sevi spilgti apliecinājuši arī aktiermeistarībā.
– Un kāpēc gan ne! Es ļoti vēlētos, lai operas mākslinieki tiek novērtēti kā no dziedājuma, tā arī aktieriskā viedokļa.
– Bet atgriezīsimies pie telpas. Kur notiks operas “Nezināmais nezināmais” izrādes?
– Pēc pirmizrādes Valmieras teātra festivāla ietvaros 3. augustā, kādreizējā noliktavā, agrākā angārā, kas nu īpaši pielāgots operas vajadzībām, Rīgā uzvedumu varēs redzēt 10. septembrī, festivāla “Homo novus” ietvaros telpā “Tu jau zini Kur” Tallinas ielā 10 (tiem, kas nezina, – starp Brīvības un Miera ielu, pirms pāris mēnešiem izveidotā jaunā Tallinas ielas radošā kvartālā, piecu minūšu gājienā no Jaunā Rīgas teātra pie Dzemdību nama. – V. K.), kur Armands Siliņš kopā Uldi Trapiencieri kustina laikmetīgo operu un veido dažādus projektus.
– Kāds ir vācu dramaturga Korneliusa Pādes pienesums?
– Operā dramaturgs vairāk ir kā konsultants, režisora labā roka. Režisoram absolūti nepieciešamais skats no malas. Viņš “tur rāmī” pamana ainas, kas neatbilst iepriekš radītajam. Korneliuss Pāde ir fantastisks cilvēks ar muzikālā teātra izglītību, profesionāli strādā Vācijā kā operas dramaturgs, lielisks meistars, kurš palīdz režisoram nenoiet no pareizās taciņas.
– Ar savu operu esat trāpījis vēl vienā aktualitātē – pilsētvides (ne)draudzīgumam. Kā jūs kā rīdzinieks sacītu – vai Rīga ir draudzīga pilsēta tās iedzīvotājiem?
– Kļūst arvien draudzīgāka. Salīdzinot ar metropolēm, kaut vai Maskavu, kur velosipēdists vienkārši neizdzīvo, Rīgā arvien attīstās velobraukšanas kultūra, kas man ļoti patīk. Cilvēki brauc ar divriteņiem pat ļoti nelabvēlīgos laika apstākļos. Dzīvojam brīnišķīgā, skaistā pilsētā, kura nav tik liela, lai katru dienu trīs stundas būtu jāpavada sastrēgumos, Latvijas galvaspilsēta ir pietiekami zaļa un tīra, bet vienmēr jau var būt uzlabojumi, ieskaitot ogļu termināla, šī lielākā gaisa piesārņotāja, pārvietošanu nedaudz prom no pilsētas centra. Bet mēs vēl esam diezgan jauni savā ekoloģijas un klimata izpratnē un patlaban dzīvojam tādā “Dieva ausī” domāšanas līmenī par to, ko nozīmē daba, kā mēs to ietekmējam un kas ar to var notikt.
Un otra lieta, ko nez kādēļ nekādi nevaram pamanīt – iedzīvotāju daudzums Latvijā krītas, bet pasaulē pieaug dramatiski, drīz būs astoņi miljardi, un agri vai vēlu mēs to izjutīsim uz savas ādas. Tāpēc tagad mums vajag prast izbaudīt šo laiku, kurā dzīvojam patiesi ekskluzīvā teritorijā.
– Valsts simtgades kultūras programmas pirmajā notikumā – multimediālā izrādē “Gaismas raksti” Nacionālajā bibliotēkā diezgan daudz izskanēja publikas un arī profesionāļu pārmetumi tieši jūsu režijas darbam. Bija grūti uztvert kopsakarības starp mūziku un profesionālo aktieru, kā arī pārdesmit no tautas pieaicināto neprofesionāļu ķermeņu valodu, darbojoties skatītāju vidū.
– Jau pašā sākumā tas bija iecerēts kā eksperimentāls darbs, bija daudzi apstākļi, kas ietekmēja rezultātu, bet kopumā esmu diezgan apmierināts ar rezultātu. Tā ir ļoti poētiska izrādes forma, ļoti “ne pie zemes”, jā, grūti interpretējama un uztverama, bet mēs aicinājām skatītājus “būt atvērtiem” un visam ļauties, tāpat kā, piemēram, aizbraucot uz jebkuru svešu pasaules malu, kurā varam tikai pieņemt vai nepieņemt tās kultūras izpausmes. Tā ir vienīgā mana radošā mākslinieciskā darba jēga un vienīgais, kas mani interesē mākslā, – radīt jaunas pasaules, jaunu realitāti. Esmu centies to radīt kā Verdi “Makbetā”, tā būs arī šajā jaunajā laikmetīgās operas “Nezināmais nezināmais” iestudējumā, tā rīkojos “Gaismas rakstos” un citās teātra izrādēs. Man jau šķiet, ka mākslas galvenā sūtība ir radīt iespēju skatītājam kaut ko jaunu piedzīvot, būt piedzīvojumā…
– Un kura laikmetīgā opera jums pašam bijusi vislielākais piedzīvojums?
– Arnolda Šēnberga opera “Ārons un Mozus” pasaulslavenā itāļu režisora Romeo Kasteluči (Latvijā viesojies ar trim iestudētām izrādēm festivāla “Homo novus” ietvaros. – V. K.) iestudējumā Parīzē Bastīlijas operā, ko redzēju tikai datora ekrānā tiešraidē. Bet tas bija absolūti fascinējoši, labākais operas iestudējums, ko mūžā esmu redzējis. Kaut tas notika klasiskā skatuvē, klasiskā teātrī, bet tajā pašā laikā bija absolūti laikmetīgs ar savu rituālu, piedzīvojumu un unikālu, oriģinālu pasauli. Ar visu to, ko mākslā vērtēju visaugstāk.
UZZIŅA
Laikmetīgā opera “Nezināmais nezināmais”
3. augustā plkst. 19; 4. augustā plkst. 18 un 22; 5. augustā plkst. 19 Valmierā, Angārā Purva ielā
10., 11., 12. septembrī plkst. 19 koncertzālē “Tu jau zini Kur!” Rīgā, Tallinas ielā 10 – 3
