Saruna ar operdziedātāju Marlēnu Keini: “Negribu izklausīties klišejiski, bet uzskatu, ka daļa no sievietes esības ir radīšanas brīnums un šī brīnuma līdzāspastāvēšana” 0
Operdziedātāja, Latvijas Nacionālās operas un baleta soliste Marlēna Keine šajos trīs gados piedzīvojusi lielas pārmaiņas gan ģimenes dzīvē, gan karjerā, un pati ar smaidu saka, ka tas viennozīmīgi ir “solis augšup”.
Marlēna, pastāstiet, kāds jums ir bijis iepriekšējais gads?
Jā, tas noteikti ir bijis solis augšup. Un te es gribu pateikt paldies savai lieliskajai ģimenei un tuvajiem cilvēkiem par atbalstu aizvadītajā gadā. Tas ir bijis ļoti piepildīts šī vārda visskaistākajā nozīmē.
Profesionālajā jomā bijuši daudz sirsnīgi koncerti un debijas gan Latvijas Nacionālajā operā, gan ārpus tās, un protams, pats svarīgākais ir mūsu mazie puikas – dēli Ričards un Deivids, bez kuriem mēs nebūtu tādi, kādi esam šodien. Ar mēs es domāju savu vīru, kurš ir bijis ļoti atbalstošs un mīlošs gan kā vīrs, gan tētis. Neslēpšu, ka šis laiks ir bijis ļoti izaicinošs, bet šoreiz uzsvaru gribu likt uz to, cik daudz bērni iemāca, cik daudz prieka un mīlestības dod! Cik neatkārtojami vērot, kā šie mazie cilvēki aug. Esmu tiešām priviliģēta, ka šie puiši ir izvēlējušies mani! Negribu izklausīties klišejiski, bet laikam sanāks, jo tiešām uzskatu, ka daļa no sievietes esības ir šis radīšanas brīnums un šī brīnuma līdzāspastāvēšana.
Varbūt varat ieskicēt un pastāstīt profesionālajā ziņā, kādas debijas esat piedzīvojusi?
2023. gada aprīlī saņēmu zvanu no komponista, producenta Vladimira Bogatoff par viņa ideju un ieceri rakstīt rokoperu “Turaidas roze”. Tas ir stāsts par Turaidas 1620. gada notikumiem un Maijas uzticību savām vērtībām. Man piedāvāja galveno lomu Maiju, Greifa audžumeitu. Ar Maijas lomu un tēlu pirmo reizi sastapos 2017. gadā uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves.
Šobrīd pēc 7 gadiem jau ir cita dzīves un skatuves pieredze, esmu citā statusā un gan fiziskā, gan emocionālā ziņā biju gatava šo tēlu iznest tieši tā, kā to prasa mana sirds, manas iekšējās sajūtas. Es pati savai Maijai ticēju un no pirmās takts ļāvos šī tēla plūdumam. Paldies režisoram Vladimiram Bogatoff par uzticību, ka varēju šo lomu veidot tā, kā iekšēji jutu.
Tas bija sarežģīts, ilgs ceļš, daudz muzikālo numuru, pieminēšu, ka viss bija angļu valodā, bet viennozīmīgi tas man kā dziedātājai un aktrisei ļoti daudz ko deva.
Ar kādiem izaicinājumiem esat sastapusies, atrodoties uz skatuves?
Esmu sapratusi, ka skatuve ir galvenā skola. Ja pats “neizsvīsti”, neizej tam cauri, nekad tā arī neapzināsies, cik daudz tas prasa nervus, veselību, balsi, fizisko un emocionālo spēku. Un diemžēl tā brīvība, kad sāc kontrolēt savas emocijas, balss plūdumu, piefiksēt nianses, rodas tikai, atkārtojot un vēlreiz izejot visam cauri.
Tāpēc man ļoti patīk, ja izrādes vai koncerti ir pēc kārtas. Vismaz trīs, jo pēc pirmā vienmēr ir saspringums, bet ar katru nākamo iznācienu kļūsti brīvāks, atraisītāks un vari skatītājiem dot to, ko vēlējies jau pašā sākumā. Tā tas vienkārši ir, un tas ir jāpieņem, tāpēc nekad neeju uz pirmizrādēm, ja esmu skatītājs. Vienmēr izvēlos iet uz trešo, ceturto izrādi, ja tāda iespēja ir.
Vai bieži sevi kritizējat?
Agrāk ļoti pārdzīvoju un vainoju sevi, citus, ja kaut kas nav izdevies tā, kā biju plānojusi. Daru maksimāli labi, cik tas ir manos spēkos, un ļoti gribās, lai skatītājs saņem vislabāko manu versiju. Šobrīd ir tāds posms, ka atlaižu visu, kas nav sanācis, un strādāju pie tā, lai nākošreiz būtu labāk. Bez sevis šaustīšanas un citu vainošanas.
Vai vienmēr ir bijusi apziņa, ka skatuve ir tā vieta, kur vēlaties būt?
Katram cilvēkam ir savs ceļš ejams. Es esmu dziedātāja, un šī apziņa mani ir vadījusi kopš sevi atceros. Kad biju maziņa, dziedāju visur kur tik var. Kad paaugos sāku sevi pārlieku kritizēt, bija augsti standarti, kuriem gribēju atbilst, un tas ļoti traucēja būt pašai sev, noticēt pašai sev, nesalīdzināt sevi ar citiem. Līdz ar to piepildījuma un laimes sajūtu dažreiz aizēnoja pašas izvirzītie augstie standarti, kurus ne vienmēr izdevās “aizsniegt”.
Esmu sapratusi, ka katrs esam pilnīgi unikāls, neatkārtojams cilvēks, savas profesijas pārstāvis. Tik daudz ir talantīgu, brīnišķīgu dziedātāju, un katram no viņiem ir savs ceļš, savas lomas, savi uzdevumi.
Šobrīd es zinu, kas es esmu, un ko vēlos teikt saviem klausītājiem. Apzinos, ka skatītājs caur manu vēstījumu var tikt uzrunāts. Caur šo atgriezenisko saikni arī saņemu gaidīto laimes un piepildījuma sajūtu.
Vai ir kādas atziņas, kuras jums ir palīdzējušas būt tādai, kāda esat šobrīd?
Man liekas, ka svarīgākais ir tiešām ļauties un uzticēties sev, atbrīvoties no visām iekšējām un ārējām balsīm, kas traucē šim radīšanas brīnumam! Tik ļoti gribētos “atmest” to smagumu, kuru paši sev uzkraujam, un vairāk novērtēt dzīvi kā dāvanu. Kā dziedātāja Laura Reinika dziesmā “Vieglāk, ņem to visu vieglāk”, ja izdodas kādas situācijas “ņemt vieglāk”, tā jau ir mana mazā uzvara, mans “solis augšup”…
Stāsts par pasaulslavenā mūzikla Riharda Rodžersa un Oskara Hammeršteina dzīvespriecīgo Mariju noteikti šobrīd ir aktuāla tēma?
Pavisam noteikti. Šis stāsts sākās pirms 20 gadiem, kad spēlēju Luīzi, otru vecāko meitu Mūzikas skaņās. Tā bija pirmā lielā pieredze uz tik lielas skatuves, sadarbība ar ļoti zināmiem mūziķiem, māksliniekiem, kā: Ivaru Kalniņu, Lauri Reiniku, Donu, Mariju Naumovu u.c. Atceros, ka mūs bērnus mācīja un gatavoja ļoti ilgu laiku, vairāk kā deviņus mēnešus. Tērpi bija katram iznācienam, dejas, dialogi! Tas bija tik krāšņi, skaisti, ģimeniski!
Pastāstiet lūdzu vairāk par Marijas lomu, kā pie tās tikāt?
Kad pirms pāris mēnešiem saņēmu zvanu no Latvijas Nacionālās operas un baleta ar piedāvājumu dziedāt Mariju, pirmais, ko izdarīju, piezvanīju mammai. Atceros viņas sajūsmu un prieku! Biju ļoti laimīga par šo iespēju un protams, teicu JĀ! Diemžēl pārklājās mēģinājumu grafiks ar rokoperas pirmizrādi “Turaidas Roze”, bet savas skaistās izrādes es piedzīvoju 7. decembrī un ar lielu pateicību visai radošajai komandai atskatos uz šo laiku. Vismaz manas sajūtas ar šo mūziklu un mūziku ir tādas, ka tas neapnīk. Varu to klausīties un sajūsmināties, jo šī mūzika patiešām uzlabo garastāvokli un paceļ dienu priekpilnā, gaišā noskaņojumā!
Tāpēc, no sirds aicinu ģimenes ar bērniem nākt uz šo skaisto izrādi jaunajā gadā, kur varēsiet dzirdēt visiem tik ļoti iemīļotas dziesmas un melodijas latviešu valodā!
Vai ir kāda talanta šķautne, kuru vēlaties parādīt? Ko skatītājs nav dzirdējis, redzējis?
Mans sapnis vienmēr ir bijis iejusties kādas varones tēlā un ierunāt/iedziedāt kādu no animācijas filmām. Man ir talants pārveidot balsis, runāt dažādos tembros, un es ļoti vēlētos, lai šo talanta šķautni redz un dzird. Un protams ir lielie sapņi saistībā ar operu un lomas, kuras ļoti vēlos nodziedāt.
Vai ir kāds vēlējums jaunajā 2025. gadā, kuru vēlaties nodot lasītājiem?
Šobrīd visi skrienam savā aizņemtībā, kā O. Vācieša dzejā: “Mums nav laika vairs pateikt pazīstamiem labdien!” Tāpēc gan sev, gan līdzcilvēkiem novēlu rimties savā steigā un veltīt laiku saviem mīļajiem, būt godīgiem pašiem pret sevi, ticēt labajam, mīlēt un būt mīlētiem!
Raksta vēstnesis un autors: Toms Tinte
