Māksla var kļūt par spēcīgu propagandas ieroci. Saruna ar režisoru Valteru Sīli 1
Latvijas Nacionālais teātris šonedēļ, 19. septembrī, vērienīgi sāks jaunu iestudējumu sezonu ar trim pirmizrādēm. Viena no tām ir somu dramaturga un režisora Juha Jokelas luga “Finlandizācija*”. Režisors VALTERS SĪLIS teic – tā ir izrāde par morālām izvēlēm sarežģītos apstākļos.
Kad ierodos teātrī uz interviju, režisors neatsaucas telefona zvaniem un arī kolēģi īsti nezina, kur Valteru Sīli meklēt. Pēc desmit minūtēm satraukuma un meklējumu viss noskaidrojas – mazliet ievilcies mēģinājums, galu galā līdz pirmizrādei vairs tikai nedaudz vairāk par nedēļu…
Vienmēr, kad afišā redzu Latvijā ne pārāk labi zināma dramaturga vārdu, gribas uzzināt, kā luga nonākusi pie režisora. Somiski nelasu, bet no angliski atrodamā man radās priekšstats, ka Juha Jokela pamatā ir scenārists, mazāk dramaturgs…
V. Sīlis: Iespējams, Jokela raksta arī scenārijus, bet darbība teātrī ir svarīga viņa dzīves sastāvdaļa. Man šis autors bijis mīļš jau kopš ļoti sena laika, pirmoreiz – tas varēja būt ap 2005. gadu – ar viņu Latvijā iepazīstināja ziemeļvalstu lugu lasījumos. Mārtiņš Eihe ar Jutu Vanagu lasīja Jokelas lugu “Fundamentālists”, ko vēlāk iestudēja Inese Mičule – ļoti skaista izrāde, viena no spēcīgākajām lugām, kas uzrakstītas 21. gadsimta sākumā Ziemeļeiropā, un arī brīnišķīgi iestudēta.
Runājot par “Finlandizāciju”, mani uzrunāja tēma, kas ir šī darba pamatā.
Zināju, ka Jokela pats to iestudē – viņa darbi diezgan bieži pie skatītājiem pirmoreiz nonāk viņa paša režijā, jo viņš ir režisors Nacionālajā teātrī Helsinkos. Sazinājos ar dramaturgu un sarunāju, ka viņš man šo lugu atsūtīs, kad tai būs angļu tulkojums.
Man “Finlandizācija” šķiet ļoti būtisks darbs par Krievijas kaimiņvalstu izvēlēm.
Kā attiekties, kādus kompromisus attiecībā pret Krieviju pieļaut un kādus ne – tīri privātā līmenī, es te nedomāju lielo politiku, bet tikai par savām izvēlēm. Darbs ir par laiku, kad notika Krimas krīze – esmu par to ļoti daudz domājis gan mākslas aspektā, gan citādi. Sankcijas piespieda uzņēmējus nesadarboties ar Krieviju, taču ir jomas, kurās tas ir morālas dabas jautājums.
Šajā vietā, iespējams, vērts pastāstīt, ka izrāde ir par somu medicīnas tehnoloģiju uzņēmumu…
… jā, par zinātniekiem, kuri radījuši izcilu smadzeņu diagnostikas ierīci, un, lai paplašinātu tirgu, Somijas ministrija viņiem piedāvā sadarbību ar Krieviju, paver iespēju eksportam. Pirmās sajūtas ir fantastiskas – jaunas iepazīšanās, kā visur aizspriedumi krīt, jo tu iepazīsti cilvēkus.
Un tad notiek situācija ar Krimu, šī agresija, kas atmodināja atmiņas par citām agresijām, kas Somijas gadījumā datējamas jau ar 1939. gadu, Baltijas valstu gadījumā – 1941. gadu.
Atmiņas atdzīvojas visiem, arī tiem, kas to paši nav piedzīvojuši.
Jā, protams, jo esam par to mācījušies.
Notikumi ar Krimu šķita šokējoši – tas, ka tā var darīt mūsdienu pasaulē.
Jokelas luga ir sava veida pētījums un arī mēģinājums neaizmirst, jo ziņas nāk un iet. Un pa brīdim mēs ziņās pieņemam uzvarētāja patiesību, jo vēsturi vienmēr raksta uzvarētāji. Arī mēs jau tagad ejam uz kompromisiem.
Kas šajā darbā ir tiešām interesanti – jautājums, ko tā uzdod, vai palīdzēt cilvēkiem šādā valstī, ir grēks, un kurā brīdī tas tāds var kļūt. Ceru, ka izrāde liks domāt par šiem jautājumiem, jo uz tiem nav viennozīmīgas, striktas atbildes, katra izvēle uzdod jautājumus. Tu izdari kādu izvēli, un pēc tam lielākoties cilvēkiem ar to jāsadzīvo – izņemot uzvarētājus (smejas).
Un pats trakākais – tajā brīdī, kad izdari izvēli, tu jau nezini, kādas tai būs sekas…
Tieši tā, savu izvēļu dēļ daudzkārt varam piedzīvot ļoti traumatiskas, šaušalīgas sekas. Lugā tas rādīts ļoti asprātīgā veidā – nezinu, vai cilvēki to sajutīs un smiesies, bet luga rāda šo krīzi no to cilvēku aspekta, kuri dzīvo savu ērto dzīvi, no tādu pašu cilvēku aspekta kā mēs, Eiropas Savienības pilsoņi, kuri var justies puslīdz drošībā.
Kad ir tikai jautājums par robežām, ko tu pats sev atļauj. Un tas nav tik vienkārši, daudziem mākslas laukā bijušas ārkārtīgi interesantas diskusijas, kuras vērts neaizmirst.
Luga sākas – tas man bija pārsteigums, cik asprātīgi autors to pavērsis! – ar Soču olimpiskajām spēlēm.
Toreiz Krievijā notika vairākas darbības, kas lika domāt par demokratizāciju, – tika atbrīvotas “Pussy Riot” meitenes, vēl citas publiskas lietas, taču, tikko beidzās olimpiskās spēles, notika arī Krimas pārņemšana, okupācija. Interesants tas skatpunkts, no kura notikumus vēro lugas varoņi.
Jo mēs zinām, kas notika tālāk, bet viņi nezina?
Tieši tā. Es domāju, mēs katrs ļoti labi atceramies, kas notiek vienas vai otras krīzes brīdī. Šodien ir 11. septembris (saruna notiek 11. septembra pēcpusdienā. – L. K.-Š.), un gan jau mēs atceramies to mirkli, kad saņēmām ziņu par notikumiem Ņujorkā. Tāpat ar Krimas krīzi – tu noteikti ļoti labi atceries, kur biji un ko darīji, kad saņēmi šo ziņu. Un, ja tev ir iespēja reaģēt, tad jau sākas morālās izvēles jautājumi.
Mēs dzīvojam Krimas krīzē jau piecus gadus, un ik pa brīdim izskan jautājums, pārsvarā no uzņēmējiem – cik tad ilgi turpināsies sankcijas, tās taču mums pašiem kaitē. Un kā būt ar kultūras kontaktiem?
Man ir sajūta, ka vienmēr ir nopietni jāizvērtē. Atceros “Teatr.doc” dibinātājas (krievu dramaturģe, scenāriste, režisore Jeļena Gremina. – L. K.-Š.), nu jau nelaiķes, kura visu mūžu bijusi dumpiniece, jautājumu – es pārfrāzēšu, jo vārds vārdā neatceros:
ja jūs apturēsiet kultūras kontaktus, kam jūs ar to pakalposiet?
Vai jūs nepakalposiet tai ārkārtīgi nacionālistiskajai varai, kura grib radīt priekšstatu par eiropiešiem kā augstprātīgiem, attālinātiem ļaudīm, kuriem nav nekāda sakara ar krieviem?
Mēs reizēm kritizējam savējos, kuri brauc uz Krieviju, bet man tomēr liekas – ja turienieši ierauga “Prāta vētru” kanāla “Doždj” rīkotā koncertā, tas rada kaut kādu priekšstatu par mums. Māksla ir viens no veidiem, kā parādīt, ka visi esam cilvēki, diezgan līdzīgi, pat ja par kaut kādiem jautājumiem mums ir nesaskaņas.
Protams, māksla var kļūt par spēcīgu propagandas ieroci.
Pat ja tavs darbs nav politisks, ja sadarbojies ar cilvēkiem, kuri ir klaji Kremļa vadoņa pielūdzēji, tad tavs darbs neapšaubāmi ir politisks. Tavu darbu var lietot pretējiem mērķiem, tādēļ tas ir ļoti sarežģīts jautājums, kas katram katru reizi jāvērtē. Par šo jautājumu šajos gados nācies daudz domāt.
Un vēl – mums ar Jāni Balodi “Dirty Deal Teatro” bija “Kara piezīmes”, veidojām darbu par viņa braucienu uz Ukrainu, un toreiz savā starpā runājām – tas taču nebeigsies, tam nav atrisinājuma. Mūsdienās vairs nevienam karam nav atrisinājuma, ir ļoti izdevīgi tos turpināt.
Izrādījās, ka tiešām var uzturēt šādas šausmas ilglaicīgi. Tā tas ir Afganistānā, Sīrijā, Austrumukrainā un vēl daudzās citās vietās. Milzīgām valstīm nav problēmu ar to, ka citās teritorijās notiek tādi ārzonas kariņi, kuros kāds cits cīnās faktiski par viņu lietu. Tas ir tas trakākais.
Un vēl šo izrādi gribas tādēļ, ka šīs problēmas ir aktuālas, bet mums tās apnikušas.
Nu tad vismaz pacelt tās mākslas darbā no cita skatpunkta, asprātīgā, komiskā veidā. Jo lugā ir daudz asprātīgu lietu.
Teātris nemaz nevar iztikt bez konflikta.
Jā, tas ir traki (smejas), ka mēs dzīvojam no ārkārtas gadījumiem, visproblemātiskākajiem.
Jūsu izrādēs bijuši gan politiski asie konflikti, kā “Leģionāros”, gan klusie un dziļie, kā izrādē “Osedžas zeme”. Kas jums pašam liekas aizraujošāk?
Ļaujos situācijai, jo aizraujoši ir gan viens, gan otrs. Arī šeit – tas varbūt ir manis paša psiholoģijas jautājums – esmu ieraudzījis autora darbu, un man gribas tam būt, cik vien iespējams, uzticīgam, nodot jums, cik vien iespējams, patiesi. Taču man patīk arī radīt kaut ko no jauna.
Nu jau jums ir arī pietiekami plaša teātru ģeogrāfija, lai salīdzinātu, kā jūtaties vienā, kā – citā.
Protams, ļoti laba lieta ir justies kā mājās, būt šeit, kur veidojam ļoti ilgas attiecības ar aktieru kolektīvu, lai ne tikai saturiski, bet arī aktieriski taptu kaut kas jauns un atšķirīgs. Tās pakāpeniskās attiecības, kas veidojušās un mainījušās, ir vērtība.
Reizēm redzi – šim aktierim, cilvēkam kaut ko gribas atrast, un tu meklē variantus.
To var darīt, ja esi šeit, Nacionālā teātra kolektīvā, ilgu laiku.
Man ir ļoti svarīgi strādāt arī ārpus šī teātra. Teātrī tādu “krāpšanu” neviens ļoti nepārdzīvo (smejas), tu vari arī ar kādu citu aktieri izveidot īsas, profesionāli romantiskas attiecības. Jo, kad piedāvā kādu ideju un tā uzreiz tiek aiznesta daudz interesantākos veidos – nu kā tu vari tajos cilvēkos neiemīlēties!
Un kā ar režisoru profesionālo sāncensību? Reizēm taču gadās pat, ka idejas lido gaisā un divos teātros vienlaikus tiek uzvesta viena un tā pati luga.
Jā, mums ar Elmāru (Seņkovu. – L. K.-Š.) tā bija ar “Indrāniem”. Man viņa izrāde ļoti patika, tā bija ļoti skaista. Varbūt arī ir tā profesionālā sāncensība, bet, ja ieraugi labu izrādi, tev gribas režisoram to pateikt, vienalga, vai jums ir tuvas profesionālas attiecības vai nav nekādu. Jo laba izrāde ir liela lieta.
Uztaisīt izrādi vispār ir liels darbs, un laba izrāde – tā ir daudzu komponentu sakrišana.
Svarīgākais jau tomēr ir, ja tu kopējā teātra valodā vari piedāvāt savu. Tas nav grūti, ja esi godīgs pret sevi, nerēķini nekādas matemātikas, bet vienkārši dari to, kas tev liekas svarīgs.
* Finlandizācija ir jēdziens, ko lietoja 20. gadsimta 60. un 70. gados un kas apzīmē procesu, kurā maza valsts, saglabājot neatkarību un atšķirīgu politisko iekārtu, nekritizē lielākas un varenākas kaimiņvalsts ārpolitiskos lēmumus.
