Pamanīt, ka pie bērna sāc ķerties kā pie glābšanās riņķa. Saruna ar Rasu Bugavičuti-Pēci 0
Trešdien, 4. decembrī, Latvijas Nacionālajā teātrī tiks atvērta dramaturģes RASAS BUGAVIČUTES-PĒCES jaunā grāmata “Puika, kurš redzēja tumsā” (izdevniecība “Latvijas Mediji”), un pirmizrādi piedzīvos tāda paša nosaukuma iestudējums. Šis gads viņai bijis bagāts ar vērienīgiem darbiem visdažādākajos žanros.
Novembrī pirmizrādi Liepājas teātrī piedzīvoja režisora Elmāra Seņkova iestudētā izrāde “Šekspīrs”, nupat pagājušajā nedēļā Latvijas Nacionālajā operā un baletā skatītāju vērtējumam nodots balets “Trīs draugi” ar Rasas Bugavičutes-Pēces veidotu libretu. Tagad grāmata, un tas nebūt vēl nav viss…
– Kā nonācāt pie grāmatas – un arī izrādes – idejas, kad notikumu centrā ir redzīgs zēns neredzīgu cilvēku ģimenē?
R. Bugavičute-Pēce: – Vispār jau ideja ir diezgan sena, par to esmu domājusi vismaz gadus trīs, pirms tā nonāca līdz finiša taisnei. Ilgu laiku nekādi nevarēju atrast īsto formātu, kā šo stāstu stāstīt.
Kādu brīdi man likās, ka tas ir kinematogrāfisks sižets, tad centos rakstīt lugu. Tas neizdevās, tad bija operas libretu konkurss, un man šķita, ka varētu šo sižetu pārvērst libreta formātā. Tad sapratu, ka izrādē nevaru izstāstīt visu, ko gribu, un man radās doma, ka vajag rakstīt grāmatu.
Pēc tam pavisam nejauši Valters Sīlis pajautāja, kādi stāsti man ir pūrā, ko mēs varētu kopā veidot pēc tam, kad bijām profesionāli iepazinušies, radot izrādi “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta”. Es viņam nejauši izpļāpājos par puiku, viņš iedegās, gāja teātrī runāt par iespēju ko tādu iestudēt un vienojās ar Jāni Vimbu, ka izrāde varētu notikt Jaunajā zālē.
Sapratusi, ka viss patiešām notiek, nolēmu, ka tomēr negribu, lai sižets paliek tikai gaistošajā teātra formātā,
šķita – varbūt tiešām pienācis brīdis uzrakstīt grāmatu. Paralēli tai beigu beigās tika uzrakstīta arī luga, dramaturģiskais materiāls. Skatuves variantā būs epizodes, kuru nav grāmatā, bet grāmatā noteikti būs daudz tāda, ko izrādes ilguma dēļ nav iespējams parādīt uz skatuves. Protams, ir arī epizodes, kas pārklājas, bet Valters Sīlis ir atradis ļoti interesantu formu, kā izrādi iestudēt, un tas paver stāstu vēl citā plaknē.
– Kā iejutāties pasaulē, kurā galvenais varonis vienīgais tver pasauli ar visām maņām? Uzrakstīts ļoti pārliecinoši, šajā ārpusnieka sajūtā patiešām ļoti var iedzīvoties.
– Tēma nāk no mana vīra personiskās pieredzes, jo abi viņa vecāki ir neredzīgi, viņš ir viņu redzīgais puika. Grāmata nav dokumentāla, bet man ļoti palīdzēja stāsti, nianses par to,
kā tas īsti ir, kad dzīvo pasaulē, kurā esi neredzamais, vari diezgan brīvi veidot savu slepeno, paralēlo pasauli.
Sižetā savijas fantāzijas lidojums, mana vīra pieredze, tāpat arī manas bērnības pieredze un arī mana pieredze kā mammai. Tā ir jaunradīta pasaule, kurā mēs visi satiekamies. Cilvēks ir un paliek cilvēks neatkarīgi no tā, vai viņš redz vai neredz, vai viņam ir viena vai divas kājas, viņa iekšējā – pamata – pasaule sastāv no sapņiem un cerībām, centieniem nodzīvot dzīvi pēc iespējas labāk.
Kad iepazinos ar vīru un sākām draudzēties, liels bija mans šoks tieši par to, ka pati nekad nebiju iedomājusies, ka ir taču arī šādas ģimenes! Un ne viena vien, jo Latvijā neredzīgu cilvēku ir daudz. Kādēļ mēs viņus neredzam, kura puse tad ir neredzīga pret otru sabiedrības daļu?
Man šķita, ka par to ir vērts runāt, jo Jēkabs (grāmatas galvenais varonis) audzis ļoti savdabīgos apstākļos, principā jau viņš piedzimis, būdams atbildīgs par saviem vecākiem, un te nu mēs esam – ar grāmatu un izrādi pūrā.
– Šī divdabība man grāmatā šķita ļoti interesanta, jo patiesi: no vienas puses, māte atceras savu bērnības pieredzi un neparko nevēlas to atkārtot, grib būt pati labākā, ideālā mamma savam dēlam. No otras puses, tieši kā sa-kāt – dēls nāk pasaulē jau atbildīgs par vecākiem…
– Ceru, ka man izdevies uz tās ass nobalansēt. Viegli tas nebija, jo mana pieredze ar grāmatu rakstīšanu ir ļoti neliela. Bet grāmatu rakstīšana un pabūšana divatnē ar savu tekstu, kurā mēģini iedzīvoties, ir ļoti īpašs piedzīvojums, kas ļauj labāk iejusties abās pusēs – jebkura vecāka vēlmē būt savam bērnam vislabākajam vecākam, labākajai mammai, un tajā pašā laikā
pamanīt, ka pie bērna sāc ķerties kā pie glābšanās riņķa.
Tas jau notiek ne tikai ar mammām, kam tā ir praktiska vajadzība kā manā grāmatā, bet gadās arī ar mammām, kuras vienkārši nespēj pārgriezt nabassaiti.
– Bērnība mūsdienu izpratnē vispār ir salīdzinoši nesens fenomens, kādreiz bērni tika laisti pasaulē ļoti praktisku apsvērumu dēļ: lai būtu darbaspēks lauku saimniecībās, mantinieks īpašumiem, tēva darba turpinātājs…
– Nesen bija traki interesanti. Man daļa ģimenes ir Igaunijas pusē, un turienes radiem ir diezgan daudz mazo bērnu sadzimuši. Aizbraucām tur uz svētkiem un pie galda ēdām ģimenes vakariņas. Pēkšņi vienā brīdī attapāmies, ka pie galda sēž tikai bērni, bet lielie stāv viņiem aiz muguras. Mana mamma tad teica – skat, kā pamainījušies laiki un attiecības, jo kādreiz pieaugušie sēdēja pie galda, bērni bija vai nu klēpī, pie mazā galdiņa vai, vēl labāk, – zem galda. Šobrīd normas ir citas.
– Darbojaties visdažādākajos radošajos laukos – rakstāt lugas, veidojat scenārijus, tagad tapis baleta librets. Vai atšķiras tas, kā jūtaties katrā no šiem žanriem?
– Droši vien jā, bet tas ir tādēļ, ka apzināti piekrītu dažādiem darbiem, lai neiesēstos vienā rakstīšanas formā, kurā varētu palikt pārāk ērti un es varētu drīz vien sākt atkārtoties un izsmelt sevi. Tādēļ cenšos kāpt visādās straumēs, kurās, no vienas puses, ir ļoti bail – man bija tiešām bail rakstīt grāmatu, jo nezinu, kā lasītāji to uztvers –, bet tajā pašā laikā tas ir ļoti aizraujoši, un grāmatā drīkstu pārkāpt noteikumus, kurus nevarētu pārkāpt, rakstot klasisku lugu.
Savukārt, rakstot libretu baletam, man jāspēj izdarīt tā, lai režisoram un iesaistītajiem dejotājiem būtu viegli caur darbību sajust, ko pārdzīvo Remarka varoņi. Un tas ir ļoti labs treniņš, jo jebkuras izrādes pamatā ir darbība, un baletā ir tikai kustība.
Tāpat rakstīt tekstus dziesmām – es sevi nekad nesauktu par dzejnieci, tas man šķiet absolūti pavisam citā burbulī –, bet rakstīt vārdus mūzikai, tas mani arī iedvesmo, jo dziesma ir pavisam cita mēroga spēks un medijs, turklāt tā ļauj līdz galam sajust un izgaršot valodas ritmu.
Runājot par dziesmām, bija ļoti, ļoti liels un patīkams pārsteigums, ka mana un Raimonda Tigula dziesma “Klusi čukst Dievs” šogad būs “Radio5” labdarības maratona “Dod pieci!” himna.
Tāpat nemaz īsti nezinu, vai drīkstu to teikt, bet esmu nupat pabeigusi scenāriju ļoti vandaliskam televīzijas seriāla scenārijam, kur man ļāva izpausties, kā vien vēlos.
Iedod tev krāsu baloniņu un saka: “Ej un nopūt to svaigi atjaunoto jūgendstila māju, ar ko vien gribi.”
(Smejas.) Es to darīju ar lielu baudu, jo ir patīkami pēc tam, kad esi centusies saglabāt Šekspīra lugu burtu un garu, brīvgaitā kārtīgi nodot vēju. Ceru, ka seriāls piedzīvos ekrānu un skatītājus, jo man tas process tiešām bija baudpilns.
Šis gads bijis ārprātīgi bagāts un ārprātīgi pilns ar man lieliem un svarīgiem projektiem. Vēl tūliņ decembrī lielais lidojums ar grāmatu un izrādi “Puika, kurš redzēja tumsā”. Un tad šis gads būs vareni, raženi noslēdzies.
– Šogad vairākus Latvijas teātrus tricinājušas lielākas un mazākas zemestrīces. Kā jums šķiet: kāds teātris Latvijā vajadzīgs?
– Šis ir ļoti komplicēts jautājums. Sākšu no teātra vajadzības viedokļa vispār – teātris Latvijā ir vajadzīgs, un skatītāji to godprātīgi apliecina, turpinot uz teātriem iet, kaut gan ir ļoti daudz citu izklaides iespēju. To apliecina arī fakts, ka ikvienā Latvijas nostūrī aktīvi darbojas amatierteātri, – tas nozīmē, ka dzīvā māksla ir nepieciešama.
Ja runā par teātra formu, var just, ka sistēma ļoti lēni mainās – cerams, lēni, jo tad, ja izmaiņas būs asas un krasas, var notikt radikāli brukumi, kuru rezultātā ļoti daudzu cilvēku dzīves var sākt ļodzīties, kas ir riskanti.
To, ka izmaiņas notiek, rāda “Kvadrifrons”, kurš ir neatkarīga trupa un šogad iestudē izrādi Nacionālajā teātrī. Tāpat Elmāra Seņkova ideja par savu trupu, kas jau ir ļoti reāla.
Ņemot vērā, ka jaunie aktieri pēc studiju pabeigšanas ne vienmēr tiek uzņemti lielajos teātros, viņiem jāmeklē citas pastāvēšanas formas. Un kas gan var būt labāks nekā fakts, ka tik lielisks režisors, kāds viennozīmīgi ir arī Elmārs Seņkovs, ir gatavs ieguldīt savu laiku un zināšanas, meklējot Latvijā vēl retas eksistēšanas formas.
Tāpat taču sākās Koršunova teātris (Oskars Koršunovs, pazīstams lietuviešu režisors, 1998. gadā nodibināja savu teātra trupu, kuras iestudējumi un pats režisors saņēmuši neskaitāmas balvas. – L.K.-Š.): viņš paņēma savus studentus, sākumā veidoja izrādes, tā sakot, bez noteiktas dzīvesvietas, tad viņus pievienoja Nacionālajam teātrim, kur viņi darbojas kā autonoma vienība.
Repertuāra teātri ir brīnišķīgi, bet tiem nepieciešami arī pretpoli,
lai mēs neiesīkstētu pavadās, un man prieks, ka tādi rodas. Izmaiņas notiek dabiski, jo laiks mainās un teātrim jāspēj tām pielāgoties.
– Visbeidzot: šogad pirmo reizi “Spēlmaņu nakts” balvas žūrija paņēma ilgāku laiku, kurā izvērtēt oriģināldramaturģiju. Kā vērtējat šādu soli un vai, būdama rakstītāja, jūtat, ka teātri pieprasa oriģināldramaturģiju?
– Pēdējos gados vairs neesmu saskārusies ar jautājumu, vai oriģināldramaturģija ir nepieciešama un svarīga. Ar katru gadu oriģināldarbu skaits teātru repertuāros pieaug, turklāt izrādes ir labi novērtētas! Tāpēc es
esmu ļoti gandarīta arī par “Spēlmaņu nakts” žūrijas iniciatīvu lugu lasīšanai veltīt ilgāku laiku,
jo tieši to oriģināldramaturģijai vajag. Man šķiet, arī skatītāji ir krietni vairāk noticējuši oriģināldramaturģijas spēkam, jo tas ir diezgan aizraujoši – aiziet uz teātri un spēt tajā ieraudzīt sevi šeit un tagad, apstākļos, kurus pārzinām.
Rasa Bugavičute-Pēce, “Puika, kurš redzēja tumsā”.
Izdevniecība “Latvijas Mediji”. 2019.
