Mūžīgais opozicionārs. Saruna ar mākslinieku Juri Dimiteru 1
Galerijā “Grata JJ” līdz 4. janvārim apskatāma mākslinieka JURA DIMITERA jaunā personālizstāde “Mana laika zīmes”, aicinot skatītāju izsekot līdzi leģendārā mākslinieka interešu lokam un viņa daudzpusīgajai radošajai darbībai no 20. gadsimta 60. gadu beigām līdz šim brīdim.
Meklējot apzīmējumus Jura Dimitera mākslai, prātā vienlaikus nāk vairāki apzīmējumi – sirreālistiska, provokatīva, erotiska, dekadentiska, profesionāli perfekti īstenota – vai tas būtu vecāsmammas, skulptores Martas Skulmes, veidotās ģipša skulptūras krāsojums, fotogrāfijas kadrējums, plakāta kompozīcija, vai arī praktiski neredzamais otas vilciens gleznā.
Pats mākslinieks izstādi atvainojoties dēvē par nosacīti “jaunu”,
jo mātes – gleznotājas Džemmas Skulmes – ilgstošā slimība un nesenā aiziešana mūžībā nav ļāvusi pievērsties jaunu darbu radīšanai, piezemējot praktisku jautājumu risināšanai. Arī – vēl konkretizējamām domām par to, ko tālāk darīt ar vērienīgo Džemmas Skulmes mākslas darbu kolekciju un Mežaparka māju.
Vai esat mācījies mūziku? Jūsu līnija daudzviet šķiet netverami muzikāla.
J. Dimiters: Mani spieda spēlēt klavieres, sešu gadu vecumā spēlēju jau diezgan normāli, pat līdz Čaikovskim tiku. Bet to visu esmu aizmirsis, tātad esmu pilnīgi amuzikāls. Varbūt ar līniju muzikalitāti to kompensēju, jo nebiju dziedātājs pat studentu kompānijās, lai gan agrāk krāju roka un džeza skaņuplates.
Apstiprinājāt, ka esat ironisks. Bet kopumā – optimists, pesimists, skeptiķis?
Absolūts skeptiķis, par visu šaubos. Un visvairāk mani noved pesimismā bezgalības problēma, jo tajā ir kaut kas nesaprotams, pārcilvēcisks.
Turklāt bezgalība ir ne tikai uz āru, bet arī iekšu.
Teiksim, tagad es apēdīšu šo konfekti – tur, iespējams, aiziet bojā civilizācijas un visumi. (Pasmaida.)
Studējot Kultūras akadēmijā, gandrīz salauzu smadzenes, kad mums filozofijas vēsturē stāstīja, ka galds nemaz nav galds, tikai ideālās pasaules atspulgs. Kas tad ir māksla? Atspulga atspulgs vai tuvāka ideālajai pasaulei?
Esmu skolots materiālists, par šīm lietām labāk pat nelauzu smadzenes. Man māksla, pirmkārt, ir amats un, otrkārt, pašizpausmes veids, kā valoda – pasniedzu savu frāzi, taču ne vārdos, bet kā attēlu, un tāpēc man vajag, lai ir skatītāji, auditorija, publika izteiktu savas domas un vērtējumu. Lai ir rezonanse, jo es negleznoju sev.
Un tāpēc reizēm speciāli provocējat?
Jā, protams. Līdzīgi kā tad, kad divi cilvēki – vīrietis un sieviete – satiekas, tur arī ir dialogs, provokācija, slēpti mājieni, erotiski motīvi.
Vai zināt, pirmais jūsu darbs, ko redzēju bērnībā, bija plakāts ar gulbi.
Tā ir mana Mona Liza. Par viņu esmu saņēmis galvenās balvas, un tas nu kļuvis pārlaicīgs. Kad to taisīju, vairāk interesēja forma, ne saturs, bet tagad, redzot mūsdienu kultūras un materiālās pasaules lielās pretrunas, tas gulbis rāda, kā mūsu sapnis par Atmodas ideāliem pārvērsts elementārā desu patērētājsabiedrībā, kur mūsu Ermitāža ir “Alfas” templis.
Kad padomju laikā nokļuvām ārzemēs, par veikaliem brīnījāmies vairāk nekā par muzejiem,
tagad kārotās ārzemes atnākušas šurp. Tomēr, kad plauktā redzu 50 veidu sinepes, man kļūst tā jocīgi – cik mūsu zemeslode tiek neprasmīgi un neracionāli izmantota. Jo tas ir fakts – ja visi gribētu dzīvot tik izšķērdīgi kā Floridā, tad mums resursu pietiktu tikai kādiem 50 gadiem.
Mani kā sociāli domājošās klases politisko dzīvnieku šie jautājumi mūždien nodarbina, tāpēc arī esmu plakātists. Plakāts ir kā anekdote, aforisms, tam ir labā nozīmē propagandas nozīme.
Tāpat kā Jēzus Kristus propagandēja savas idejas, to var darīt jebkurš, arī es. Diemžēl vara, sabiedrības aktīvākajai daļai aplaudējot, tādus parasti sit krustā.
Jūs esat gleznotājs, bet arī scenogrāfi jūs sauc par savējo.
Jā, bet plakāts droši vien ir atņēmis vairāk laika. Kad studēju scenogrāfiju, tad tuvākie draugi nodarbojās ar plakātu, un tur es sevi atradu, tas atbilda manam domāšanas veidam. Man nav tāda rakstura, kas nepieciešams scenogrāfam, – Blumbergs, piemēram, bija īsts diktators, savukārt
es esmu kompromisu cilvēks, tāpēc bieži nespēju īstenot savu ideju līdz perfekcijai.
Kad jāpastāv uz savu projekta realizāciju, mīksts raksturs neder.
Ja uzskatām, ka māksla ir valoda, saruna ar skatītāju, tad plakāts, protams, ļauj saņemt daudz ātrāku atbildi, īpaši šajā sociālo tīklu laikmetā.
Jā, reakcija ir momentāna, bet tas ir ideālā variantā. Tagad jau tāds Tulūza Lotreka laika plakāts ir miris, totāli demokratizējies, izšķīdis feisbukā, instagramā, pinterestā. Katrs, arī jūs, var atvērt kādu programmu telefonā, uztaisīt savu plakātu, un, ja trāpīsiet desmitniekā, dabūsiet desmittūkstoš “laikus”.
Es biju 256. interneta lietotājs Latvijā, mani ar to iepazīstināja Zigmars Liepiņš, viens no pašiem agrākajiem.
Tagad internets ar saviem soctīkliem kļuvis par tādiem kā informatīviem Getliņiem,
kur īstās pērles atrast grūti, un, otrkārt, šī virtuālā pasaule sāk aizņemt personības reālā mūža lielāko daļu. Un pie šāda gigantiska informācijas apjoma ar kaut ko pārsteigt kļūst arvien sarežģītāk.
Pie visiem padomju laika slēgtās sabiedrības mīnusiem bija arī kādi plusi – ja toreiz “Literatūrā un Mākslā” (populārs un īpaši 20. gs. 70. un 80. gados ietekmīgs iknedēļas kultūras laikraksts. – L.K.-Š.) nopublicēja kādu gleznu vai plakātu, bija daudz lielāka rezonanse, mani uzreiz pazina, jo mākslinieka statuss toreiz bija īpašs.
Augstāks nekā šodien?
Līdzīgs kā feodālā sabiedrībā, mākslinieks savā ziņā bija augstmanis, bet citā – tautas identitātes turpinātājs un uzturētājs. Jo ne jau tauta savu identitāti turpināja, ap rasola bļodām latviski dziedot vācu šlāgerus, to uzturēja kultūras jomas strādnieki – skolotāji, mūziķi, aktieri, rakstnieki, mākslinieki, režisori, arī ārsti.
Šķistu, ka šis aspekts mākslinieka darbā pastāv joprojām.
Nē, nē, mēs izšķīdīsim. Pārvērtīsimies par kaut kādiem angļu – krievu hibrīdiem, jo kā latvieši globalizācijai neesam vajadzīgi. Paskatieties – kad daudzās datorprogrammās nav latviešu valodas, tad patērētājs ir spiests izvēlēties krievu vai angļu valodu.
Mazās valodas var kopt tikai slēgtās sabiedrībās.
Mēs piedzimām tādā impērijā, kaut arī tur bija liels bardaks, toties pastāvēja labi finansēta latviešu kultūra, bija valodas institūts, folkloras pētniecība, viss, kā pietrūka līviem, latgaliešiem. Toreiz jutos ierobežots un pret šiem ierobežojumiem protestēju, bet tagad saprotu, ka tieši tad mans gars bija daudz brīvāks.
Radošajiem valsts piešķīra darbnīcas, iespēju dzīvot radošajos namos, par to neko nemaksājot. Ja uzcēli privātmāju, tev par to bija jāmaksā graši, bet tagad māja vairs īsti neskaitās tava, jo ir nekustamā īpašuma nodoklis.
Es tagad mazliet jūs provocēju, jo man vienmēr ir pretestība pret oficiālo ideoloģiju. Tieši tāpat kā toreiz bija viena ideoloģija, tagad ir cita, pret kuru iebilstot tiec demokrātiski izolēts no aprites, jo dzīvojam taču informatīvā vai hibrīdkara stāvoklī.
Bet varbūt jūsu pretestību, skepticismu nosaka dzimtas vēsture? Vectēvs, gleznotājs Oto Skulme, tika saukts par sociālistiskā reālisma ideālo mākslinieku, mamma Džemma Skulme bija tiešs pretstats…
Jā, vectēvam bija gleznas “Ļeņins ar latviešu strēlniekiem Kremlī” un “Latviešu sociāldemokrāti Briselē”. Tās atbilst patiesībai un ir labi uzgleznotas – manuprāt, sociālistiskais reālisms šobrīd nav vēl īsti novērtēts, tajā bija izcili darbi.
Bet sākās šis virziens jau Ulmaņa laikā, paskatieties tā laika diplomdarbus Latvijas Mākslas akadēmijā – visos ir gaišās nākotnes patoss. Tāpēc, sākoties padomju gadiem, māksliniekiem bija tik viegli pārorientēties.
Ja runāju par savu vietu politiskajā skalā, tad no anarhista esmu kļuvis par kreisi labēju revizionistu.
Tāds sarkani balti sarkans.
Savos darbos esat izsmalcināti dekadentisks bohēmists, kā tas apvienojas ar kreisumu?
Kreisi bija vairākums itāļu kinorežisoru, arī mākslinieks Pablo Pikaso bija komunists, kādu brīdi pat oficiāli. Sirreālists Magrits, mans elks, šķiet, piecas reizes stājies no partijas ārā, tikpat arī iekšā, Vorhols – viņi visi bija normāli kreisie, antisistēmisti. Var jau kļūt par salona mākslinieku un gleznot salona bildītes. Es tagad par tādu esmu spiests kļūt, jo māksla šodien ir tirgus prece, nekas vairāk.
Es teiktu – reizēm nesaprotama, sevišķi visdārgāko mākslas darbu gadījumā…
Tieši tā. Ir tāda Leo Kastelli galerija Ņujorkā. Ja miskaste atrodas pie galerijas uz ielas, tad tā ir vienkārši miskaste, bet, ja tā ir Kastelli galerijā, tad maksā miljonu.
Es ar augstāko mākslas izglītību ne vienmēr varu pateikt, vai darbu gleznojis profesionālis vai mērkaķis.
Tādēļ modernajā mākslas pasaulē jūtos ļoti nekomfortabli, jo mans stils ir ļoti konservatīvs. Pat daudzi vecie plakāti man ir gleznoti ar eļļu, kā senos laikos.
Varbūt mans stils ir veidojies protestā pret vecāku modernismu, jo gribēju būt citāds. Tāpēc arī es, šodien apgleznodams savas vecāsmammas darbus, it kā turpinos viņā un tiecos apvienot, nevis šķelt laikmetus.
