“Lai rakstītu, vajag domas galvā.” Saruna ar Lienīti Medni-Spāri 0
Lienīte Medne-Spāre (1956) sevi sauc par lēnrakstītāju. Dzimusi mākslinieka Oto Medņa ģimenē, lasījusi grāmatas, cik vien sen sevi atceras, arī tēli un sižeti prātā dzīvojušies vienmēr.
Pirmā publikācija – stāsts “Mandarīns” – bijusi žurnālā “Liesma” 1983. gadā, pēc tam kopā ar dzīvesbiedru rakstnieku Vladi Spāri un Juri Zvirgzdiņu sarakstīts romāns “Odu laiks” (pirmā daļa publicēta žurnālā “Avots” 1989. gadā, grāmatā iznācis 1994. gadā, otrā daļa izdevniecībā “Skarabejs” izdota 2009. gadā).
Par darbu pie romāna Lienīte Medne-Spāre ar smaidu atceras daudzās interesantās sanāksmes – tajās trijatā izspriestas idejas turpinājumam, kuras tad Vladis ar Juri attīstījuši katrs savā virzienā, bet viņa metusi laipiņas no viena pie otra, rūpējoties par romāna stilistisko un sižeta vienotību.
Padomju gados Lienīte Spāre strādājusi dažādus darbus, 80. gadu nogalē bijusi izdevniecības “Atmoda” redaktore un galvenā redaktore, pēc neatkarības atgūšanas – apgāda “Artava” un žurnāla “Melnā Pantera” galvenā redaktore. Žurnāla “Jaunā Gaita” redkolēģijas locekle. Pērnā gada nogalē iznācis pirmais stāstu krājums “Dziedošās smiltis” (izdevniecība “Zvaigzne ABC”).
– Ko jums pašai patīk lasīt?
L. Spāre: – Es iemācījos lasīt, kad vēl lāgā nemācēju staigāt. Mamma stāstīja, ka esmu paņēmusi grāmatu – tā bijusi Kārļa Skalbes “Kaķīša dzirnavas”, pasoļojusi zem galda un tur savā nodabā sēdējusi un lasījusi.
Kopš tā brīža lasu visu, kas man ticis rokās.
Jaunībā ļoti patika ziemeļnieki, patīk franči, nesen pārlasīju “Parīzes Dievmātes katedrāli”, par ko jūsmoju četrpadsmit gados. Man nav ne mīļākās grāmatas, ne mīļākā žanra – varu lasīt arī kriminālromānus, lubenes.
Vieglāk pateikt, ko neesmu izlasījusi – trīsreiz esmu sākusi “Ulisu”, bet līdz galam netieku, esmu sapratusi, ka tas nav mans. Man nepatīk arī lasīt savus stāstus, kad tie nodrukāti.
– Daudz pārlasāt un slīpējat rakstot? Stāsti, kas iekļauti krājumā, šķiet izstrādāti līdz sīkākajai detaļai…
– Es rakstu galvā – sēžot, staigājot, traukus mazgājot, guļot un it kā skatoties televizoru, man galvā sarunājas tēli, redzu, kādā telpā viņi ir, kur atrodas priekšmeti. Un, kad apmēram trešdaļlappuse tā “uzrakstīta”, sēžos un pierakstu. Nākamajā dienā pārlasu, bet tēli turpina darboties.
Man pat ir bijis, ka iekšējās sarunas risinās viesību laikā, kad apkārt sarunājas cilvēki.
Bet reizēm tēli rosās, tomēr stāsts paliek neuzrakstīts, arī tad, ja pārāk tālu esmu aizdomājusi. Tad vairs nav interesanti.
– Virdžīnija Vulfa savulaik teica, ka sievietei, lai viņa varētu rakstīt, vajadzīga sava istaba…
– Sievietei, lai rakstītu, vajag domas galvā, neko citu. Teorētiski man ir lielisks birojs, dators un rakstāmmašīna, es tur varu sēdēt un pierakstīt, un rakstīt.
Zinu, ka daudziem rakstniekiem vajag aiz sevis aizvērt durvis, bet uz mani tas neattiecas.
Vienalga, vai tobrīd domāju par sižetu vai rakstu, es jebkurā brīdī varu atslēgties, atbildēt uz jautājumu un turpināt rakstīt.
Neesmu no tiem, kas rakstot raud, smejas vai līdzpārdzīvo – es vēroju savus varoņus no malas. Tas izriet no rakstura, es arī dzīvē neesmu īpaši līdzjūtīga.
– Stāstos izklausāties varbūt ne līdzjūtīga, bet iejūtīga gan. Tādā nozīmē, ka jūs jūtat, ko jūt jūsu tēli.
– O, jā. To gan. Turklāt man viņi visi ir vienlīdzīgi, mani personāži. Neatceros, kurš man reiz teica – tev jau tādi nevaroņi. Jā.
Viens ir tāds kā varonis, otrs – nevaronis, bet man viņi visi ir vienlīdzīgi.
Kad runā viens, es esmu tas tēls, kad runā otrs – tas. Un, ja runā trīs, tad esmu viņi visi trīs. Tikko stāstā ir pozitīvais un negatīvais varonis, tā atceros literatūru, ko mums mācīja manos skolas gados, tas nebija patīkami.
Man stāstu personāži ir īsa laika ceļabiedri. Mēs pavadām kopā kādu brīdi, satuvināmies, iepazīstamies. Pabraucu vienā vilcienā kopā ar viņu dzīvi, kāpju no viņu vagona ārā un meklēju citu. Vai arī braucu tālāk, un pie manis atnāk kāds cits.
– Tomēr pārāk žēlsirdīga pret saviem tēliem patiešām neesat, viņi visi iziet cauri sarežģītam un sāpīgam periodam dzīvē…
– Jā, droši vien tāpēc, ka ir jautājumi, kas uztrauc mani pašu, īpaši tas, kas notiek ar maziem bērniem un veciem ļaudīm, jo viņiem ir visgrūtāk šajā pasaulē.
Ko tur daudz rakstīt par jauniešiem, brieduma gadu ļaudīm –
viņiem dzīvē lielos vilcienos viss ir kārtībā. Bet nodarīt pāri mazam bērnam vai vecam cilvēkam – tas gan ir briesmīgi.
– Vai tagad arī kāds stāsts galvā top?
– Jā, patlaban top divi stāsti. Šoreiz laikam tie būs par jauniem cilvēkiem, kas ļoti apmaldījušies savās mīlas gaitās. Vienam pamatā ir ļoti konkrēts impulss – mēs ar Vladi braucām ar mašīnu pa putekļainu meža ceļu, un pretī nāca meitene. Viņai bija aizpampušas acis, un šķita, ka viņa ir raudājusi.
Nu jau pusgads pagājis, bet viņa joprojām ir manās domās. Tātad jāpaiet kāds gabaliņš viņai līdzi…
– Vai arī citiem stāstiem pamatā kāds reāls fakts vai pieredzējums?
– Absolūti visiem maniem stāstiem pamatā ir kāds reāls notikums, kaut vai tik sīks kā viens teikums, īpatnējs žests, ko kāds cilvēks veicis.
Dažiem stāstiem ir reāli prototipi. Ne tā, ka viņi dzīvē būtu darījuši to, ko stāstā, nē, – man šķitis interesants ārējais izskats, piemēram, veids, kā cilvēks smēķē. Teiksim, es pazīstu cilvēku, kurš nekad nepaceļ cigareti pie mutes, bet noliecas pie tās – no šī žesta radās stāsts “Mantinieks”.
Kopsummā var formulēt tā, ka maniem stāstiem nav ideju.
Es nedomāju, ka apsēdīšos un uzrakstīšu stāstu par nodevību vai mīlestību. Nē, – parādās kaut kādi tēli un sāk rosīties. Un pat tad, ja es savā naivumā kādubrīd iedomājos, ka nu gan zinu, kā stāsts beigsies, – nekā! Viņi tā negrib. Un nedrīkst personāžiem uztiept savu gribu.
Prozas ABC
LINDA KUSIŅA-ŠULCE, literatūrzinātniece: “Lienītes Mednes-Spāres stāstos jūtama pati dzīve. Nekas tajos nav “taisīts”, konstruēts, lai izskatītos gudrāk, modernāk vai stilīgāk; katrā stāstā ir pateikts tieši tik daudz, cik nepieciešams, un nav ne kripatas liekā. Taču tas nav arī pliks minimālisms – kaut gan izteiksmes līdzekļi lietoti taupīgi, tēli un vide stāstos dzīvo pilnasinīgi un taustāmi, brīžiem pat saožami. Un pēc katra stāsta, kā laba vīna, paliek pēcgarša lasītāja iekšējā dialogā pašam ar sevi un izlasīto.”
“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam fragmentu no stāsta “Dzeltenā dimanta kāzu ceļojums”
– Skaties, no kuras puses gribi, bet agrāk nekā jums mums tā mirstamā reize pienāks, – atbildējis sievas smaidam, Alfrēds atkal pievērsās Haraldam.
– Un tas par pelniem bija nopietni domāts. Jo viena pagale, kā saka, nedeg.
– Tā jau gan, – piekrita Veronika un, ar visu krēslu piešļūkusi tuvāk vīram, smagi atbalstījās pret viņa plecu.
– Un jānokārto tas būs tev, Nika! – Alfrēds ielūkojās vedeklas sejā. – Haralds jau, kā vienmēr, tikai plātīs rokas un prātos, no kura gala sākt, bet tu, kad ir notes reize, vienmēr proti savākties.
– Mēs uz tevi paļaujamies, – moži piebalsoja Evelīna. – Izdarīsi?
Veronika novērsusies ieurba skatienu pavērtajā logā, kura stiklā atmirdzēja sarkani rietošās saules stari, izlejot uz grīdas spokainu atblāzmu, no daudzstāvu mājas izlejot uz grīdas spokainu atblāzmu, no iekšpagalma virtuvē plūda klusinātas pusaudžu balsis, kā pēdējo pirmsnāves elpu izpūšot, iegārdzās un apstājusies skumji apklusa kāda no vēlīnām darīšanām pārbraukuša kaimiņa mašīna, izšļācot gaisā vārgulīgu izplūdes gāzu mutulīti, kas, izlauzies cauri atkritumu konteinerus modri sargājošajam smārda mākonim, uzvijās līdz logam un sapinās puķaino aizkaru krokās kopā ar pāris rudenīgām mušām.
– Izdarīšu! – Veronika izslējās, vienā malkā iztukšoja glāzi un smagi, gluži kā apzīmogojot svarīgu dokumentu, nostatīja to uz galda.
– Pēc tam varat ar to urnu darīt, ko vien sirds kāro, – Alfrēds laiski atlaidās krēslā. – Rociet zemē, nobāziet kādā skapī vai atdodiet Regīnai, ja viņa grib.
– Nu, kāpēc Regīnai? – iebilda Veronika. – Apglabāsim kapiņos. Lai viss ir, kā pienākas.
– Kādos kapiņos, tu ko? – Madara, pabolījusi acis uz mātes pusi, pagriezās pret Evelīnu. – Vecmamm, vectēt, es jūs turēšu savā istabā. Uz kamīna!
– Kur tad tu tā pēkšņi kamīnu dabūsi? – jautāja Haralds.
Es tad vairs nemīcīšos pa šo būceni. – Meitene pabakstīja ar pirkstu uz septiņus kvadrātmetrus lielās meitas istabiņas durvju pusi. Dzīvoklis taču tiks mums, vai ne? Jūs paliksiet savā istabā, bet es pārvākšos uz to, kur tagad dzīvo vecmamma ar vectēvu. Un tur ir kamīns!
– Nu, ja tā… – Haralds novilka un uzmeta jautājošu skatienu Alfrēdam, kurš piekrītoši pamāja ar galvu.
– Iedomājies, pie manis atnāk ciemiņi, bet es viņiem opā! – Madara pastiepa augšup rokas, it kā starp tām jau atrastos pelnu urna. – Iepazīstieties, tie ir mani vecvecāki! – Viņa papurināja plaukstas, sakratot iedomāto urnu. – Re, kā pa iekšu ņemas! Baigi stilīgi! Mani draugi vispār ir par jums starā, neviens netic, ka esat tik šausmīgi veci.
– Paldies, bērniņ, – sarkastiski noteica Alfrēds.
