Pati savas dzīves līdumniece . Saruna ar Ligitu Dēvicu 8
Latvijas Televīzija vasaras ieskaņā sagādājusi patīkamu pārsteigumu tiem skatītājiem kuri pirms dažiem gadiem ar prieku skatījās režisores Virdžīnijas Lejiņas uzņemto seriālu “Likteņa līdumnieki”, kuram pamatā rakstnieka Vladimira Kaijaka (1930-2013) romānu cikls.
Pirmo sēriju LTV1 demonstrēs pirmdien, 30. maijā. To gaidot, piedāvājam sarunas, kuras “Latvijas Avīzē” dažādos gados tapušas ar seriālā iesaistītajiem māksliniekiem.
Saruna ar aktrisi Ligitu Dēvicu tapusi 2013. gada rudenī, kad viņa saņēma Spēlmaņu nakts balvu par mūža ieguldījumu.
Aktrise Ligita Dēvica uz teātra skatuves aizvadījusi piecdesmit darba gadus. Vairākkārt izpelnījusies nominācijas Latvijas teātra darbinieku savienības ikgadējā teātra skatē, 2006. gadā saņēmusi Latvijas teātru gada balvu kategorijā “Labākā aktrise radio teātrī” par Annas lomu Sandras Vensko lugā “Melnais mežastrazds”. Par savu piepildīto un spožo aktrises mūžu, kas Valmieras Drāmas teātrim nesis atzinību visas Latvijas mērogā, Ligita Dēvica ir nopelnījusi mūsu valsts augstāko apbalvojumu ‒ Triju Zvaigžņu ordeni.
‒ Varat iztēloties sajūtu, kad šosestdien, 23. novembrī, jūs aicinās kāpt uz Dailes teātra skatuves saņemt balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā?
‒ … Kājas trīc, sirds kāpj pa muti ārā… Satraukums. Apziņā kā sprādziens, kā izrautai no ikdienības un pēkšņi iemestai citā, kādreiz man tik zināmā pasaulē… Patlaban esmu pilnīgi citā savas dzīves posmā. Nekādu jaunu darbu teātrī nav, agrāk iestudētie ar manu piedalīšanos tiek spēlēti maz. Mans dēls ar savu ģimeni tālu prom… Esmu palikusi viena ar sevi. Un tik daudz esmu iemācījusies ‒ ja nu reiz tāds mirklis pienācis, jāsaprot, kas ar to darāms. Esmu iegrimusi sevis pašas iekšējos dziļumos. Jo tas brīdis, kad jūti ‒ skatuves durvis pamazām veras ciet un uznāk tā trakā doma ‒ ak dievs, tevis vairs teātrī nebūs ‒, jau pāri. Man patīk šis miers, daru savas lietas, pārlasu mīļas vēstules, pārcilāju fotogrāfijas un daudz ko ieraugu citā skatījumā. Dzīvoju harmonijā un priekā par man doto brīvo laiku vienīgi sev. Esmu sapratusi, ka daudz kas atkarīgs tikai un vienīgi no cilvēka paša, lai viņš justos labi. Tos lielos, mūžīgos jautājumus ‒ kas ar mani notiek, ko es daru un kāpēc vispār esmu šajā pasaulē? ‒ pati sev sāku uzdot ap gadiem piecdesmit, kad pirmo reizi sabruka veselība. Tad manī pamodās cilvēks. Līdz tam biju tikai aktrise, kura bez teātra nespēj ne elpot, ne dzīvot, ne vispār eksistēt. Tāpēc esmu pieļāvusi daudz kļūdu. Tagad saprotu, kāpēc Smiļģis neesot vēlējis aktrisēm veidot ģimenes un laist pasaulē bērnus. Dzīvot starp divām tevi visu paģērošām ‒ teātra un bērna ‒ pasaulēm ir ārkārtīgi grūti.
‒ Balva par mūža ieguldījumu ir kolēģu, teātra zinātāju un arī publikas vērtējums. Bet par ko jūs apbalvotu sevi pati?
‒ Varbūt neticami, bet priecīga un gandarīta jūtos par visu padarīto. Reiz lielā intervijā kāda slavena aktrise tik daudz citēja savas lomas, ka, pilnīgi satriekta, devos pie režisora, mana dzīves skolotāja, arī padomdevēja, daudzu atbilžu zinātāja Oļģerta Krodera un šausmīgi nopietnā, traģiskā balsī atzinos: Oli, nevaru atcerēties nevienu nospēlēto lomu, kur nu vēl citātus no tām. Bet Olis savā stilā ar tikko jaušamu ironiju atteica: Gita, bet priekš kam tev to vajag? Kad beidzies tēla skatuves mūžs, tas pazūd arī no manējā. Nest dzīvei cauri lomu tēlus cilvēkam ir bīstami.
‒ Jums pieticis azarta būt Krodera mūzai. Bet vai nepielavījās greizsirdība, kad par meistara ieredzētām aktrisēm kļuva Briķe, vēlāk Puķe, Vāne?
‒ Ak, viņas taču bija jaunas! (Iesmejas.) Bet, ja nopietni, ‒ kad cilvēks kļūst greizsirdīgs? Kad kaut kā nav, kad kaut kā ļoti pietrūkst. Man nekad nav trūcis darba, un nekad nav bijusi sajūta, ka man kāds kaut ko atņemtu. Un vēl skaistums: pirmizrāde, tad priekškars veras vēlreiz, desmito reizi, bauda sajūtot, kā loma kļūst arvien tuvāka. Viesizrādēs pārbraucienā no spēles vietas uz viesnīcu acu priekšā veidojās kā skatuve, kurā sevi redzēju no malas, priecājos par veiksmēm un prātā laboju ne tik izdevušos, ko nākamajā vakarā nospēlēšu labāk. Pati varēju sevi režisēt. Tagad jaunajiem aktieriem diezgan traki. Nospēlē pirmizrādi, bet nākamo reizi tikko iedzīvinātajā tēlā vari atgriezties pēc mēneša. Vai tā var izjust izrādes un sava tēla attīstību? Viena izrāde nav nodota, kad jau darbs pie nākamās. Es tā strādāt negribu. Ne–gri–bu! Kaut arī man piedāvātu piecas galvenās lomas, šādā faktiski fabrikas ritmā ‒ ne. Jo aktiera darbs ir tik paģērošs, ka paņem tevi visu. Un, ja tu tam ļaujies, es to saucu par atkarību. Bet jebkura atkarība ‒ arī no teātra – būtībā ir slimība. Ja tik milzīga, ka pats no tās vaļā vairs netiec un vienā brīdī tev teātri, skatuvi ‒ šo atkarību ‒ atņem, un ar to jārēķinās visiem aktieriem, sākas… problēmas. Tu meklē glābiņu citā atkarībā. Tāpēc tik daudzi aktieri aiziet kapā. Kā jau teicu, paldies Dievam, laikus esmu sākusi nodalīt šīs pasaules ‒ teātra un manis pašas kā cilvēka. Tas nenozīmē, ka norobežojos no teātra. Nē, esmu atvērta jebkuram darbam, priecātos par to, tikai izsvērtu, vai man tas vajadzīgs.
‒ Lai jūs paliktu skatītāju atmiņā, pietiktu vien ar tām divām spoži nospēlētajām, dzīvesgudrajām un par savas dzimtas likteni atbildīgajām sievietēm ‒ Niskavuori saimnieci H. Vuolijoki “Akmens ligzdā jeb Niskavuori sievietēs” un Nārbuļu saimnieci Katrīnu Latvijas Televīzijas daudzsēriju filmā “Likteņa līdumnieki”. Pieņemu, ka ar scenāriju vien bija par maz, lai iejustos šā daudzslāņainā tēla liktenī. Kādos avotos vēl smēlāties?
‒ Džīna (seriāla “Likteņa līdumnieki” režisore Virdžīnija Lejiņa. ‒ V. K.) mākslinieku iedvesmošanai pilnus galdus bija piekrāvusi ar senām fotogrāfijām. Pārnākusi mājās, vēru vaļā atvilk-tnes, izņēmu albumus un meklēju tajos omu, mammas mammu. Un atradu. Ome vienmēr bija ome. Bet ko zināju par viņas dzīvi? Riktīga kurzemniece, nepateiksi, ka kalpone, bildē lepna, baltu lakatu apsējusi, līdz 104 gadiem nodzīvoja. Skatos bildītē un iekšējā zemapziņa čukst: tā, kas tev jānospēlē, varbūt ir tavas omes dzīve. Tajā brīdī kļuvu par savas dzīves līdumnieci. Zināju, ka Kurzeme pilna ar tēva radiem, taču līdz šai filmai, lai gan Latviju biju izbraukājusi krustu šķērsu, nevienu nebiju pazinusi. Kur viņi, mani radi, ir? Līdumnieku uzņemšanas laikā kādā intervijā par to ieminējos. Vispirms atsaucās mana brālēna sieva. Tā atradu savus radus ‒ nu jau lielu pulku. Vienreiz mūžā esam tikušies visi. Daži viņu atmiņu mirkļi kā dzīpari uzauda priekšstatu par seniem un ne tik seniem laikiem.
Mans tēvs bija Latvijas armijas virsnieks. Suņus dresēja. Man saglabājušās tādas bildītes ‒ tēvs formas tērpā ar suņiem. Tolaik viņi ar mammu dzīvoja Kar-ostā. Lai Dievs man piedod, bet līdz šai dienai nezinu, ko tēvs darīja kara laikā. Esmu dzimusi 1940. gadā, kas par laiku… Baigais gads. Liekas, tētis slēpās. Par to klusēja, mīlējot saudzēja ‒ lai bērns neizrunājas kaut ko. Jutos kā ar mūra sienu apkārt. No šodienas skatpunkta saprotu – manā bērna dvēselē tēta atbūtne veidoja dīvainu tukšumu. Man bija deviņi gadi, kad tēvu izsūtīja. Vienmēr atceros viņa teikto ‒ meit, nekad nemelo un neizliecies. Vēlējums visu mūžu manī kā akmenī iecirsts. Varbūt tāpēc pasaku ko asāku, kad labāk vajadzētu paklusēt. Kad 11. novembra vakarā televīzijā skatījos raidījumu no Brāļu kapiem un dzirdēju tās dziesmas, manī dziļi sakustējās kāda sāpe, smagums, bet acīs saskrēja asaras. Tā ilgi nebija bijis. Bet tēti toreiz 1949. gadā nodeva troika ‒ Kalniņš, Bērziņš, Ozoliņš. Tēlaini runājot, savējie. Mājās notika kratīšana, atrada viņa Latvijas armijas formastērpu, atceros mammas izmisīgo kliedzienu un to, kā viņa no- krita gar krāsni zemē. Dzīves nozīmīgie mirkļi man saglabājas sajūtās kā bildītēs. It kā redzu sevi deviņgadīgu skuķi ejam uz skolu, kad pēkšņi ausīs sauciens: Gita! Pagriežos: iet bariņš vīriešu, nevienu konkrēti nepazīstu… Pēc gadiem sapratu, saucējs bija mans tētis. Viņu tobrīd veda uz vilcienu. To apjautu pēc gadiem, kad sāku līst savu dzīves līdumu. Mamma bija sakrājusi veselu kuli sausiņu. Gaidīja mirkli, kad aizvedīs arī mūs. Par laimi, tas nenotika. Tēvam atgriežoties no izsūtījuma, mācījos 12. klasē. Kā šodien atceros – stāvu pie spoguļa, bet virtuvē ienāk bārdu noaudzis smaidīgs vīrs un saka ‒ kāda liela meita skaistiem matiem. Tēvam bija Latvijas armijas vīru dziesmu grāmata ar spīdīgiem melniem vākiem. Nezinu, kāpēc tik to bieži lasīju, viņam bija sengrieķu teikas ar ārkārtīgi skaistām ilustrācijām, zīdpapīra starplapām un vēl ārstniecības augu grāmatas. Acīmredzot tēvs bija cilvēks, kurš ļoti dziļi izprata Dieva likumus.
‒ Rakstos lasīju, ka jūs, “domādama ‒ kas var aizliegt skaisti sapņot?!”, kā lepna kurzemniece, daiļa Liepājas meitene pagājušā gadsimta 70. gados esot devusies garām Rīgai uz Ziemeļlatviju, uz Valmieru, teātri. Vai sapnis piepildījies?
‒ Ko? Nekad mūžā neesmu sapņojusi kļūt par aktrisi. Uz to mani citi mudinājuši. Kā jau laukos augusi, biju kautrīga, neuzņēmīga, neizlēmīga. Mamma rāja par lēnīgumu, manī nebija iekšējas enerģijas dzīvi tvert pie ragiem. Iet uz aktieriem pamudināja Aivars Kalnarājs, arī mana desmit gadus vecākā skatuves sapni izsapņojusī māsīca. Konservatorijā pirmajā kārtā mani izsijāja zobu dēļ. Es svepstot. Ar teātri aizrāvos brīdī, kad Jānis Streičs mani paņēma savā diplomdarbā bundzinieces tēlam. Neatceros, par ko bija stāsts, taču man bija jāraud. Un kursa vadītājs Aleksandrs Leimanis mani noveda līdz asarām. Tā, ka vēl, kopmītnēs pārnākusi, šņukstēju. Tas man bija šoks un reizē teātra pote uz visu mūžu.
‒ Jūs jau teicāt, ka patlaban priecājaties par laiku, kas atvēlēts vienīgi sev pašai. Bet vai ir lietas mūsu sabiedrībā, par kurām nāk raudiens?
‒ Jā, manī ir prieks par dzīvi, lai kādus jokus tā arī kādreiz izspēlē. Piemēram, pensijā mani aizsūtīja ‒ un tas bija pirms 20 gadiem ‒ bankomāts. Sezonas sākumā pēc vasaras atvaļinājuma gribu bankomātā izņemt naudiņu, bet ‒ tukšs. Jautāju grāmatvedei: vai kļūme? Viņa izbrīnīta ‒ jūs taču vairs neesat štatā. Izrādās, iepriekšējā sezona bijusi pēdējā. To man neviens tā skaidri toreiz nepateica. Tagad par to situāciju skaļi smejos, bet bija grūti mirkļi, uz kuriem tikai tagad varu atskatīties ar smaidu. Bija laiks, kad sirds krūtīs burtiski pukstēja, saņemot īres rēķinu, bet mana pensija bija 33 lati. Varu priecāties, ka esmu tam visam tikusi pāri bez zaudējumiem. Tā ir mana pieredze, un esmu laimīga, ka man tāda bija. Uz mūsu dzīves negācijām skatos saprotoši. Jo no lielāka attāluma, bez dusmām visu var redzēt ar lielu līdzjūtību un sapratni. Saprotu arī deputātus, jo vara ir tik dīvaina lieta. Iepriekšējie nodomi tik brīnišķīgi, bet, “augšā” nokļuvis, cilvēks pārvēršas.
‒ Nacionālā teātra aktrise Māra Zemdega “Spēlmaņu nakts” priekšvakarā Spīķeros teica: apzeltītam putnam grūti lidot. Kā būs ar jūsu spārniem?
‒ Nekāda smaguma. Pirmajā mirklī, kad uzzināju ‒ man piešķirta balva par mūža ieguldījumu, formulējums likās tik smags, tik fundamentāls, ietilpīgs. Gandrīz vai jāsauc ‒ mīļie, es to nemaz nevaru pacelt! Nu esmu bezgala pateicīga Dievam, liktenim un visiem cilvēkiem, kas manu mūžu teātrī novērtējuši gan ar labiem vārdiem, gan balvu. Tā stāvēs mājās uz klavierēm, un ik pa laikam tai viegli notraukšu putekļus.
